Pašā Lielajā Ligzdā ķecerības sēkla nesen ir iesakņojusies starp tiem pašiem zinātniekiem, uz kuriem balstās Tempļa darbība. Nav grūti ignorēt to, ko burkšķ mātītes amatnieces, kas zaudējušas Tempļa labvēlību, vai klaiņojoši tēviņi, kas baidās par savu bezvērtīgo dzīvību. Bet, kad Lielās Ligzdas dižākie prāti sāk apšaubīt Tempļa sludināto, tad jāiesaistās svarīgākajām personām — tādām kā Poršija.
Bianka ir viena no dižajiem prātiem: zinātniece, Poršijas saimes biedrene, bijusī līdzbiedre. Viņa varbūt jau labu laiku ir slīgusi ķecerībā. Pēc tam kad viņu nosūdzēja cita no ceļa noklīdusi pētniece, tika veikta negaidīta pārbaude Biankas laboratorijās, kas atklāja, kā viņas personiskā pētniecība ir novirzījusies uz astronomiju — zinātni, kas ir īpaši tendēta uz brīvdomātāju vairošanu.
Poršijas sugasbiedres nav viegli ielikt cietumā, bet šobrīd Bianka ir ieslodzīta kamerā īpašu skudru kolonijā, kas audzētas tieši šim mērķim. Šeit nav ne atslēgas, ne slēdzenes, bet, ja vien no viņas neplūdīs konkrēta, ik dienas mainīga smarža, insekti saplosīs Bianku, tikko viņa mēģinās doties prom.
Kolonijas sargskudras saņem no Poršijas pareizo feromonu kodu un apšļāc viņu ar šodienas paroles smaržu. Viņai ir noteikts laika periods, kurā paveikt darāmo, citādi viņa kļūs par tādu pašu cietumnieci kā Bianka.
Poršija jūt vainas apziņas dzēlienu, domājot par to, ko plāno darīt. Biankai šobrīd jau būtu jābūt notiesātai, bet Poršijai nedod miera atmiņas par māsas sabiedrību, par viņas palīdzību. Pazaudēt Bianku nozīmētu pazaudēt daļu no savas pasaules. Poršija ir nepiemēroti izmantojusi savu varu, lai tikai varētu izpestīt ķeceri.
Bianka ir liela zirnekliene, viņas palpas un priekškājas nokrāsotas abstraktos zilas un ultravioletas krāsas rakstos. Pigmenti ir reti sastopami, to izveide — lēna un dārga, tādēļ to izmantošana liecina par iespaidīgu ietekmi — netveramu, bet neapšaubāmu valūtu, ko Bianka līdz pat nesenam laikam varēja izmantot.
Sveika, mās. Biankas poza un precīzās kāju kustības sniedz vēstij dzēlīgus uzsvarus. Atnāci, lai atvadītos?
Poršija, kuru šīsdienas nepatikšanas jau ir nogurdinājušas, iztiek bez parastās fiziskās pozēšanas un pukošanās. Neatstum mani. Tev tagad Lielajā Ligzdā nav daudz sabiedroto.
Vienīgi tu?
Vienīgi es. Poršija pēta Biankas ķermeņa valodu, redz, ka lielākā mātīte nedaudz maina pozu — viņa apdomājas.
Es nevaru atklāt nekādus vārdus, nevaru nosaukt nevienu citu, ko nodot tavā varā, apsūdzētā brīdina inkvizitori. Mana pārliecība ir tikai mana. Man nevajag savākt ap sevi līdzskrējējas, kas man stāstītu, cik pareizi es domāju.
Ja neņem vērā faktu, ka daudzas Biankas līdzdomātājas jau ir Tempļa varas sagrābtas un notiesātas. Poršija jau ir nolēmusi atmest šo pratināšanas daļu. Ir palicis tikai viens, par ko cīnīties. Es esmu šeit, lai izglābtu tevi. Tikai tevi, māsa.
Biankas palpas viegli sakustas, neapzināti izrādot interesi, bet viņa neko nesaka.
Es nevēlos mājas, kurās esmu bez tevis, Poršija viņai saka lēniem, pārdomāti izsvērtiem soļiem un žestiem. /« tevis nebūs, tad manā pasaulē būs izrauts caurums, un arī viss pārējais zaudēs formu. Ja tu atteiksies no savas ķecerības, es došos pie savām biedrenēm templi, un viņas mani uzklausīs. Es zaudēšu savu varu, bet tu paliksi brīva.
Atteikties? Bianka atbalso.
Ja tu paskaidrosi Templim, ka kļūdījies vai tiki maldināta, tad es varu atstāt tevi neskartu. Tu būsi mana, strādāsi kopā ar mani.
Bet es nekļūdos. Biankas kustības ir stingras un kategoriskas.
Kļūdies gan.
