Sēžot tur, viņš vēroja, kā bērni no paslēptuvēm skatās uz viņu, kā metas bēgt, viņu ieraudzījuši, un tad lavās atpakaļ. Viņš redzēja, kā tie savā starpā veido mazas puspasaulītes — nobadināti, trausli un cilvēcīgi tādā veidā, kā — viņaprāt — cilvēcīgi vairs nebija ne viņu vecāki, ne Hol-stens pats.
Tāls bija ceļš no šejienes līdz Zemei, bet ne tik tāls, cik viņa pieveiktais ceļš no laika, kad pats bija tik nevainīgs kā viņi. Zināšanu nasta viņa prātā dedzināja kā nepanesama ogle: skaidra apziņa, ka Zeme ir mirusi, kolonijas — sasalušas, impērija, kas reiz sasniedza zvaigznes, sarukusi līdz vienām trakām smadzenēm aukstā satelītā... Un šķirstu pārņēmuši mērkaķi.
Holstens juta, ka sāk dreifēt, pazaudējis visus emocionālos enkurus. Viņš bija atradis vietu, no kurienes varēja ieskatīties nākotnē — vai tās virzienā — un neredzēt neko tādu, ko viņš varētu gribēt, nekādu iznākumu, uz ko cerēt un kas būtu kaut attāli iespējams. Viņš jutās tā, it kā būtu sasniedzis visa jēgpilnā laika galu.
Kad sāka ritēt asaras, kad viņa pleci negaidīti sāka raustīties un viņš nespēja to apturēt, viņš jutās tā, it kā divi gadu tūkstoši bēdu būtu sagrābuši viņu un savērpuši mezglā, izgriežot viņa pārgurušo ķermeni kā slapju veļu, līdz tajā vairs nepalika nekā.
Beidzot pēc viņa ieradās divi liela auguma vīri. Viens no tiem gandrīz maigi pieskārās Holstena plecam, lai piesaistītu viņa uzmanību. Viņiem piemita tā pati godbijība, ko Holstens bija ievērojis, kad vēl bija viņu dzīvnieciņš būrī, un viņa jūtu izvirdums šķietami bija šo godbijību tikai padziļinājis, it kā viņa asaras un izmisums būtu daudz vērtīgāki nekā viņējie.
Man būtu jāteic runa, viņš rūgti nodomāja. Man būtu jāpieceļas, un jāmudina viņi: nometiet važas! Jums nav jādzīvo šādi! Bet ko gan es par to zinu? Viņiem vispār nevajadzētu būt šeit, ne jau trim paaudzēm kuģa žurku, kas dzīvo visā kuģa brīvajā telpā, elpojot visu gaisu, apēdot visu pārtiku. Nebija apsolītās zemes, kurp viņš varētu viņus vest, pat ne zajās planētas. Pilna ar zirnekļiem un briesmoņiem, un vai kuģis vispār spētu izturēt ceļojumu uz turieni? Ja ticam Leinai, tad nē. Viņš prātoja, vai Gaijens ir padomājis tālāk par pats savu debesbraukšanu. Kad kāda sabojāta, pus-plānprātlga viņa prāta versija tiks augšupielādēta Gilgameša sistēmā, vai viņš rāmi noskatīsies savu pelēko sekotāju ciešanās un nāvē? Vai viņš bija apsolījis, ka paņems viņus sev līdzi uz mūžīgo dzīvošanu? Vai viņam būs svarīgi tas, ka pieaugušie, par kuriem izaugs šie bērni, mirs badā, vai ari viņu dzīvi pārtrauks Cila dzīvības nodrošināšanas sistēmu kļūme?
“Vediet mani pie viņa,” Holstens teica, un viņi palīdzēja klasicis-tam klibot uz priekšu. Telšu pilsētiņas iemītnieki vēroja viņu tā, it kā Holstens dotos viņu vārdā pielabināt naidīgu dievību — varbūt kādu, kuras sekotāji spētu nest ticības vēsti vien tad, ja viņiem no krūtīm tiktu izrauta sirds.
Atspoļu angāri bija vienas no lielākajām pieejamajām kuģa telpām. Tādā bija atradies viņa būris, un tagad viņš atradās citā. Arī šajā atspoles nebija, bet vairāk nekā puse no pieejamās telpas bija piedrazota ar milzīgu aparatūras gūzmu — himērisku, bastardizētu radījumu, kas veidots no Gila atliekām un senām teraformēšanas stacijas relikvijām. Vismaz puse no tā, ko Holstens redzēja, nešķita nekam pievienota un neveica nekādas funkcijas — tie bija tikai lūžņi, kas vairs nebija vajadzīgi, bet nebija iznīcināti. Pašā telpas centrā — patiesībā uz paaugstinājuma ar nevienādiem pakāpieniem, kas bija veidoti no metāla un plastmasas — atradās augšupielādes iekārta: no tās zārkam līdzīgās atveres uz visām pusēm lija kabeļi un caurules, un lielākā daļa aparatūras acīmredzami bija domāta tās atbalstam.
Bet ne visa. Daļa no tās, šķiet, uzturēja pie dzīvības Gaijenu.
