Bet nē — tās ir tādas dāvanas, no kurām viņam ir jāatsakās. Dzīve, kas nodzīvota tikai otra žēlastībā, nav nekāda dzīve. Viņš vienmēr ir bijis pārsteigts par to, cik daudzi tēviņi domā citādi un, šķiet, izbauda paši savu ērto gūstu.
Iepriekšējās ekskursijas ārpus pilsētas ir devušas Fabianam iespēju ielikt turpmākās darbības pamatus, un tur, kur viņš nav spējis aiziet pats, viņš ir aizsūtījis savus pārstāvjus. Viņa jaunā ķīmiskā arhitektūra ļauj izmantot skudras kā instrukciju nesējus, kolonijām pārprogrammējot citas kolonijas. Neviens pat nenojauš, cik tālu viņš ir ticis.
Cietuma koloniju viņš sabotēja pavisam nesen, tā nolīdzinot ceļu savai revolūcijai. Kad viņš ierodas, skudras pie tuneļa ieejas dodas uz priekšu, antenas šūpojas, žokļi draudīgi atvērti. Viņš atbrīvo vienkāršu, precīzu smaržu — aizmugures ieeju viņu sociālajās struktūrās —, un skudras uzreiz pieder viņam. Strauji mijot smaržu ciklus, viņš maina to uzvedību ļoti specifiskos, precīzi aprēķinātos veidos. Tuneļa sargi pagriežas un ieiet kolonijā, atbrīvojot savos biedros jaunās arhitektūras kaskādi. Fabians seko viņiem kā goda sardzei.
Paiet laiks, līdz viņš starp citām cietumniecēm atrod Biankas kameru. Lielā Ligzda ilgi netur ieslodzītos — tēviņi tiek sodīti ar nāvi, mātītes izsūtītas —, bet, Tempļa dogmai kļūstot stingrākai, tās tvēriens saspiež arvien vairāk zirnekļu. Viņš nevar likt skudrām atrast vienu indivīdu. Fabians jūt, ka laiks rit — viņa prombūtne jau ir atklāta, bet nevienam nevajadzētu nojaust, ka šis ir viņa ceļamērķis.
Kādā prāta nostūrī viņš jau apdomā, ka būtu vajadzējis kaut kā iegūt audu paraugu, pateicoties kuram būtu bijis iespējams ieprogrammēt skudras atrast oriģinālu. Fabians bieži domā par vairākām lietām vienlaikus, lai taupītu laiku.
Tad viņš patrāpās Biankas kamerā, un uz mirkli viņa izslējās — pārbiedēta un dusmīga —, un viņš iedomājas, ka mātīte varētu viņam uzbrukt, neuzklausījusi, kas viņam sakāms.
Es esmu ieradies ar piedāvājumu, viņš strauji izbungā.
Tevi atsūtīja Poršija? Bianka ir aizdomīga.
Mani un Porsijas ceļi ir šķirti.
Es tevi pazīstu. Tu esi viņējais, viens no viņas tēviņiem.
Fabians saņem drosmi. Viņam tas ir jāpasaka, lai tas kļūtu par īstenību. Es neesmu viņējais. Es esmu pats savējais.
Bianka piesardzīgi viņu nopēta — tā, it kā plēsīga zvēra upuris būtu sācis izturēties negaidīti citādi. Ak tā?
Es plānoju šonakt pamest Lielo Ligzdu, Fabians viņai saka. Es ceļošu uz Septiņiem Kokiem.
Kāpēc? Bet viņa ir ieinteresēta un tuvojas tēviņam.
Šaurajā telpā viņš ļoti labi saprot, cik tuvu ir viņas ilkņi. Viņš nepazīst Bianku tik labi kā Poršiju, viņš nevar tik labi novērtēt viņas iecietības robežas. Jo Septiņus Kokus atjaunoja tēviņi. Jo viņi tur bija spiesti piešķirt tēviņiem vērtību.
Bianka novicina palpas ciniskā žestā. Septiņi Koki ir trūcīga pilsēta. Turienes tēviņi atdotu visu savu vērtīgumu, lai tikai viņus pieskatītu stipra Lielās Ligzdas saime — tā, kā pieskata tevi. Esmu dzirdējusi, ka dzīve tur nav viegla.
Jā, tu esi dzirdējusi, viņš atbalso. Un tomēr es vēlos veikt pretēju apmaiņu. Es gribu pats savu saimi, lai cik trūcīga tā nebūtu. Es atteiktos no visa, ko devusi Poršija, lai iegūtu kaut nelielu teritoriju sev.
Viņa pretīgumā pamāj. Es esmu tik laimīga, ka tu esi ieradies, lai man to pavēstītu. Vēlu tev ātru ceļojumu.
Varbūt vēlies doties man līdz?
Tad tev būs jāgaida, līdz Poršija mani izraidīs, un jācer, ka tas, ar ko viņi mani iezīmes, nepadarīs Septiņu Koku skudras tikpat naidīgas pret mani ka tas, kuras ir mūsu mājās, Bianka rūgti nopēdo.
Tu jau esi sazinājusies ar Septiņiem Kokiem. Fabians jūt, ka viņam tas ir jāpasaka.
Uz mirkli Bianka apstājas. Tad ar īsu žestu aicina viņu turpināt.
