“Traku, ja?” Mirkli Holstens domāja, ka Gaijens metīsies viņam virsū, pa ceļam izraujot ārā visas tās caurules, bet tad večuks nedaudz saplaka. “Jā, nu, es saprotu, ka mana rīcība var šķist traka. Bet tas bija vienīgais ceļš. Bija tik daudz darāmā. Es nevarēju vienkārši nesties cauri zinātnes un inženierijas daļai, notērējot viņu dzīves tāpat kā savējo.”
“Bet...” Holstens pamāja ar roku uz kaudzē sakrauto aparatūru aiz Gaijena. “Kā tas vispār varēja notikt? Labi, augšupielādētājs — tā ir sena tehnoloģija. Tam vajadzēja remontu, kļūmju apiešanu, testēšanu — tik daudz es saprotu. Bet ne jau gadsimtu, Gaijen! Kā var būt, ka tu esi to darījis tik ilgi un vienalga nekur neesi nonācis?”
“Tas?” Gaijens sašuta. “Tu domā, ka augšupielādētājam vajadzēja laiku?”
“Nu, nē, es... Jā...” Holstens apmulsis sarauca pieri. “Kas tad cits?” “Es esmu pārbūvējis visu šo nolādēto kuģi, Holsten. Dzinējs ir uzlabots, sistēmas drošība, ārējā karkasa vairogi. Es teiktu, ka tu neatpazītu Gilgameša specifikāciju, —ja domātu, ka tev ir kaut mazākais priekšstats par to, kā tas izskatījās pirms tam.”
“Bet...” Holstens pavicināja rokas, it kā censtos ietvert visu to, ko vecais vīrs bija pateicis. “Kāpēc?”
“Jo mēs dodamies kaujā, un ir svarīgi, lai mēs būtu tam gatavi, kad nonāksim galā.”
“Kaujā ar...” Tad viņš pēkšņi aptvēra. “Ar Kernu? Ar satelītu?” “Jā!” Gaijens, lūpām trīcot, izspļāva; šī vārda mākslīgā skaņa noteikti bija daudzkārt varenāka par to, ko viņš pats būtu varējis izdvest. “Jo es tagad esmu to redzējis: ledus pasaules un to pelēko izdzimtību, no kuras devāmies prom. Un tad — tur ir zaļā planēta, dzīvības planēta, planēta, ko mums radīja mūsu priekšteči, un, to ieraugot, mēs visi nodomājām vienu un to pašu. Mēs domājām: “Tās būs mūsu mājas.” Un tā ir! Mēs dosimies atpakaļ un tiksim galā ar satelītu, un beidzot varēsim beigt ceļot. Un tad tas, ko tu te redzi, tas, kas tev liekas tik necienīgs savā neda-biskumā — visi šie cilvēki, kas dzīvo un vairojas —, tas atkal būs pareizi. Atjaunosies parastā darbība. Cilvēku cilts beidzot varēs atsākt darbību — pēc divu tūkstošu gadu apstāšanās. Vai tā dēļ nav vērts pacensties?” Holstens lēni pamāja, “jā, es... Domāju, ka tā.”
“Un tad, kad tas viss būs pabeigts — pēc tam kad es esmu nostrā-dinājis veselu paaudzi speciālistu no kravas līdz nāvei, Meison! Līdz vecuma nāvei! Pēc tam kad esmu paņēmis viņu pēcnācējus un esmu viņus apmācījis, un iedēstījis viņos savu vīziju — uzaudzinājis viņus ar to! —, un tad sagatavojis mūs aizsardzībai pret satelīta ieročiem un uzbrukumiem, kāpēc gan lai es atkal neatgrieztos pie augšupielādes iekārtas un nemēģinātu to piedabūt pie darba? Vai tu saproti, cik svarīgs ir vienots redzējums? Tas nav kaut kas tāds, ko var deleģēt kaut kādai komisijai — tā ir cilvēces izdzīvošana. Un es esmu vecs, Meison. Neviens nav strādājis smagāk kā es, un es esmu uz sabrukuma robežas — viss, kas mums pieejams no medicīnas, ir nepieciešams, tikai lai turētu manus orgānus darba kārtībā, un tas tik un tā nav pabeigts, tas nav padarīts. Man jānoved tas līdz galam. Es augšupielādēšu sevi mašīnā, Meison. Tas ir vienīgais veids, kā varu būt drošs.”
“Tu gribi būt nemirstīgs.” Holstens bija domājis kā apsūdzību, bet tas izskanēja citādi — teju vai ar cieņu.
Atskanēja baisa, gārdzoša skaņa, un uz mirkli Holstens iedomājās, ka Gaijens izlaiž garu. Bet nē: viņš smējās.