Viņš sēdēja uz pakāpieniem pie augšupielādētāja, it kā būtu kalps, kas gaida pazudušu karali, vai priesteris pie troņa, kurā ļauts kāpt vienīgi debesu būtnēm. Bet viņš bija gan kalps, gan karalis — pats savas dievišķības mācītājs.
Viņa izskats skaidri liecināja, ka skrandaiņu kults, kas pulcējās ap viņu, vēl arvien spēj strādāt ar Gila tehnoloģijām, jo īpaši medicīnas aparatūru. Gaijens sēdēja gluži dabiski — it kā kuru katru mirkli varētu piecelties un doties pastaigā. Bet, gluži tāpat kā augšupielādes ierīce bija caurausta ar vadiem, kas veidoja savienojumus ar kuģi, tāds bija arī Gaijens. Viņš bija uzvilcis apmetni, kas pavērās virs kuģa tērpa, kas šķita esam sašūts kopā no vairākiem vecākiem apģērba gabaliem. Bet viņa apģērbs nespēja noslēpt divas krūškurvī ievadītas resnas, rievotas caurules un to, ka viena no blakus esošajām mašīnām, visticamāk, elpoja viņa vietā — tās gumijotās, ļenganās plēšas rāmi pacēlās un nolaidās. Sauja tievāku cauruļu bija novilktas pie viņa atslēgas kaula gluži kā sēnīšu infekcijas augļķermeņi — tās ietiecās medicīnas aparatūras jūklī, kur, domājams, tika attīrītas viņa asinis. Tas viss Holstenam bija pazīstams vēl no mājām, un viņš zināja, ka Gilā arī noteikti glabājās šāds ekipējums, lai visekstrēmākajos gadījumos varētu paildzināt cilvēka dzīvi. Tomēr viņš nebija gaidījis, ka nāksies redzēt ekstrēmu gadījumu. Galu galā viņš bija vecākais vīrs pasaulē, un, ja kādam kas tāds būtu vajadzīgs, tad tas būtu bijis viņš.
Gaijens bija ekstrēms gadījums. Gaijens bija ar atrāvienu apsteidzis Holstenu skrējienā pēc šī titula. Leina bija teikusi, ka viņš ir vecs, bet Holstens nebija līdz galam aptvēris, kas ar to tika saprasts. Viņš bija domājis, ka zina, ko šis vārds nozīmē. Bet Gaijens bija vecs.
Kapteiņa āda bija tādā pelēkā nokrāsā, kādu Holstens vēl nekad nebija redzējis. Tā nokarājās un krokojās ap caurumiem, kur bija iegrimuši Gaijena vaigi un acis. Šīs teju apslēptās acis nešķita fokusējamies ne uz ko, un Holstens pēkšņi bija pārliecināts, ka kaut kur ir mašīna, kas arī redz Gaijena vietā, it kā šis vīrs būtu nolēmis uzticēt aparātiem teju visu bioloģisko funkciju izpildi.
“Kapteini.” Absurdā kārtā Holstens juta savā balsī iezogamies cieņ-pilnu noti, it kā viņš būtu gatavs otrai atdzimšanai Gaijena smieklīgajā kultā. Šī vīra antīkais vecums pats par sevi pacēla viņu pāri cilvēciskajai esamībai un ieveda viņu klasicista pasaulē.
Gaijena lūpas noraustījās, un kaut kur no sagramstītās aparatūras pūžņa dzīlēm atskanēja balss.
“Kas tur ir? Vai Meisons?” Tā nebija īsti Gaijena balss. Tā nebija īsti neviena balss, bet gan kaut kas tāds, ko izdomājis dators, pārliecināts, ka tas ir atjautīgi.
“Kapteini, tas esmu es, Holstens Meisons.”
Mehāniskā skaņa, kas sekoja šai frāzei, neieviesa drošību — it kā Gaijena reakcija būtu pārāk ļaunprātīga, lai mehāniskais tulkotājs to varētu atainot. Holstens pēkšņi atcerējās, ka nekad nebija īpaši paticis kapteinim.
“Es tā redzu, ka tev ir augšupielādes...” Holstens apklusa. Viņam nebija ne mazākā priekšstata, ko augšupielādētājs darīja.
“Tas nav tavs nopelns,” Gaijens nogārdza. Viņš pēkšņi piecēlās — kaut kāds viltīgi izveidots ārējais skelets pacēla viņu uz kājām gluži kā bez kauliem un novietoja nedabiskā pozā teju vai uz pirkstgaliem. “Aizbēgi ar savu padauzu. Man būtu vajadzējis zināt, ka nevaru uz tevi paļauties.”
“Visa blandīšanās apkārt, ko esmu veicis, kopš jūs, āksti, mani pamodinājāt, ir bijusi tikai citu vadīta,” Holstens nikni atcirta. “Bet patiešām — tu sagaidi, ka es neuzdošu jautājumus, redzot, kas te notiek? Tavi cilvēki vienkārši... Ko, viņi dzīvo šeit pēdējos simts gadus? Tu esi nolicis sevi kā kaut kādu traku dievišķu imperatoru un ar viltu piedabūjis visus tos nabadziņus, lai viņi tev vergo.”