Ja tu pagriezīsi lēcas pret nakts debesīm — lēcas, kam piemīt spēks un tīrība, ko tagad varam nodrošināt —, arī tu to redzēsi, Bianka rāmi paskaidro.
Tā ir mistērija, ko nevar saprast tie, kas ir ārpus Tempļa, Poršija viņu apsauc.
Tā teic tie, kas ir iekšpus Tempļa. Bet es esmu skatījusies, es esmu redzējusi Ziņnescs seju, es esmu to mērījusi un pētījusi viņas ceļā pār mums. Es esmu izlikusi plāksnes un analizējusi gaismu, ko tā šķietami izstaro. Gaisma, kas ir tikai atstarota saules gaisma. Un noslēpums ir tāds, ka nekāda noslēpuma nav. Es varu tev pateikt Ziņneses izmēru un ātrumu. Es pat varu minēt, no kā tā ir būvēta. Ziņnese ir metāla gabals, nekas vairāk.
Viņas tevi izsūtīs, Poršija viņai saka. Tu zini, ko tas nozīmē? Jo mātītes vairs nenogalina citas mātītes, un skarbākais sods, ko Lielā Ligzda piespriež, ir — liegt apsūdzētajai metropoles brīnumus. Šādas noziedznieces saņem ķīmisku zīmi, kas liek viņām tikt nogalinātām, tikko tās tuvotos kādai no pilsētas skudru kolonijām — un arī daudzām kolonijām aiz pilsētas robežām, jo šī zīme neatšķiras. Tikt izsūtītai visbiežāk nozīmē atgriezties vientulīgā barbarismā meža dziļumos, uz mūžu atkāpjoties no civilizācijas pastāvīgās izplešanās.
Es savā dzīvē esmu pieņēmusi daudz Sapratņu. Tikpat labi Bianka varētu nebūt klausījusies. Esmu klausījusies cilas Ziņneses nesaprotamos signālus naktī. Tas, ko tu sauc par Dievi, pat nav vienīgā debesīs. Tā ir metāla lieta, kas prasa, lai mēs veidojam vēl citas metāla lietas — un es esmu redzējusi, cik tā ir niecīga.
Poršija nervozi samīņājas — pat ja tikai tāpēc, ka savās drūmākajās stundās pati ir aizdomājusies līdz kam līdzīgam. Bianka, tu nevari novērsties no Tempļa. Mūsu ļaudis ir sekojoši Ziņneses vārdiem jau kopš mūsu pirmsākumiem — vēl ilgi pirms mēs spējām aptvert Viņas mērķus. Pat ja tev ir savas personiskās šaubas, tu nevari noliegt tradīcijas, kas ir izveidojušas Lielo Ligzdu un ļāvušas mums pārciest dažādus draudus. Tās ir izveidojušas mūs par to, kas mēs esam.
Bianka šķiet skumja. Un tagad tās neļauj mums būt tām, kas mēs varētu būt, viņa ieminas. Un tas ir manas būtības kodolā. Ja es atgrieztu sevi no šī kodola, tad no manis vairs nepaliktu nekā. Es nedomāju, ka Templis vienkārši kļūdās — es domāju, ka Templis ir kļuvis par nastu. Un tu zini, ka es neesmu vienīgā. Tu būsi runājusi ar tempļiem citās pilsētās —pat tajās pilsētās, ar kurām Lielā Ligzda ir naidīgās attiecībās. Tu zini, ka arī citas domā tāpat kā es.
Un art viņas savukārt tiks sodītas, Poršija viņai saka. Tāpat kā tu.
5.3. Veci draugi
Visi četri satikās vecā apkalpes telpā, kas šķita esam neitrāla teritorija starp tām kuģa daļām, kuras bija ieņēmušas dažādas frakcijas. Leinai un abiem pārējiem bija apsargi, kas gaidīja ārā, nervozi vērojot viens otru kā naidīgi kareivji aukstā kara laikā.
Iekšpusē notika atkalsatikšanās.
Vitas nebija mainījusies — Holstenam bija aizdomas, ka viņa, saskaitot laiku kopā, nebija bijusi ārā no saldētavas ilgāk nekā viņš, vai varbūt viņa šo papildu laiku bija pārdzīvojusi labāk: glīta, sakopta sieviete, kuras jūtas bija noglabātas pietiekami dziļi, lai sejā nebūtu nolasāms nekas. Viņa vēl arvien valkāja formastērpu, it kā būtu iznākusi tieši no Holstena atmiņām, it kā viņu nebūtu skāris haoss, kurā acīmredzot grima Gilgamess. Leina jau bija paskaidrojusi, kā Gaijens bija piesaistījis Vitas darbam ar augšupielādētāju. Sievietes domas par šo darbu palika slēptas, bet viņa bija atnākusi, kad Leina bija pārsūtījusi viņai ziņu — ieslidinājusi to caur Gaijena kulta lokiem kā dūmu stīdziņu, ko patur ēnā viņas nedaudzie palīgi.