Kcrsts izskatījās vecāks, tuvāks Holstena vecumam. Viņa bārda bija atgriezusies — te biezāka, te retāka, nevienmērīgi nosirmojusi — un mati bija sasieti pakausī. Pār plecu bija uzmesta bise ar stobru uz leju, un viņš bija ieradies pilnās ķermeņa bruņās. Holstens atcerējās, ka viņam tādas bija patikušas jau agrāk — tās aizsargātu pret Leinas ieroci, bet varbūt ne tik labi pret nazi. Viņa tehnoloģisko pārākumu mazināja šī laika atpakaļrāpulība.
Arī viņš sadarbojās ar Gaijenu, bet Leina bija izskaidrojusi, ka tagad Kersts drīzāk pats bija kļuvis par likumu. Viņš kontrolēja kuģa ieroču glabātuvi, un tikai viņam bija īsta pieeja ieročiem neierobežotā daudzumā; viņa drošībnieki un visi jauniesauktie, ko viņš bija piesaistījis, pirmām un galvenām kārtām bija uzticīgi Ķerstām. Un, protams, arī viņš pats: Kersts bija Ķersta galvenā prioritāte, vai vismaz tā domāja Leina.
Tagad galvenais drošībnieks izgrūda skaļu smieklu, kas izklausījās nicīgs. “Tu mūsu dēļ pat izrāvi večuku no kapa! Tik traka nostalģija, Lein? Vai varbūt kaut kas cits?”
“Es atbrīvoju viņu no būra Gaijena sektorā,” Leina paziņoja. “Viņš tur bija atradies dienām ilgi. Pieņemu, ka tu to nezināji.”
Kersts nikni pablenza uz Leinu, tad uz pašu Holstenu, kurš apstiprināja Leinas vārdus ar galvas mājienu. Pat Vitas nešķita pārsteigta, un drošības daļas vadītājs pameta gaisā rokas.
“Neviens man ne sūda nesaka" viņš izspļāva. “Bet tā, tā, te nu mēs esam. Ej dirst, cik patīkami. Tad kā būtu, ja jūs norunātu runājamo?”
“Kā tev iet, Kerst?” Holstens klusi jautāja, apmulsinot visus — tostarp arī Leinu.
“Tiešām?” Drošības šefa uzacis pazuda viņa spurainajos matos. “Tu tiešām gribi nodarboties ar saviesīgām sarunām?”
“Es gribu zināt, kā tas vispār var notikt, tas... Ko Leina teica, kas notiek.” Holstens pa ceļam uz šejieni bija nolēmis, ka grasās būt kas vairāk nekā akls inženieres piekritējs. “Tas ir... Cik ilgi tas noticis? Tas vienkārši šķiet... neprātīgi. Viņš ir ķimerējies ap to augšup-ielādes verķi — cik ilgi? Gadu desmitus? Paaudzes? Kāpēc? Viņš taču būtu varējis vienkārši vērsties ar to pie komandas kodola un aprunāties.” Viņš notvēra neveiklu skatienu, ko pārmija trīs pārējie. “Vai arī... Labi, skaidrs. Tad varbūt tas notika. Pieņemu, ka es nebiju pietiekami kodolīgs, lai tiktu ielūgts.”
“Nebija jau tā, ka kādam kaut kas būtu bijis jātulko,” Kersts paraustīja plecus.
“Tajā laikā notika pamatīgas diskusijas,” Vitas vēsi piebilda. “ lomēr kopuma tika nolemts, ka šajā procesā ir pārāk daudz nezināmo —jo īpaši par tā iedarbību uz Gilgamesa sistēmām. Es personiski biju par cksperi-mentēšanu un izmēģinājumu.
“Un kas tad — Gaijens vienkārši uzstādīja sev agrāku pamošanās laiku, paņēma no kravas rezerves tehniķus un sāka darbu?” Holstens minēja.
“Kad viņš pamodināja mani, viss jau notika. Un, godīgi sakot, es nemaz neizliekos, ka saprotu tehniskas diskusijas.” Kersts paraustīja plecus. “Tā nu viņam vajadzēja, lai es izķeru cilvēkus, kas bēga prom no viņa katorgas-kulta pasākuma. Es izdomāju, ka labākais, ko varu darīt, ir parūpēties par savējiem un panākt, ka neviens cits netiek pie ieročiem. Nu, Leina, tagad tu gribi tos ieročus? Par to ir runa?”
Leina pameta skatienu uz Holstenu, lai saprastu, vai viņš plāno sākt vēl kādu novirzīšanos, tad īsi pamāja. “Es gribu tavu cilvēku palīdzību. Es gribu apturēt Gaijenu. Kuģis brūk kopā — vēl mazliet, un galvenās sistēmas būs neglābjami sabojātas.”
“Tu tā saki,” Kersts atteica. “Gaijens apgalvo, ka tad, kad viņš pa īstam... izdarīs to lietu, tad viss atkal būs normāli — tad viņš būs datorā, vai kaut kāda viņa kopija, un viss ies gludi kā pa sviestu.”