Es iegāju tavās telpās pēc tam, kad tu tiki apsūdzēta ķecerībā, pēc tam, kad tevi ieslodzīja. Esmu izlasījis dažas mezglu grāmatas ar tavām piezīmēm. Tās atbilst filozofijai un idejām, kas, saskaņā ar Poršijas aģentiem, šobrīd ir spēkā Septiņos Kokos. Redzēju tavā darbnīcā daudzas detaļas. Man radās iespaids, ka ar tām var radīt daudz ko noderīgu, ne tikai tavus izslavētos teleskopus. Varbūt radio f
Bianka stingi viņu nopēta. Viņas vārdi ir izsoļoti stīvi. Tu esi sīks, bīstams briesmonis.
Es esmu tikai tēviņš, kam ļauts izmantot smadzenes. Vai tu nāksi ar mani?
Tev ir kaut kāds paņēmiens, kas ļauj nākt un iet, ja jau tu neesi šeit pēc Poršijas pavēles, Bianka aptver.
Man ir daži paņēmieni, jā. Man ir daži paņēmieni, par kuriem Septiņi Koki ļoti priecātos. Ja mēs tur nokļūtu.
Septiņi Koki, Bianka prāto. Septiņi Koki būs pirmā pilsēta, kas sajutīs Lielās Ligzdas kodienu. Pat šeit, lejā, esmu uzzinājusi, ko Poršija plāno. Var gadīties, ka tu ilgi nepriecāsies par savām jaunajām mājām.
Tad es došos kaut kur citur. Jebkur, tikai ne šeit. Fabians strauji izdipina īsu “netērēsim laiku” deju, jūtot, ka beigās kāds nāks viņu meklēt vai varbūt vienkārši apciemot Bianku. Varbūt tā pat būs Poršija. Ko viņa padomās, ieraugot abus sazvērniekus kopā?
Tad ejam, Bianka apstiprina. Tagad, kad Lielā Ligzda ir sarukusi līdz šis kameras apmēriem, tā man vairs nešķiet tik pievilcīga. Parādi savu paņēmienu.
Viņš parāda viņai vēl vairāk — tā vietā, lai dotos augšup uz Lielo Ligzdu, viņš pārprogrammē divdesmit sargus par racējiem. Biankas pašas kukaiņi-sargi izrok tuneli viņas bēgšanai, un pret rītu abi jau ir labu gabalu ceļā uz Septiņiem Kokiem.
5.5. Vecākais virs pasaule
Holstens bija pieņēmis, ka atkal nonāks būri, bet acīmredzot Plān-prātiņciemā kaut kas bija mainījies. Dīvainā apmetne ar paštaisītajiem nodalījumiem un teltīm, ko viņš jau iepriekš pa acu galam bija pamanījis, tagad bija visapkārt. Tā viņu nudien apstulbināja. Uz Gilgameša nebija laikapstākļu un jebkādas galējas temperatūras visdrīzāk izrādītos nāvējošas. Tomēr it visur cilvēki bija izveidojuši kaut kādu patvērumu pret neeksistējošu lietu un vēju, pārlikuši segas pāri novilktām auklām un izmantojuši norautus sienu paneļus, lai iezīmētu privātās teritorijas, kuras nebija lielākas par guļvietu. Tā, it kā pēc daudziem gadsimtiem, kas pavadīti aukstos zārkos, cilvēce tomēr negribētu atbrīvoties no sava ieslodzījuma.
Iepriekš viņš bija kārtīgāk apskatījis tikai tos mūkus, kas bija pārraudzījuši viņa cietumu. Tagad viņu apsargātu turēja vietā, kas kādreiz bija bijis komunikāciju mezgls. Cik ilgs laiks pagājis — un cik īss tas likās atmiņā —, kopš viņš tur bija sēdējis un centies izveidot kontaktu ar Brina Sarga Mītni. Tagad konsoles bija uzlocītas — vai izrautas — un aiz cilvēces garozas nebija redzamas pat sienas. Viņi lūrēja uz Holstenu — šie garmatainie, netīrie šķirsta mantinieki. Viņi sarunājās savā starpā. Viņi smirdēja. Vērojot šos degradējušos mežoņus, kas bija ieslēgti kuģa iekšās — kuģa, kuru viņi lēni iznīcināja —, Holstens bija gatavs tos ienīst un saņemt pretī tādu pašu naidu. Tomēr viņš to nespēja. Viņu apturēja bērni. Viņš bija gandrīz vai aizmirsis bērnus.
Visiem pieaugušajiem šķietami piemita kāda nepatīkama īpašība — viņi bija cilvēki, kas baroti ar šauru melu klāstu, kas bija lēni sastindzinājuši viņu sejas izmisīga miera izteiksmē, it kā, atzīstot trūkumu un nelaimes, kas tik acīmredzami gūlās pār viņiem, viņi riskētu zaudēt Dieva labvēlību. Bet bērni — bērni vēl arvien bija bērni. Viņi plosījās un trenkāja cits citu, un klaigāja, un uzvedās visnotaļ tā, kā viņš atcerējās bērnus uzvedamies — pat tolaik, indīgajā Zemē, kur viņu paaudzei nebija nekādas nākotnes, vien lēna nāve.