Tikai tās, kas atrodas iekšējā Templī, ir spiestas apzināties, ka ziņa, ko viņas sniedz lūdzējiem, ir tikai minējums. Dieve ir vienlaikus ļoti tehniska un nesaprotama.
Poršija ir redzējusi labākos rezultātus, ko sniegušas riskantās laboratorijas, kas izvietotas ārpus pilsētas. Tās ir tik tālas, jo ap tām ir jāizveido ugunsdrošības josla. Dieve ir iemīlējusies tajā pašā spēkā, kas deg radio aparātos. Šo laboratoriju skudras izlej garas vara stieples, kas nes pieradinātā zibens pulsāciju tāpat, kā zīda pavediens var pārnest parastu runu. Tikai zibeni nav tik viegli pieradināt. Bieži pietiek ar vienu dzirksteli, lai sāktos ugunsnelaime.
Tempļa zinātnieki mēģina uzbūvēt zibeņu tīklu saskaņā ar Dieves plāniem, bet tas nenoved ne pie kā — vienīgi reizēm iznīcina tīkla radītājus. Poršija bīstas, ka kaut kur kāda cita kopiena varētu būt tuvāk Dieves mērķa sasniegšanai nekā Lielā Ligzda.
Dieves darbu nevar uzticēt tēviņiem, bet Fabians ir īpašs. Pēdējo pāris gadu laikā Poršija ir kļuvusi savādi atkarīga no viņa spējām. Viņa prasmes ķīmijas arhitektūrā ir nepārspētas.
Ierobežojošais faktors ir sen zināms: skudras ir lēnas. Katras zirnekļu ligzdas zinātniskie centieni balstās uz tās spējām apmācīt skudru kolonijas nepieciešamo darbu veikšanai: ražošanai, inženierijai, analīzei. Lai arī katra paaudze kļūst arvien prasmīgāka, tiekot tālāk organiskās tehnoloģijas attīstībā, katram jaunam darbam nepieciešama jauna kolonija, vai arī kolonijas esošā uzvedība ir jāpārraksta. Tādi zirnekļi kā
Fabians rada ķīmiskus tekstus, kas piešķir skudru kolonijai mērķi: sarežģītu instinktu kaskādi, kas ļauj veikt konkrēto darbu. Lai gan patiesībā nav daudz tādu kā Fabians, kas izdara vairāk, izdara to elegantāk un prasa mazāk laika nekā citi.
Fabianam ir viss, ko tēviņš varētu vēlēties, un tomēr viņš ir nelaimīgs. Poršija domā, ka viņš ir dīvains sajaukums: tēviņš, kura vērtība padarījusi viņu tik pārdrošu, ka reizēm saziņā rodas tāda sajūta, it kā viņš būtu sāncensīga mātīte.
Pirms Poršija aizgāja nomest ādu, Fabians bija devis mājienus, ka ir uz diža atklājuma sliekšņa, tomēr ir pagājis mēnesis, un viņš šo jautājumu nav minējis nevienai no viņas padotajām. Viņa prāto — vai Fabians to būtu pataupījis viņai vienai? Viņai ar Fabianu ir sarežģītas attiecības. Viņš reiz dejoja Poršijai, un viņa pieņēma Fabiana ģenētisko materiālu kā dāvanu, tā, lai abu apvienotais ģēnijs kļūtu par velti nākotnei. Kopš tā laika viņš ir apguvis daudz vairāk un nav šīs zināšanas nodevis tālāk. Patiesībā viņai vajadzētu pagaidīt tēviņa piedāvājumu, bet nu viņa ir šeit un tēma jau ir aizskarta.
Es neesmu gatavs, viņš noraidoši atbild. Jāiemācās vēl vairāk.
Tavs dižais atklājums, viņa paskubina. Fabians ir švirkstošs ģēnijs. Ar viņu jāapietas uzmanīgi — ne tā, kā parasti klātos attiekties pret tēviņu.
Vēlāk. Tas vēl nav gatavs. Poršijas klātbūtnē viņš ir satraukts, tricek-līgs. Smaržas receptori liek Poršijai manīt, ka viņš ir visnotaļ gatavs pāroties, tātad viņu attur tikai paša prāts. Tiksim ar to galā tagad, viņa iesaka. Vai varbūt vienkārši izveido savu jauno Sapratņu esenci? Lai art es negribētu, ka ar tevi notiek kas slikts, negadījumi nav izslēgti.
Viņa nav domājusi to kā draudu, bet tēviņi mātīšu klātbūtnē vienmēr ir piesardzīgi. Viņš uz mirkli kļūst pavisam nekustīgs — tikai pal-pas nervozi raustās neapzinātā lūgumā saudzēt viņa dzīvību, kas sniedzas paaudzēm senā pagātnē, tad, kad viņu sugai vēl nebija valodas.
Osriks ir miris, viņš saka. Poršija nebija to gaidījusi. Viņa nespēj atcerēties šo vārdu, tādēļ Fabians piebilst: Viens no maniem asistentiem. Viņu nogalināju pēc pārošanās.
