“Tad vienkārši iedod man pietiekami ieroču,” Leina nošņāca. Kersts pamatīgi nopūtās. “Es patiešām esmu ticis tikai līdz vienam noteikumam: neviens nedabū ieročus. Tu uztraucies par to, kādu postījumu nodarīs Gaijens, darot to, ko tur taisās darīt? Nu, es no tā visa neko nejēdzu. Bet postījums, kad visi sāks šaudīties pret visiem — un pa visādiem kuģa gabaliem ari? Jā, to es saprotu. Ar dumpi man pietika. Kā jau teicu, nāc runāties, kad tev būs kas vairāk.”
“Tad dod man disruptorus.”
Drošībnieks papurināja galvu. “Redz, man žēl tev teikt, bet es vēl arvien nedomāju, ka ir pietiekami liela iespēja, ka tu varētu uzvarēt, un tad jau nebūs tā, ka Gaijens kasīs pauri un nesapratīs, no kurienes jūsu līķi dabūja tās mantiņas, ne? Dabū man normālu ideju. Parādi, ka tu vari to izdarīt.”
“Tad tu man palīdzēsi, ja es varēšu pierādīt, ka man tevi patiesībā nevajag?”
Viņš paraustīja plecus. “Saruna beigusies, ne tā? Dod man ziņu, kad tev ir plāns, Lein.” Viņš pagriezās un, bruņutērpa plāksnēm viegli strīķējoties, aizslampāja prom.
*
Ķerstām un Vitas aizejot, Leina bija ledaini nikna — viņas dūres sažņaudzās un atlaidās.
“Divi nejēgas, kas dirš paši sev!” viņa izspļāva. “Viņi zina, ka man ir taisnība, bet tas taču ir Gaijens — viņi ir tā pieraduši darīt visu, ko liek tas psihais kucesbērns.”
Viņa pablenza uz Holstenu, it kā izaicinātu viņu iebilst. Patiesībā vēsturnieks pat spēja just līdzi Ķerstām, bet skaidrs, ka Leina negribēja to dzirdēt.
“Tad ko tu darīsi?” viņš jautāja.
“O, mēs kaut ko darīsim,” Leina nolamājās. “Lai Kersts tup uz savām dārgajām šautenēm. Mums ir viena aktīva darbnīca, un es jau esmu sākusi ražot ieročus. Tie nebūs skaisti, bet daudz labāki nekā naži un vāles.”
“Un Gaijens?”
“Ja viņš vispār domā ar galvu, tad dara to pašu, bet man tas izdodas labāk. Kā nekā es esmu inženiere.”
“Leina, tu esi droša, ka vēlies karu?”
Viņa apstājās. Skatiens, ko viņa pavērsa pret Holstenu, šķita nākam no citiem laikiem — tas bija mocekles, leģendāras kauju karalienes skatiens.
“Holsten, nav runa par to, ka man nepatīk Gaijens. Tas nav tāpēc, ka es vēlos viņa amatu vai ka uzskatu viņu par sliktu cilvēku. Es esmu novērtējusi šo situāciju kā profesionālis, un es esmu pārliecināta, ka tad, ja viņš augšupielādēs savu prātu, tad tas pārslogos Gilgameša sistēmu, izraisot fatālu avāriju gan mūsu tehnoloģijai, gan mūsu savāktajai Impērijas mantībai. Un tad, kad tas notiks, bojā ies visi. Patiešām visi. Man vienalga, vai Vitas vēlas veikt pierakstus kādai neesošai nākamībai vai ja Kersts nevar beigt sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Tas ir jādara man — man un manai komandai. Tev ir paveicies. Tu pamodies vēlu, un tad tev bija izdevība kādu brīdi pasēdēt būrītī. Daži no mums ir visvisādi cīnījušies, lai tikai censtos šo te novērst. Un tagad es būtībā esmu pasludināta ārpus likuma pati savā kuģī, es esmu atklātā karā ar savu kapteini, un viņa trakie fanātiķi sekotāji mani nogalinās, tikko ieraudzīs. Un es vedīšu savus inženierus nolādētā kaujā un pa īstam nogalināšu cilvēkus, jo tad, ja neviens to nedarīs, tad Gaijens nogalinās visus. Vai tu esi ar mani?”
“Tu zini, ka esmu.” Pat Holstena paša ausīs šie vārdi izklausījās drebelīgi un tukši, bet šķita, ka Leina tos pieņem.
*
Viņiem uzbruka tad, kad viņi devās iekšā teritorijā, ko Leina acīmredzot uzskatīja par savu. Gilgameša plānojums piespieda izmantot savādu taktiku: tas bija nelielu telpu un gaiteņu tīklojums, kas veda cauri komandas reģiona torai — izliekts un izvīts, gluži kā iestūķēts iekšā pēc tam, kad kuģī bija izvietota galvenā mašinērija. Viņi bija sasnieguši smagas drošības durvis, kurām, pēc vadībā esošās Leinas domām, acīmredzot bija jāatveras automātiski. Kad tās drebot atslīdēja pussprīdi un tad apstājās, inženieru vidū neradās nekādas aizdomas. Holstenam radās iespaids, ka šībrīža situācijā visu laiku kaut kas nogāja greizi.