“Tu domā, ka tas ir tā? Meison, es mirstu. Augšupielādētājs to nevar mainīt. “Es”, kurā es dzīvoju, nomirs. Un drīz — pirms mēs vēlreiz ieraudzīsim zaļo planētu. Es nevaru pat atgriezties zārkā. Es nekādi nepamodīšos. Bet tagad, kad esmu panācis, ka augšupielādētājs darbojas, es varu saglabāt sevis kopiju, lai pārliecinātos, ka viss notiks pareizi. Es neesmu kaut kāds vājprātīgs diktators, Holsten. Es neesmu traks vecis, kas ieņēmis galvā, ka ir Dievs. Man bija dots uzdevums: būt cilvēces ganam un aizvest to uz jaunām mājām. Nekas nav svarīgāks par to. Ne mana dzīvība, ne tavējā.”
Holstens skumji aptvēra, ka tagad viņa paša morālā kompasa adata neziņā griezās uz riņķi. “Leina domā, ka tad, ja tu to mēģināsi, Gi/a sistēma sabruks. Viņa apgalvo, ka tavu izmēģinājuma trusīšu kopijas jau tagad demolē programmatūru.”
“Es esmu pats savs izmēģinājuma trusītis,” Gaijens norūca. “Viss šajā sistēmā ir tikai manis atveids. Bet neviens no tiem nedarbojās. Neviens no tiem nebija es — ne pietiekami daudz es. Bet tas mazumiņš darba, ko no tevis izdabūju, pirms tu aizblandījies prom, ir bijis noderīgs. Varbūt ironiskā kārtā. Tas ir gatavs. Es varu pabeigt augšupielādi, un pēc tam nebūs svarīgi, vai es miršu. Kad es miršu, tas nebūs svarīgi. Kas attiecas uz Leinu — Vitas nedomā, ka es iznīcināšu datoru. Viņa grib, lai es pamēģinu.”
Ja Holstenam būtu saraksts ar mierinošiem vārdiem, tad pēdējā frāze tajā neparādītos: “Leina šķiet ļoti pārliecināta, ka viss beigsies slikti.”
“Leina nezina. Leina domā sīkā mērogā, viņai pietrūkst apņēmības.” Gaijens dusmīgi saviebās, seja sakrunkojās kā papīrs. “Tikai es spēju plānot gana tālu, lai mūs izglābtu, Meison. Tādēļ jau viņi mani izvēlējās.”
Holstens blenza uz kapteini. Sargi bija gabaliņu tālāk, un viņam ienāca prātā, ka viņš varētu uzklupt vecajam, sagrabējušajam Gaijenam un vienkārši raut ārā trubas, līdz daba paņems savu. Un viņam ienāca prātā, ka vispār viņš vēlas to izdarīt.
“Tad kādēļ tu savāci mani atpakaļ, ja tev mani nevajag?”
Gaijens paspēra divus slīdošus, mehāniskus soļus, dzīvību uzturošajām caurulēm noturot viņu stāvus. “Tu esi mūsu slavenais vēsturnieks, ne tā? Nu, tad tagad tu varēsi izdarīt otru sava darbiņa daļu, Meison. Tev būs iespēja pierakstīt vēstures. Kad viņi stāstīs cits citam, kā mēs nonācām zaļajā pasaulē, otrajā Zemē, es gribu, lai viņi to izstāsta pareizi. Tā ka izstāsti pareizi. Pasaki viņiem, ko mēs izdarījām, Meison. Pieraksti to. Tas, ko mēs darām, rada nākotni, vienīgo iespējamo nākotni, kurā mūsu suga izdzīvo.”
5.6. Karš par resursiem
Zirnekļu pilsētvalstis izmanto dažādas raktuves, bet paši zirnekļi nerok. Tam viņiem ir insekti: šis ir viens no uzdevumiem, kas labāk padodas skudru kolonijām, ko tie izmanto tik daudzos dažādos veidos. Gadsimtiem ilgi visiem ir pieticis visa, jo zirnekļu tehnoloģijā netiek izmantots daudz metāla, un organiskās vielas, kas viņiem ir svarīgas, tiek veidotas no pašu dzīvo dabu veidojošajiem ķieģelīšiem.
Šeit tas sākas.
Skudra no Septiņu Koku vadītas kolonijas rokas dziļāk virknē galeriju kādu gabaliņu no pašas pilsētas. Tās kolonija ir visapkārt — raktuvju ejas ir tās mājas, un tās biedru rakšanas metode ir tikai modificēta darbība, līdzīga tam, kā tās rok tuneļus pūznī. Tiesa, liela daļa kolonijas iestiepjas cietā akmenī un skudras izmanto modernas tehnoloģijas, lai pieveiktu šo elementu. Viņu žokļi ir bruņoti ar metāla cērtēm, tām palīdz dažādas skābes un citas vielas, kas padara akmeni trauslāku. Kolonija plāno savu raktuvi, tostarp arī ūdens novadi un ventilāciju, lai padarītu šo vietu piemērotu simtiem un tūkstošiem aklo darbinieku, kas tur strādā.
Tieši šī skudra meklē jaunas vara stīgas akmenī. Metāla rūda atstāj pēdas, ko var sajust skudras jutīgās antenas, un tā pacietīgi strādā, graužoties vietās, kur šīs pēdas ir visstiprākās, mazumiņu pa mazumiņam tuvojoties nākamajai dzīslai.