Pasaki, kas bija iesaistīta, un es viņu norāšu. Jūsējie ir pārāk vērtīgi, lai jūs tā iztērētu. Poršija ir patiesi neapmierināta. Lielajā Ligzdā ir paliela ultra konservatīvo frakcija, kas uzskata, ka tēviņiem nevar piemist nekādas izcilas īpašības, kas nebūtu vien apkārtesošo mātīšu spēju atspulgs, bet šī iesīkstējusī filozofija ir sākusi izmirt kopš sērgas laikiem — tolaik daudzi tēviņi pieņēma tipiskas stiprākā dzimuma lomas vienkārša zirnekļu trūkuma dēļ. Citas pilsētvalstis, piemēram, Septiņi Koki, ir gājušas vēl tālāk, jo tur sērga ir plosījusies vēl briesmīgāk. Lielā Ligzda, kurā tika radītas zāles, ir apvienojusi kulturālo dominanci ar lielāku sociālo struktūru noturību nekā daudzās citās kopienās.
Uzlabotā raktuvju arhitektūra ir pabeigta, Fabians izklaidīgi nodi radina. Tu apzinies, ka ari mani kuru katru dienu var nogalināt?
Poršija sastingst. Kura uzdrošinātos izaicināt manas dusmas?
Es nezinu, bet tā var notikt. Ja tiek nogalināta kaut neģēlīgākā mātīte, tad slepkavu atrod un soda, gluži tāpat kā tad, ja kāds sabojātu pilsētas kopīgo telpu vai iebilstu Tempļa lēmumiem. Ja mani nogalinās, tad vienīgais slepkavas noziegums ir tas, ka ir izraisīta tava neapmierinātība.
Un es būtu loti neapmierināta, un tādēļ tā nenotiks. Tev nav jābaidās, Poršija pacietīgi skaidro, pie sevis domājot: Tēviņi nu gan var būt nervozi!
Bet Fabians šķiet savādi rāms. Es zinu, ka tas nenotiks, vismaz cik vien ilgi es būšu tev tīkams. Bet es raizējos par to, ka tas var notikt, ka tāda rīcība ir pieļaujama. Tai tu zini, cik daudzi tēviņi Lielajā Ligzdā tiek nogalināti katru mēnesi?
Viņi mirst kā lopi tur, lejaspusē, Poršija saka. Viņi nekam citam nav derīgi, tikai lai pārotos, un lielākoties pat priekš pārošanās tie nav gana labi. Tev par tādām lietām nav jāuztraucas.
Un tomēr es uztraucos. Fabianam ir vēl kas sakāms — Poršija to jūt —, bet viņš atstāj kājas mierā.
Tu esi noraizējies, ka vari zaudēt manu labvēlību? Turpini strādāt kā līdz šim, un Lielajā Ligzdā nebūs nekā tāda, ko tu nevarētu dabūt, Poršija mierina trauslo tēviņu. Tev neliks liegtas nekādās ērtības, nekādi gardumi. Tu to zini.
Viņš sāk formulēt atbildi — Poršija redz, kā dzimst un vienlaikus tiek nosmacētas idejas, Fabianam pārvarot palpu trīsēšanu. Uz mirkli viņa domā, ka viņš nosauks visu, ko nevar dabūt, neatkarīgi no tā, cik labvēlīga viņam ir Poršija, vai ka viņš (atkal!) uzstās uz to, ka visu, ko viņš var dabūt, viņš var iegūt, tikai pateicoties viņai vai citai dominējošai mātītei. Viņš dzen Poršiju izmisumā: ko tieši viņš grib? Vai viņš nesaprot, kā viņam paveicies, salīdzinot ar daudziem viņa brāļiem?
Ja vien viņš nebūtu tik noderīgs... Bet ne tikai tas. Fabians ir savādi pievilcīga radībiņa, pat ja neņem vērā viņa sasniegumus. Apvienojums no Sapratnēm, nekaunības un ievainojamības padara viņu līdzīgu mezglam, par ko viņa nespēj beigt domāt. Kādu dienu viņai Fabians būs vai nu jāatšķetina, vai jāpārcērt.
*
Pēc tik neapmierinošas konfrontācijas ar Fabianu viņa atgriežas pie saviem oficiālajiem pienākumiem. Viņai kā vecākajai priesterienei tiek lūgts nopratināt ķeceri.
No radio saziņas ar citiem tempļiem viņa zina, ka citās ligzdās klaja, vārdos pausta ķecerība tiek uztverta ar atšķirīgu tolerances līmeni atkarībā no vietējo priesterieņu ietekmes. Pastāv pat tādas ligzdas — dažas no tām satraucoši tuvu —, kur Templim piemīt tikai atblāzma no iepriekšējā spēka, tā ka pilsētas pārvaldība ir atkarīga no ķeceru, paslīdējušu priesteru un ģeniālu zinātnieku darba. Pati Lielā Ligzda ir tradicionālās ticības stūrakmens, un Poršija zina, ka jau pastāv plāni, kā pārliecināt no ceļa nogājušos kaimiņus, izmantojot nedaudz spēcīgākas metodes. Šī ir jauna doma, bet Dieves ziņu var interpretēt kā to atbalstošu. Ziņnese kļūst neiecietīga, ja Viņas vārdus neuzklausa.