Bet šoreiz tā pēkšņi attopas citā ejā.
Seko mirklis apmulsušas neizlēmības, racējai svārstoties uz robežas, cenšoties apstrādāt šo jauno, negaidīto informāciju. Pēc tam oža un tauste ir izveidojušas pietiekamu izpratni par tās apkārtni. Ziņa ir skaidra: šeit nesen ir bijušas citas skudras, kas pieder nezināmai kolonijai.
Ja nav noteikts citādi, nezināmas kolonijas pēc noklusējuma ir ienaidnieks. Skudra nekavējoties saceļ trauksmi un tad dodas tālāk izpētē. Drīz vien viņa sastop otras kolonijas racējas un, būdama mazākumā, tiek žigli nogalināta. Tas nekas: viņai nopakaļ nāk kolonijas māsas, kuras saaicinājusi saceltā trauksme. Seko nežēlīga tuvcīņa, kur neviena puse neatkāpjas ne par mata tiesu. Neviena kolonija nav saņēmusi no vadošajiem zirnekļiem instrukciju pārkāpt tieši šai sarkanajai līnijai, bet daba prasa savu.
Otrā kolonija, kas ir burtiski parakusies apakšā Septiņu Koku darbavietai, ir Lielās Ligzdas sūtīta jaunu vara avotu meklējumā. Drīz vien pēc tam sāk sabrukt gadsimtiem būvētā diplomātija.
Kopš pirmo reizi tika izveidoti sakari ar Ziņnesi, metālu patēriņš ir palielinājies eksponenciāli, mēģinot sekot sarežģītajiem Dievišķā Plāna metiem. Tādas pilsētas kā Lielā Ligzda, kas visdedzīgāk seko Dieves plānam, ir spiestas pastāvīgi tiekties arvien tālāk ārpus teritorijas. Piedāvājums nevar tikt galā ar pieprasījumu, ja netiek atklātas vai piesavinātas jaunas raktuves.
Līdz ar to arvien vairāk raktuvju atrodas strīdus zonā starp konkurējošām kolonijām. Citur minerālu karavānas nesasniedz galamērķi. Dažos gadījumos veselas raktuvju kolonijas tiek izpostītas, aizdzītas vai pakļautas. Zaudētājas ir salīdzinoši mazas pilsētas, un neviena no tām nav stingra vēsts sekotāja. Seko vētrainas diplomātiskas pārrunas, kurās neviens īsti nezina, kas tieši ir noticis. Atklāts konflikts starp zirnekļu pilsētām teju nav pazīstams, jo ikvienu pilsētu ar citām vieno simtiem saišu. Pastāv cīņa par varu, bet līdz šim viņu vēsturē galvenais ir bijis tas, ka jābūt kaut kam, pār ko ir vara. Varbūt tas tādēļ, ka nanovīruss vēl arvien darbojas, lai kā Kaina zīme apvienotu tā nēsātājus. Varbūt tas vienkārši ir tāpēc, ka Portia labiata pēcteči ir izveidojuši pasaules uzskatu, kurā no brutāla konflikta vajadzētu izvairīties.
Tas viss mainīsies.
Beidzot, kad patiesība kļūst pietiekami skaidra visām pusēm, no Lielās Ligzdas raidītājiem tiek nosūtīts ultimāts tās vājākajiem kaimiņiem. Tajā tiek nosodīta viņu noklīšana no tīrā vēstījuma ceļa un tiek vēstīts, ka Lielajai Ligzdai ir tiesības spert visus nepieciešamos soļus, lai īstenotu
Dieves gribu. Sūtījumi no Ziņneses, kas vienmēr bijuši neskaidri un ar interpretācijas iespējām, tiek uztverti kā Lielās Ligzdas ziņu atbalstoši. Sākumā lēni, tad arvien straujāk šķeļas šī atklātā plaisa — sākot ar vietējām domstarpībām un beidzot ar globālu ideoloģijas sadrumstalošanos. Dažas ticīgo pilsētas ir metušās uz vienu roku ar Lielās Ligzdas redzējumu, bet citas — tālas citas — ir izveidojušas konkurējošus ziņojumus, kas balstīti uz citām Ziņneses rīkojumu interpretācijām. Dažas pilsētas, kas jau bija sākušas novērsties no ziņas, ir solījušās aizstāvēt tās pilsētas, kurām Lielā Ligzda ir piedraudējusi, bet ari šīs pilsētas pašas nesniedz vienotu atbildi. Vēl citas pilsētas ir deklarējušas neatkarību un neitralitāti, un vairākas pat ir pārtraukušas kontaktus ar apkārtējo pasauli. Līdzīgi konflikti ir uzliesmojuši starp pilsētām, kas varbūt vienmēr ir savā starpā rīvējušās pārāk stipri, allaž cīnījušās par savu deķa pusi — par ēdienu, par dzīves telpu.