“Un tas ir iespējams,” Vitas piebilda. “Ne droši, bet iespējams. Tā ka mums ir jāsalīdzina iespējamās briesmas no tā, ka Gaijens pabeidz projektu, ar tām, kas saistītas ar mēģinājumu viņu pārtraukt. Tas nav viegli pieņemams lēmums.”
Leina skatījās no vienas sejas citā. “Un tomēr jūs abi esat šeit, un es varu derēt, ka Gaijens par to nezina.”
“Zināšanas nekad nenāk par ļaunu,” Vitas mierīgi paziņoja.
“Un kā būtu, ja es pateiktu, ka Gaijens tur zināšanas noslēpumā no jums?” Leina turpināja. “Kā ar ziņām no mēness kolonijas, ko atstājām aiz sevis? Esat kaut ko dzirdējuši pēdējā laikā?”
Kersts iesāņus paskatījās uz Vitas. “Jā? Kas viņiem sakāms?”
“Sūds viņiem sakāms. Viņi visi ir beigti.”
Leina drūmi pasmaidīja klusumā pēc šī paziņojuma. “Viņi nomira, kad mēs vēl arvien bijām ceļā uz pelēko planētu. Viņi ziņoja kuģim, Gaijens pārtvēra visas viņu ziņas. Vai viņš kādam nojums to pateica? Katrā ziņā man viņš to nestāstīja. Es atklāju šos signālus arhīvos — pilnīgi nejauši.”
“Kas ar viņiem notika?” Kersts vilcinoties jautāja.
“Esmu ielādējusi ziņojumus sistēmā, kur jūs abi varat tiem piekļūt. Nosūtīšu jums norādes uz turieni. Bet rīkojieties žigli. Tagad neaizsargāti dati ātri vien tiek sabojāti, pateicoties Gaijena atliekām.”
“Jā, nu, viņš par to vaino tevi. Vai reizēm Kernu,” Kersts norādīja.
“Kernu?” Holstens noprasīja. “To satelītu?”
“Tas bija mūsu sistēmās,” Vitas piezīmēja. “Ir iespējams, ka tas atstāja kaut kādu rēgu konstruktu, lai mūs novērotu. Gaijens tā uzskata.” Viņas seja saviebās, lai arī tikai nedaudz. “Gaijens ir kļuvis nedaudz apsēsts. Viņš tic, ka Kerna mēģina viņu apturēt.” Viņa sirsnīgi pamāja Leinai. “Kerna un tu.”
Leina sakrustoja rokas uz krūtīm. “Atklāšu kārtis. Es neredzu nekādu sūda labumu no tā, ka Gaijens kļūst mūžīgi klātesošs mūsu datorsistēmā. Patiesībā es redzu visvisādus iespējamus mīnusus — daži no tiem iznīcinātu mūs, kuģi un visu cilvēci. Tātad: mēs viņu apturam. Kas piedalās? Holstens ir ar mani.”
“Ej dirst, ja tev ir viņš, tad priekš kam vēl mēs esam vajadzīgi?” Kersts novilka.
“Viņš ir no komandas kodola.”
Ķersta sejas izteiksme skaidri pauda, ko viņš par to domā.
Un tas arī ir viss? Es te esmu tikai tādēļ, lai pieliktu savu mikroskopisko svaru — turklāt man nejautājot! — Leinas argumentam? Holstens drūmi domāja.
“Atzīstos, ka mani māc ziņkāre par to, kā noslēgsies kapteiņa eksperiments. Iespēja saglabāt cilvēku prātus elektroniski pilnīgi noteikti būtu izdevīga,” Vitas paziņoja.
“Plāno kļūt par Gaijena līgavu?” Kersts noprasīja un izpelnījās no viņas niknu skatienu.
“Kerst?” Leina paskubināja.
Drošībnieks pameta rokas gaisā. “Neviens man neko nesaka — ne pa īstam. Cilvēki tikai grib, lai es kaut ko daru, un nekad nesaka, kā ir. Es? Es esmu par savējiem. Tagad Gaijenam ir vesels bars dīvainīšu, kas ir jau no šūpuļa audzināti domāt par viņu kā par sūda mesiju. Jums ir bariņš normāli aprīkotu un apmācītu puišu un meičiņu, bet jūs neesat īsti karotāju elite. Uzbrūciet Gaijenam — un zaudēsiet. Nu, es neesmu nekāds sūda zinātnieks vai kas, bet mani rēķini saka tā: kāpēc palīdzēt jums, ja manējie drīzāk no tā cietīs?”
“Jo tev ir ieroči, kas var atsvērt Gaijena savākto masu.”
“Nav gana labs iemesls,” Kersts paziņoja.
“Jo man ir taisnība, un Gaijens sabojās kuģa sistēmas, mēģinot iebāzt savu sūda ego mūsu datoros.”
“Tu tā saki. Viņš saka citādi,” Kersts spītīgi atbildēja. “Redz, vai tev ir kaut kāds īsts plāns — tā kā īsts plāns, kas varētu arī izdoties? Nevis “lai Kersts visu nokārto”? Kad būs, tad atnāc pie manis vēlreiz, un varbūt es tevi uzklausīšu. Līdz tam...” viņš atmeta ar roku. “Tu neesi gana laba, Lein. ļa nav šanses, nebūs ari sarunas.”