Pēc tam kad Dieve sākotnēji ierunājās, bija nepieciešami vairāku paaudžu gudrākie prāti, lai beidzot iemācītos dievišķo valodu — vai varbūt vienotos par šo valodu, pusceļā satiekot Dieves sapratni. Pat tagad noteikta daļa no Dieves sakāmā nav saprotama ne Poršijai, ne kadai citai. Tomēr tas viss tiek pierakstīts, un reizēm īpaši samezglots rakstu fragments padodas vēlāko paaudžu teologu pūliņiem.
Ne bez grūtībām Poršijas priekšteces lēni apguva saziņu ar dievību, un tā tika izstāstīts viņu stāsts. Tādēļ diezgan vēlu viņu kultūras attīstībā Poršijas ļaudis mantoja radīšanas mītu, un nu viņu likteni noteica būtne, kuras spēks un izcelsme pārspēja visu viņu sapratni.
Ziņnesc bija pēdējā, kas izdzīvojusi senākā Visuma laikmetā — tā viņām teica. Šim laikmetam velkot pēdējo dvašu, Ziņnese tika izvēlēta, lai ierastos šajā pasaulē un sētu dzīvību kailā zemē. Ziņnese — zaļās planētas Dieve — pārveidoja pasauli tā, lai tajā varētu rasties dzīvība, iesēja tajā kokus un citus augus, tad — zemākos dzīvniekus. Pēdējā iepriekšējā laikmeta dienā, radīšanas augstākajā punktā, Ziņnese nosūtīja Poršijas tālākās sences uz šo pasauli un tad sāka gaidīt, kad izdzirdēs viņu balsis.
Un — pēc tik daudzām klusuma paaudzēm, kurās vienīgi Ziņ-neses balss pieskārās neredzamā, visu pasauli aptverošā tīkla pavedieniem, tempļi pievienojās tās dziesmai, un nu Dieves plāna pilnība tiek piešķirta viņiem — atklāsme pēc atklāsmes, un teju neviens vēl nespēj tās aptvert. Ziņnese cenšas iemācīt viņām, kā dzīvot, un tādēļ nepieciešams būvēt mašīnas, lai sasniegtu mērķus, kurus Poršijas ļaudis gandrīz nespēj apjēgt. Tajās mīt bīstami spēki — tādi kā dzirkstele, kas sūta signālus pa ētera pavedieniem pie Ziņneses, bet daudzkārt pavairoti jaudā. Tajās ir dīvaini, prātu mežģījoši koncepti — rati, kas ievietoti ratos, acis, liesmas un virzīts zibens. Ziņnese cenšas viņām palīdzēt, bet Poršijas ļaudis nav šīs ziņas vērti, tā vēsta Templis: kādēļ gan citādi viņi tik bieži nespētu apmierināt Dieves vēlmes? Visiem ir jākļūst labākiem, jākļūst tādiem, kā Dieve ir plānojusi, bet viņu dzīvesveids, tas, kā viņi būvē un izgudro lietas, ir pilnīgi atšķirīgs no vīzijām, ko viņām sniedz Ziņnese.
Lai gan Poršija un viņas māsas bieži sazinās ar tempļiem citās pilsētās, tie tomēr attālinās cits no cita. Dieve runā ar katru no tiem — katram templim ir sava frekvence, bet ziņa ir būtībā tā pati: jo Poršija jau iepriekš ir noklausījusies Dieves citiem likto. Katrs templis iztulko labo vēsti citādi — interpretē vārdus un liek tiem atbilst iepriekšējām prāta struktūrām. Vēl ļaunāk — daži tempļi pilnībā zaudē ticību un sāk pārskatīt Ziņneses vārdus citādi, ne kā dievišķu ziņu. Tā ir ķecerība, un jau ir parādījušies konflikti. Ka nekā tas mazais kustīgās gaismas punkts ir viņu vienīgā sasaiste ar lielo Visumu, kuru — kā viņiem teikts — viņiem ir lemts mantot. Šaubas par žiglo zvaigzni un atsvešināšanās no tās varētu likt viņiem palikt vieniem un vientuļiem kosmosā.
★
Līdz dienas beigām — saņemot ziņojumus un apgūstot tēviņa dāvātās Sapratnes — Poršija ir noskaidrojusi, kas noticis viņas prombūtnē. Saspringtā situācija ar atkritējiem, Septiņu Koku templi, ir kļuvusi skaudrāka, un raktuvēs ir notikuši nopietni iebrukumi. Dieves prasības noved pie tā, ka jēlmateriāli — jo īpaši metāls — ir augsti pieprasīti. Lielā Ligzda ir uzturējusi monopolu pār visām labajām dzelzs un vara, zelta un sudraba dzīslām tās arvien plašākajā areālā un tā tuvumā, bet citas pilsētas pastāvīgi apstrīd šis tiesības, sūtot savu skudru koloniju rotas, kas izdemolē raktuves. Šis ir karš, kura ieroči līdz šim ir efektīvāk veidoti raktuvju strādnieki, nevis niknāki karotāji, bet Poršija saprot, ka tā nevar turpināties. Pati Dieve ir paziņojusi — kādā no ilgajām filozofiskajām pārdomām, kas Viņai tā patīk—, ka vienmēr konfliktam ir viens konkrēts noslēgums, ja vien kāda no pusēm tam tuvojoties neatkāpjas.
