Viņš nerunā. Viņa mīņāšanās un trīsošās palpas šķiet savādi kautrīgas.
Fabian, tev jāsniedz man šī Sapratne, viņa atkārto. Nespēju iedomāties, kā tev varēja ienākt prātā riskēt ar sevi, ja tev piemīt šādas zināšanas.
Viņš ir pienācis visai tuvu — teju vai viņas priekškāju tvēriena attālumā. Viņš ir gandrīz divtik mazāks par Poršiju: vājāks, lēnāks, trauslāks, un tomēr tik vērtīgs!
Tik atšķirīgs no citiem tēviņiem'? It kā Fabians būtu lasījis Poršijas domas. Bet es neesmu — vai vismaz tu nevari zināt, ka esmu. Cik daudz Sapratņu iznīkst ik dienas?
Neviena no tām nav kā tava, Poršija strauji atbild.
Tu to nekad neuzzināsi. Tā ir nezināšanas nelaime. Tu nekad nevari zināt, cik daudz patiesībā nezini. Es to nedarīšu.
Viņa fiziski saraujas. Paskaidro.
Tā nomirs līdz ar mani. Es neveidošu šīs Sapratnes esenci. Es darīšu visu, lai neļautu to paņemt ar varu. Jo, protams, tagad arī pret to bija ķīmiski aizsargieroči.
Kāpēc lai tu kaut ko tādu darītu?
Fabians skatās viņai tieši acīs .Ja nu vienīgi.
Ja nu vienīgi? viņa mudina.
Tu esi Lidās Ligzdas galvenā priesteriene. Domāju, ka nav nevienas mātītes ar tādu ietekmi kā tev, Fabians norāda, vēl arvien uzmanīgi vērojot Poršiju.
Tu vēlies pāroties...? viņa vilcinoties iesāk, jo Poršijai nudien nenākas viegli zināt, ko viņš — izlutināts tēviņš — varētu gribēt tādu, ko nevar dabūt, vienkārši palūdzot.
Nē. Es gribu, lai tu dodies pie savas saimes, un uz templi, un citām Lielās Ligzdas matriarhāta vadonēm un pasaki viņām, ka tagad būs jauns likums. Pasaki viņām, ka tēviņa nogalināšanai jābūt tikpat nosodāmai kā citas mātītes nogalināšanai. Pasaki viņām, ka mani brāļi ir pelnījuši dzīvot.
Viņa sastingst, jo, jā, kādreiz pagātnē ir bijuši plānprātīgi filozofi, kas šādu ideju būtu varējuši pasniegt kā prāta vingrinājumu, un ir dažas citas pilsētas, kurās tēviņi sāka darīt vairāk pēc tam, kad tajās plosījās sērga, un tā arī īsti nav atteikušies no šīm lomām. Bet Lielā Ligzda nav tāda — un Lielās Ligzdas dzīvesveids ir īstais un pareizais, Ziņncses ieteiktais ceļš.
Poršijā cīnās bioloģija un tradīcija. Kaut kur viņas prātā slēpjas nanovīruss, kas apgalvo, ka visi viņas sugas pārstāvji ir savējie, tic līdzinās viņai tā, kā nelīdzinās neviena cita būtne, bet tomēr tā balsi satriec sabiedrības spiediens. Tēviņiem ir sava vieta, viņa to zina.
Neesi muļķis. Tu nevari salīdzināt katru stulbu, lienošu tēviņu ar tādu kā tu. Protams, tevi sargā un novērtē par taviem sasniegumiem. Ir tikai dabiski, ka par nopelniem saņem atalgojumu. Tomēr milzīgais bars tēviņu zem mums —pāri palikušie — kāds labums no viņiem ? Ko viņi dod? Tu esi īpašs tēviņš. Tavā olā ieticis kaut kas no mātītes, tāpēc tu tāds esi kļuvis. Bet tu nevari sagaidīt, ka manas māsas tikai tevis dēļ akli pievērsīs šādu uzmanību visiem tēviņiem pilsētā. Ko mēs ar viņiem iesāktu ?
Dodiet viņiem darbu. Atrodiet viņu stiprās puses. Apmāciet viņus. Izmantojiet viņus. Acīmredzot Fabians ir par šo jautājumu domājis.
Izmantot viņus kā... ko? Kāds no viņiem var būt labums?
Tu nekad to neuzzināsi, ja nemēģināsi.
Viņa saniknota izslējās, liekot Fabianam pēkšņās šausmās rāpties atpakaļ. Viņa nebūtu viņam situsi — lai gan uz mirkli Poršija iedomājas, vai tikai neliela baiļu deva nepalīdzētu Fabianu pārliecināt. Tomēr, apstājies telpas pretējā malā, viņš šķiet vēl apņēmīgāks.
Tu lūdz kaut ko nedabisku, Poršija savaldījusies viņam stingri saka.
