Pēc tam kad pavadoņi pavada Fabianu uz saimes māju, viņš tiek atvests pie Poršijas. Viņas reakcijā, Fabianu ieraugot, jaucas aizkaitinājums un atvieglojums. Lielāko dienas daļu neviens nav zinājis, kur viņš ir. Tagad viņš ir ievests istabā ar stūrainām sienām dziļi saimes mitekli, kur no griestiem karājas burkšķošā Poršija.
Šī nav pirmā reize, kad Fabians ir izvairījies no saviem pavadoņiem un devies brīvsoll, bet šodien viņš tika atrasts Lielās Ligzdas zemākajos slāņos vistuvāk zemei, kur klejo izsalkušas mātītes, tās vai nu ir pametušas savu saimi, vai tām tādas nekad nav bijis; šeit aizņemts rosās melnais tūkstotis apkopes insektu koloniju, kuru ķermeņi pasargā pilsētu no mēsliem; šeit mīt neskaitāmi bezcerīgi, nevienam nevajadzīgi tēviņi.
Tādam kā Fabianam šī ir ideāla vieta, lai nomirtu.
Poršija ir pārskaitusies, bet Fabians spēj nolasīt viņas ķermeņa valodā arī patiesas raizes par viņa labklājību. Tevi varēja nogalināt!
Fabians pats ir ļoti mierīgs, jā, varēja.
Kāpēc tev kaut kas tāds bija jādara? viņa prasa.
Vai tu jelkad esi tur bijusi? Viņš ir notupies pie istabas ieejas, apaļām acīm raugās augšup uz Poršiju — tad, kad viņš nerunā, tās ir nekustīgas kā akmens. Poršijas pozīcija telpas augšpusē ļauj viņai jebkurā brīdī uzlēkt viņam, piespiest viņu pie grīdas. Starp viņiem ir savāda spriedze: medniece un upuris, mātīte un tēviņš.
Tur, lejā, zemi klāj saplosīta tīkla atliekas, viņš stāsta; tur šā tā uzslietās būdās cits pie cita gul dučiem tēviņu. Viņi dzīvo kā zvēri — dienu no dienas. Viņi medī skudras, un arī viņus medī. 7.emi klāj izsūkti karkasi — tur mutītes ir viņus apēdušas.
Poršijas vārdi dūc uz viņa pusi pa istabas sienām. Veljo vairāk tādēļ tev jābūt pateicīgam par to, kas tev ir, un jāizvairās no riska. Viņas palpas zibina baltas dusmas.
Mani varēja nogalināt, viņš atbalso, nevainojami imitēdams viņas pozu un tādējādi arī intonāciju. Es varēju nodzīvot tur visu savu mūžu un nomirt — neko nesasniedzis, neviena nepieminēts. Kā es esmu atšķirīgs no viņiem?
Tev ir vērtība, Poršija uzstāj. Tu esi īpaši apdāvināts tēviņš, kāds, kuru irjāslavē, kuru ir jāaizsargā, kura izaugsme jāveicina. Vai tev jebkad ir liegts kas tāds, ko tu esi lūdzis?
Tikai viens. Viņš tuvojas Poršijai dažus piesardzīgus soļus — it kā sataustītu sev vien redzama tīkla pavedienus. Viņa palpas lēni šūpojas. Viņa tuvošanās ir teju vai deja — gluži kā pielūdzēja soļi, tikai ar rūgtuma piegaršu. Viņi ir līdzīgi mums, un tu to zini. Tu nevari zināt, ko viņi būtu sasnieguši, ja viņiem būtu ļauts dzīvot un attīstīties.
Uz mirkli viņa pat nezina, ko Fabians grib teikt, bet viņa saprot, ka viņa prāts vēl arvien ir koncentrējies uz tiem pabirām, tiem nolemtajiem tēviņiem, kuri nekad mūžā netiks augstāk par koku pakāji.
Viņiem nav vērtības un nozīmes.
Bet tu to nevari zināt. Katru dienu tur varbūt mirst dučiem ģēniju, kuriem nekad nav bijusi iespēja parādīt savas spējas. Viņi domā — tāpat kā mēs. Viņi plāno un cer, un baidās. Vienkārši ieskaties viņos, un starp jums ietrīsēsies saikne. Viņi ir mani brāļi. Un tieši tāpat viņi ir tavējie.
Poršija kaismīgi iebilst. Ja viņiem būtu jebkāda vērtība vai jēga, tad viņi spētu tikt uz augšu paši saviem spēkiem.
Ne tad, ja nav nevienas struktūras, pa ko viņi varētu uzkāpt. Ne tad, ja visa struktūra, kas eksistē, ir radīta, lai viņus atstumtu. Poršij, mani varēja nogalināt. Tu pali to teici. Mani būtu varējusi sagrābt kāda izbadējusies mātīte, un tajā nebūtu nekā nepareiza — tikai tas, ka tu sadusmotos. Viņš ir pienācis tuvāk, un Poršija jūt, kā viņā ietrīsas plēsoņa — it kā viņš būtu akls kukainis, kas picmaldījies par tuvu, uzprasoties uz kodienu.
Poršijas aizmugurējās kājas savelkas, sagatavojot muskuļu spraigumu lēcienam, kuru viņa cenšas neveikt. Un tu tik un tā neesi pateicīgs par to, ka es esmu pietiekami augstās domās par tevi, lai uzturētu tevi pie dzīvības.