Zirnekļi allaž ir nogalinājuši zirnekļus. Jau no paša sākuma šai sugai piemitis kanibālisms, jo īpaši mātītēm pret tēviņiem, un tās ir bieži cīnījušās par teritoriju un dominējošajām pozīcijām. Nanovī-russ, kas mīt katrā no viņiem, veido citu saistību tiklu, atgādinot, ka arī pārējiem piemīt saprāts. Pat tēviņiem: pat viņu sīkajām nāvēm ir nozīme un svars, ko nevar noliegt. Katrā ziņā zirnekļi nekad nav krituši tik zemu, lai nodarbotos ar plaša mēroga nogalināšanu. Viņu kari ir pataupīti tam, lai sargātu sevi no citu sugu radītajiem draudiem — kā tolaik senais karš pret skudru superkoloniju, kas noslēgumā izrādījās tik noderīga tehnoloģiju attīstībai. Sugai, kas dabiski domā savstarpēji saistītu tīklu un sistēmu veidā, doma par karu kā uzvaru un iznīcināšanu — nevis pārliecināšanu, pārvilināšanu un pievienošanu — nav viegli pieņemama.
Dievei tomēr ir citi uzskati, un Dieves uzskatu pārākums ir kļuvis par svarīgu daļu no Tempļa dogmas — kādēļ gan citādi kādam vajadzētu Templi?
Beidzot Poršija ir izzinājusi gan teoloģiskos, gan politiskos notikumu pavērsienus, viņa ir kapsulā devusies ārpus pilsētas, lai paviesotos dievišķajās darbnīcās, kur viņas priesterienes-inženicres ar visiem spēkiem cenšas īstenot kaut ko —jebko — pēc Dieves mulsinošajiem priekšrakstiem, un tikai tad viņa atrod laiku personiskai vizītei. Poršijai personiskais un pries-teriskais teju vienmēr iet roku rokā, bet šeit viņa sevi palutina: viņa atrod laiku, lai satiktu vienu sīku prātu starp daudziem, prātu, kas tomēr ir tik kristāliski skaidrs. Vairākas svarīgas atklāsmes daļas, kas ļāvušas nedaudz atšķetināt Dieves ziņu, ir radušās tieši šajā izcilajā prātā. Un tomēr Poršija jūtas nokaunējusies par to, ka tērē laiku, ceļojot uz mazpazīstamo laboratoriju, kur viņas vārdā nenosauktais protežē var izmantot iespēju eksperimentēt un būvēt bez Tempļa tradicionāli ieturētās stingrās vadības.
Vi ņas ierašanās notiek bez liekām fanfarām — viņa atrod savas zi ņ-kārības objektu pētām jaunākos rezultātus, kur sarežģīto ķīmiskās analīzes pierakstu automātiski uzaudusi kāda no pilsētas skudru kolonijām. Sajūtot viņas tuvošanos, zinātnieks pagriežas un savicina palpas sarežģītā pazemības žestā, izdejojot cieņu, pakalpību un lūgumu.
Fabian, viņa pievēršas tēviņam; viņš notrīs un paklanās.
Pirms ierašanās Poršija ir ieskatījusies ārējā laboratorijā, lai redzētu, kā notiek darbs pie Dieves plāna, un viņa nav iepriecināta.
Ziņneses kontakta ar Viņas izvēlētajiem vēsture — tā ir viņas plāna īstenošana. Tikko tika pārvarēta valodas barjera — un tā vēl arvien, no ziņas uz ziņu, tiek pārvarēta —, Dieve netērēja laiku, nosakot Savu vietu kosmosā. Tolaik starp pētniekiem notika diskusija, bet ko gan skeptiķi varēja piedāvāt kā pretsvaru balsij, kas solīja viņiem Visumu — dižāku nekā jebkas, ko viņi bija iztēlojušies? Dieve bija neapstrīdams fakts.
Poršija apzinās, ka Templim ir izdevīgi strīdos nostāties Dieves pusē. Viņa zina, ka pirmais mēģinājums pasniegties pretī Dievei bija tā laika Tempļa priekšrakstu pārkāpums. Tagad viņa pati prāto, nez, kas notiktu, ja arī Lielās Ligzdas templis vēlreiz pretotos Dievei.
Nelaimīgā kārtā visdrošākā atbilde ir, ka Dieve vienkārši sniegtu vairāk vēsts citiem tempļiem, nevis Lielajai Ligzdai. Reliģijas vienotība ir novedusi pie frakciju veidošanās un sāncensības starp ligzdām. Ilgajā sugas vēsturē viņi bija strādājuši kopā — māslgi posmi kopīgā tīklā, kas aptver pasauli. Tagad dievišķā uzmanība ir kļuvusi par resursu, par kuru nākas cīkstēties. Protams, Lielā Ligzda ir vadošajās pozīcijās starp Dieves galvenajiem favorītiem, un tai ir pašai savs frekvenču mezgls, kas ļauj gūt monopolu pār lielu daļu vēstījuma. No citām ligzdām nākošiem svētceļniekiem ir jāizlūdzas Dieves vārds, kas ļautu saprast, ko Viņa vēlas.