Nekas no tā, ko mēs darām, nav dabisks. Ja mēs tik augstu vērtētu dabisko, tad mēs vēl arvien meža biezoknī medītu spļāvējus, vai arī kristu par upuri skudru žokļiem, nevis valdītu pār savu pasauli. Mēs esam padarījuši nedabisko par tikumu.
Viņa neuzticas savai savaldībai pietiekami, lai atbildētu, tādēļ traucas Fabianam garām, teju vai pagrūžot viņu malā. Tu pārdomāsi, viņa saka, apstājusies uz sliekšņa, lai izdejotu sava niknuma ritmu. Tu atteiksies no šī muļķīgā sapņa.
Fabians vēro, kā viņa aiziet, un viņa acīs mirdz sacelšanās.
*
Viņš nevar vienkārši iziet no saimes mītnes. Tā kā Poršija ir patiesi noraizējusies par Fabiana drošību, viņa ir norīkojusi, ka viņš nedrīkst pamest šo vietu. Viņa neuztver to kā ieslodzījumu — nevienam tēviņam neklājas brīvi klaiņot apkārt. Vērtīgiem tēviņiem, kas ir saņēmuši ietekmīgu mātīšu aizgādību, pienākas būt sasniedzamiem pēc pirmā pieprasījuma vai arī būt nost no acīm un strādāt sabiedrības krējuma labā. Citiem tēviņiem vislabāk būtu jābūt ne vien nost no acīm, bet arī ārā no prāta.
Fabians mēro savas laboratorijas telpas sienas, zinot, ka viņam ir jārod izeja, bet baidoties spert neatgriezenisku soli. Ja viņš aizies tagad, pēc šī strīda ar Poršiju, tad atstās aiz muguras visu, ko jebkad ir pazinis. Zinātkāre ir daļa no zirnekļu genoma, bet tēviņos tā netiek izkopta. Fabians cīnās pret gadsimtiem ilgiem nosacījumiem.
Beidzot viņš pārvar kautrību un nosūta ķīmisku signālu. Drīz pēc tam šo smaržu uztver saujiņa skudru no pilsētas apkopes kolonijām, kas dodas turpat garām savos nebeidzamajos darbos. Fabians ir pārprogrammējis visu viņu koloniju, izmantojot savu primāro arhitektūru. Neviens nav to pamanījis, jo sekundārās struktūras, kas vada koloniju tās darbos, ir funkcionāli identiskas tām, kas sākotnēji jau pirms vairākām paaudzēm bija ieaudzinātas šajās skudrās — ja nu vienīgi to dizains ir elegantāks. Tomēr tagad feromoni, kurus nosūtījis Fabians, ievieš atsevišķās skudrās jaunu uzvedību, atved viņas pie telpas sienas, kur viņas izgriež zīdā glītu atveri, pa kuru viņš var doties prom. Pēc tam Fabians viņas pārstartē, un skudras turpina savus darbus, nekādi neizrādot, ka ir tikušas izmantotas viņa mērķiem. Pēdējo mēnešu laikā viņš ir pārbaudījis šo atklājumu, izmantojot visu Lielo Ligzdu kā eksperimenta objektu.
Viņš ir klausījies ziņas, ko pastāvīgi pārsūta saime. Viņš zina, kas Poršiju satrauc, kurš ir centies mainīt pasaules kārtību — tas ir, vēl bez Fabiana. Viņš ir tēviņš, ievainojams, sākot ar mirkli, kad pamet saimes mitekli. Viņš zina, kurp dodas, bet baidās ceļot viens. Viņam nepieciešams sargs. Faktiski viņam nepieciešama mātīte — lai cik ļoti nepatīkami tas nebūtu.
Fabiana ideālajai mātītei ir trīs īpašības: viņai jābūt intelektuāli noderīgai, kas pats par sevi padara viņu vērtīgu; viņai jābūt sliktā pozīcijā, kurā pat tēviņš varētu ar viņu noslēgt vienošanos; un viņai jābūt bez mazākās vēlēšanās ar viņu pāroties vai kā citādi darīt viņam pāri. Attiecībā uz pēdējo Fabians zina, ka viņam ir jāpaļaujas uz veiksmi. Pirmie divi kritēriji jau norāda uz iespējamo ceļabiedri. Viņš zina, kas ir sagādājis Poršijai visvairāk raižu.
Fabians dosies sastapt Bianku.
Pusceļā pa koka stumbru uz saimes mājas pusi viņš uz bridi apstājas un palūkojas augšup uz sarežģīto, kokos iekarināto mitekļu un telšu kompleksu. Mirkli viņš šaubās — vai viņam nevajadzētu atteikties no saviem mērķiem un uzticēties pilsētas sienu sniegtajai drošībai? Un ko gan domās Poršija, kad viņa atklās, ka Fabians ir prom? Viņa simbolizē visu, ko viņš vēlas apgāzt, bet tomēr viņa viņam patīk, viņš viņu ciena un viņa vienmēr ir darījusi Fabianam tikai labu. Viss, ko viņš ir panācis, ir bijis iespējams, tikai pateicoties tam, ko Poršija viņam sniegusi.