Viens no viņiem, kam jau rokās bija darbarīku kaste, atvēra apkopes durtiņas, un Holstens dzirdēja: “Bos, ar šito kāds ir krāmējies,” un tad lūka virs viņiem atsprāga vaļā no spēriena, un viņiem ar apdullinošiem kaucieniem uzbruka trīs skrandaini stāvi.
Viņiem bija gari naži — acīmredzami ne no ieroču glabātuves, tā ka Gaijena ļaudis bija nodarbojušies ar improvizāciju —, un viņi bija pilnīgi aptrakuši no asinskāres. Holstens redzēja, kā viena no Leinas pavadošajām personām krīt atmuguriski, asinīm gāžoties no platas brūces pāri viņas ķermenim, un teju vai nekavējoties arī visi pārējie bija saķērušies tuvcīņā.
Leina izvilka pistoli, bet viņai nebija mērķa — šo trūkumu gan laboja vēl pusducis cilvēku, kas pilnā sparā joņoja viņiem nopakaļ. Trīs reizes ierējās pistole — skaņa noslēgtajā telpā bija ellīgi skaļa. Viens no apmetnī tērptajiem savērpās, kaujas auriem strauji kļūstot par sāpju kliedzienu.
Holstens sarāvās, salika rokas uz galvas un vēroja kauju tikai kā ceļgalu un pēdu murskuli. Viņš — vēsturnieks līdz pēdējam — nodomāja:
Tad tā tas acīmredzot bija uz. Zemes pašās beigās, kad viss pārējais bija zudis. Mēs pametām Zemi, lai izvairītos no šī te. Un tas visu šo laiku ir sekojis mums. Tad kāds iespēra viņam pa zodu, iespējams, vispār bez ļauna nodoma, un viņš palidoja, pār viņu klupa un uz viņa kāpa tuvcīņā trakojošās kājas. Viņš redzēja, kā no Lcinas rokas tika izsists ierocis.
Kāds smagi pakrita pār viņa kājām, un viņš juta, kā viens ceļgals tiek izļodzīts līdz pēdējam — šokējoši precīza un nerimtīga sāpe visapkārt valdošajā haosā. Viņš centās atbrīvoties un atklāja, ka tas, ko viņš nikni spārda, ir kāda Gaijena mūka smagais, mirstošais ķermenis. Hol-stena prāts, kas uz kādu laiku bija atteicies no jebkādas ilūzijas par to, ka kaut ko vada, pie sevis pārlika — nez, vai kapteinis ir solījis kaut kādu pēcnāves atlīdzību padotajiem un vai šī atlīdzība spēj mierināt, ja tev ir atrauts vaļā vēders.
Pēkšņi viņš bija ticis brīvs un gramstījās gar sienām, lai tiktu atpakaļ uz kājām. Viņa samežģītais ceļgals nikni atteicās noturēt kaut nedaudz no Holstena svara, bet ap to laiku adrenalīns viņam vai kāpa pa ausīm ārā, tā ka šie protesti netika ņemti vērā. Tā Holstens tika divus soļus prom no čīkstina, un viņu sagrāba. Bez mazākā brīdinājuma viņam uzklupa divi Gaijena lielākie izsitēji, un viņš redzēja, kā vienam rokā uzmirdz nazis. Viņš iekliedzās — kaut ko tādu kā lūgumu saudzēt viņa dzīvību —, un gūstītāji katram gadījumam ietrieca Holstenu sienā. Viņš bija pārliecināts, ka tūlīt nomirs, dzīvā iztēle pasteidzās uz priekšu, cenšoties sagatavot viņu gaidāmajam triecienam, prātu plosošās detaļās iztēlojoties, kā miesās tiek ietriekts nazis. Viņš izdzīvoja pretīgo triecienu, auksto naža smilkstu, siltu asiņu strūklu, kad viņa ķermeņa daļas, ko līdz šim — tik ilgu, ilgu laiku — bija ieslodzījusi āda, beidzot izmantoja iespēju atbrīvoties.
Viņš to izdzīvoja savā prātā. Tikai vēlāk viņš aptvēra, ka viņi patiesībā neko nav sadūruši. Abi uzbrucēji tikai rāva viņu prom no cīņas, ignorējot klasicista streipuļošanu un klibošanu. Pēkšņās šausmās — it kā tas būtu vēl ļaunāk nekā saduršana — viņš saprata, ka šī nebija tikai kaut kāda divu bandu — Gaijena un Leinas — sadursme.
Nē, šeit Gilgameša augstais priesteris atguva savu īpašumu.
5.4. Tiesības uz dzīvību