Lielā Ligzda iesūta īpaši tam domātus kareivjus raktuvēs, par kuru piederību notiek strīdi un no kurām daudzas šobrīd jau vairākas reizes mainījušas īpašniekus. Skudru kolonijas bez īpašas pamudināšanas cīnīsies ar nepazīstamām skudrām, un raktuvju kolonija nespēj mēroties ar spēkiem ar iebrūkošas armijas rotu, kas ekipēta ar īpašām kastām un tehnoloģijām. Pēc diviem spraiga kara mēnešiem nav gājis bojā neviens zirneklis, bet viņiem kalpojošie insekti ir tikuši izkauti tūkstošiem.
Lielā Ligzda var sapulcēt daudzkārt lielāku un labāk organizētu armiju nekā tās pretinieki, armiju, kas dzimusi un veidota karam, bet tik un tā daži pirmie mēneši nesniedz pārliecinošu uzvaru. Kad Poršija un viņas biedrenes sapulcējas, lai noskaidrotu, kāds ir progress, viņas skar netīkama atklāsme.
Mums bija licies, ka šai lietai jau bija jābūt nokārtotai, Poršija prāto, klausoties, kā viņas biedrenes vij nākamās kaujas kustības: nepieciešamos soļus, kas viņas novedīs... kur? Kad tika izlemts par labu sākotnējai darbībai pret strīdīgajām raktuvēm, viņu mērķis šķita pavisam skaidrs. Viņas visas zināja, ka viņām ir taisnība. Ziņneses griba ir jāpilda, un viņiem bija nepieciešams daudz vara— Septiņiem Kokiem un citām atkritēju pilsētām nebūtu nepieciešams varš citiem mērķiem, kā vien lai notirgotu to Lielajai Ligzdai par baisu cenu. Tātad: sagrābt raktuves; tas pats par sevi bija vienkāršs mērķis, un, ņemot vērā visus apstākļus, tas tika sasniegts samērā ātri un efektīvi.
Un tomēr izskatās, ka nākotnes celšana nekad nav vienkārša. Ikviens pavediens ved pie nākamā, un nav viegli pārtraukt to vērpšanu. Poršijas aģenti Septiņos Kokos un citās pilsētās jau uzzinājuši, ka Lielās Ligzdas ienaidnieki veido un apmāca karaspēkus, kas atņems viņiem raktuves un varbūt ne tikai tās. Vēl vairāk — viņu ienaidnieku lielākās saimes ir raisījušas līdzīgas diskusijas par to, kas būtu jādara. Ikvienā padomē ir ekstrēmisti, kas pieprasa vairāk nekā nolaupītā atgūšanu. Pēkšņi radusies sajūta, ka aicināt uz mērenību nozīmē izrādīt vājumu.
Visapkārt Poršijai viņas biedrenes apgalvo, ka jādara vairāk, lai nocietinātu Lielo Ligzdu pret tās jaunajiem ienaidniekiem, tādā veidā nodrošinot, ka tiks īstenota viņu dievišķās radītājas griba. Viņas izmanto vissenāko viltību: veido ceļu, kas ļaus sasniegt mērķi, tikai šajā gadījumā mērķis ir mūžīga drošība. Ar katru soli, kas tiek sperts pa šo ceļu, drošība attālinās. Ar katru soli kļūst augstāka cena, kas jāmaksā par došanos pretī šai drošībai, un darbības, kas jāveic, lai kustētos uz priekšu, kļūst arvien ekstrēmākas.
Kur tas viss beigsies? Poršija prāto, bet viņa nespēj saņemties un paust savas bažas. No tīkliem savītajā telpā valda nejauks noskaņojums. Lielajai Ligzdai ir spiegi citās pilsētās — indivīdi un veselas saimes, kas ir pārdevušies vai kam ir tīkama lielās pilsētas ideoloģija. Tāpat arī šīm pilsētām ir savi aģenti Lielajā Ligzdā. Līdz šim pilsētu savstarpējā saskarsme vienmēr ir bijis tikums un dzīvesveids. Tagad tā raisa aizdomas, tā nospriego attiecības starp saimēm, modinādama šķelšanos un neuzticēšanos.
Šeit nekas netiks izlemts, tādēļ Poršija dodas uz templi, šķiet skaidrs, ka nepieciešams padoms.
Viņa nosūta Dievei situācijas aprakstu un iespēju robežās arī savas bažas — viņa zina, ka, lai arī viņas runa Ziņnesei tiks nosūtīta privāti, Dieves atbildi saņems visi, kas klausās Lielās Ligzdas frekvenci — kas noteikti iekļaus arī tos, kas mīt Septiņos Kokos.
Poršija skaudri apzinās, ka līdz šim Zirmese nav bijusi pārāk veiksmīga padomu devēja. Poršija zina, ka nevar cerēt, ka Viņa, kas ir tik daudz dižāka par zirnekļiem, veltīs daudz pārdomu tam, kas notiek starp viņas zemākajiem radījumiem. Dieve ir pārliecināta, ka Viņas mašīnas šķietami atrisinās daudzas problēmas, tostarp tracinoši neprecīzo komunikāciju starp Ziņnesi un tiem, ko Viņa ir nolikusi zem Sevis.