Viņa palpas aizkaitināti notrīc. Tu zini, cik daudzi tēviņi darbojas Lielajā Ligzdā. Tu zini, ka mēs pildām tūkstošiem sīku lomu un pat dažas lielas. Ja mēs visi reizē pamestu pilsētu vaija kāda sērga atbrīvotujūs no visiem tēviņiem, tad ligzda sabruktu. Un tomēr nevienam no mums nav nekā vairāk, kā tikai tas, kas mums tiek piešķirts un kas tikpat ātri var tikt mums atņemts. Katrs no mums dzīvo pastāvīgās bailēs, ka vairs nebūsim noderīgi un ka mūs aizvietos kāds graciozāks dejotājs, kāds jauns favorīts, vai ka mēs kādai iepatiksimies pārāk daudz, ka pārosimies un tad nespēsim izbēgt no jūsu nāvējošās kaislības.
Tā viss ir iekārtots. Pēc diskusijas ar Bianku Poršijai šis strīds nudien ir par daudz. Viņa jūtas tā, it kā viņas mīļotajai Lielajai Ligzdai uzbruktu no visām pusēm, un vissāpīgākie uzbrukumi — no tiem, kas šķita esam biedri.
Viss ir iekārtots tā, kā mēs to iekārtojam. Pēkšņi Fabiana poza mainās, viņš pakāpjas sāņus, projām no viņas, atlaizdams to spriego medību pavedienu, kas bija nostiepies starp viņiem. Pirmīt tu man jautāji par manu atklājumu. Manu dižo projektu.
Poršija spēlē līdzi, viņa nolaižas no saviem augstumiem — soli pa solim — vēl arvien uzturot pienācīgu attālumu. Jā? Viņa signalizē ar palpām.
Es esmu izgudrojis jaunu ķīmiskas arhitektūras veidu. Viņa uzvedība ir pilnībā mainījusies, salīdzinot ar iepriekšējo mirkli. Tagad viņš šķiet neieinteresēts, intelektuāls.
Ar kādu mērķi? Poršija pakāpjas tuvāk, un viņš atkal sper soli atpakaļ, nebēgot no viņas, bet sekojot paša iedomātajam neredzamajam tīklam.
Ar jebkādu mērķi. Bez mērķa. Pati par sevi šī arhitektūra neietver nekādas instrukcijas, nekādas komandas. Ta nepiešķir skudrām nekādus uzdevumus vai uzvedības.
Tad kāds no tās labums?
Viņš apstājas, atkal paskatās uz Poršiju — pievilinājis viņu tik tuvu. Tā var darīt jebko. Kolonijā var tikt izplatīta otra līmeņa arhitektūra, kas strādā pirmās iekšpusē. Un vēl viena, un vēl. Kolonija var acumirklī saņemt jaunu uzdevumu, un tās locekli mainīsies ar smaržas ātrumu, tai pārvietojoties no vienas skudras pie nākamās. Dažādas kastas saņems atšķirīgas instrukcijas, (aujot kolonijai vienlaikus veikt vairākus uzdevumus. Viena kolonija varētu sekot vairāku uzdevumu sekvencēm, neprasot ilgstošu pārmodelēšanu. Tikko mana pamata arhitektūra ir ielikta, katru koloniju var pārveidot jebkādam jaunam uzdevumam, cik bieži vien nepieciešams. Mehānisku darbu efektivitāte pieaugs desmitkārt. Mūsu spēja veikt aprēķinus palielināsies vismaz simtkārt, varbūt tūkstoškārt — atkarībā no tā, cik ekonomiski izveidota sekundārā arhitektūra.
Poršija ir apstājusies — apstulbusi. Viņa saprot pietiekami daudz par to, kā darbojas viņas ļaužu izstrādātā organiskā tehnoloģija, lai aptvertu, cik varena ir viņa piedāvātā ideja. Ja tas var tikt paveikts, tad Fabians būs pārspējis galveno ierobežojošo faktoru, kas šobrīd kavē Templi, kas neļauj viņiem ieviest dzīvē Ziņneses plānu. Šis lūzums kļūs par visas sugas lēcienu uz priekšu. Tev tagad ir šī Sapratne?
Jā. Primārā arhitektūra patiesībā ir pārsteidzoši vienkārša. Idejas pamatā ir sarežģītu formu izveidošana no vienkāršām. Tā ir līdzīga tīkla aušanai. Man ir arī sistēma, kā izveidot jebkādu sekundāro arhitektūru, kas derīga jebkādam darbam. Tā ir kā valoda — lakoniska matemātiska valoda. Viņš pasper dažus soļus uz priekšu, it kā kacinādams Poršiju. Tu to novērtēsi. Tā ir tikpat skaista kā pirmā Ziņa.
Tev tūlīt pat jāatdod man šī Sapratne. Uz mirkli Poršija jūt spēcīgu vēlmi pāroties ar Fabianu, paņemt sevī viņa ģenētisko materiālu ar tā jauno Sapratni un tūlīt pat izveidot pirmo paaudzi, kas valdīs pār pasauli. Varbūt viņai labāk vajadzētu likt viņam izveidot jauno zināšanu esenci, lai viņa to varētu izdzert un Saprast pati, nevis atstāt to pēctečiem, bet šī doma šķiet biedējoša. Kā gan izskatīsies pasaule, ja viņš sniegs tai noslēpumu, kas pavērs nākotni?