Tādēļ Poršija negaida skaidru atbildi, bet šķiet, ka Ziņnese saprot viņu labāk, nekā gaidīts. Sniegtās ziņas nozīme vēl arvien nav precīzi skaidra, jo, lai gan pastāv ar grūtībām izveidota kopīga valoda, Ziņnesi un Viņas draudzi šķir plaisa — kopīgas pasaules un konceptu plaisa —, kas tiek aizpildīta tikai pamazām. Tomēr Poršija saprot pietiekami.
Ziņnese saprot, ka starp Viņas radījumiem pastāv dažādi viedokļi.
Viņa zina, ka daži, piemēram, Poršija, smagi strādā, lai īstenotu Viņas norādes.
Viņa zina, ka citi, piemēram, Septiņu Koku templis, to nedara un patiesībā ir zaudējuši lielu daļu godbijības pret Ziņnesi un Viņas vēsti.
Viņa liek Poršijai saprast, ka tagad visa Viņas ļaužu nākotne ir atkarīga no tā, ka Viņas griba tiek īstenota precīzi un ātri. Viņa paziņo, ka tuvojas lielu briesmu laiks un, tikai klausot Viņas gribai, tās var tikt novērstas.
Viņa saka — vārdos, kas ir gana skaidri, lai Poršija tos saprastu bez mazākajām šaubām —, ka Poršijai ir jāsper visi nepieciešamie soļi, lai īstenotu Viņas mērķi, un ka nav dižāka mērķa par to.
Poršija dodas prom no tempļa, un viņu vajā visdažādākās emocijas. Zirnekļu jūtas nav līdzīgas cilvēku jūtām, bet tomēr tajās ir zināms šoks un zināma pacilātība. Vēl nekad agrāk Ziņnese nav runājusi tik skaidri.
Lielās Ligzdas ceļš nu ir skaidrs. Viņu pienākums Dieves priekšā nav tikai personiski apstiprināts: arī spiegi Septiņos Kokos un citās naidnieku pilsētās būs dzirdējuši Dieves pēdējos vārdus, un viņiem diez vai būs grūti izdomāt, kāds jautājums būtu izsaucis tik dogmatisku atbildi.
*
Dzīve Septiņos kokos nav izrādījusies tik brīva un bezrūpīga, kā Fabians bija cerējis.
3'S
Vismaz Bianka ir iekārtojusies gana labi. Viņas paziņas astronomu māsībā ir ļāvušas Biankai gūt ērtu vietu cienījamā saimē — lai arī spēcīga saime Septiņos Kokos tik un tā ir būtiski mazāka un trūcīgāka nekā pat viduvēja saime Lielajā Ligzdā. Viņa piedāvāja Fabianam atrast tur favorīta pozīciju un patiešām diezgan nopietni strādāja, lai piesaistītu viņu sev — varbūt tāpēc, lai atlīdzinātu to, ka bija viņam pateicību parādā, vai varbūt tāpēc, ka bija redzējusi, cik bīstams var būt viņa sīkais prātiņš. Viņš atteicās.
Tālākajos mēnešos Fabiana dzīve ir bijusi grūta, bet viņam ir plāns. Viņš ir sācis rāpties uz augšu pa dzīves pavedienu, un šoreiz viņš nav nevienas mīlulis vai favorīts — viņš darbojas bez patroneses, nezaudējot savu lepno brīvību. Septiņu Koku tēviņiem varbūt ir vairāk brīvības un ietekmes nekā Lielās Ligzdas tēviņiem, bet viņus tik un tā var nogalināt vienkārši tāpat. Viņiem vēl arvien nav vairāk tiesību kā tās, ko sniedz īslaicīgs noderīgums.
Septiņos Kokos arī ir savas padibenes — lai arī tādu tur, tāpat kā visa pārējā, ir mazāk nekā Lielajā Ligzdā. Arī šeit pārpalikuši tēviņi un mātītes, kam veiksme uzgriezusi muguru, medī cits citu, un kritušo ķermeņus aizvāc apkopes skudras.
Fabianu vairākas reizes teju vai nogalināja, pirms viņš spēra pirmos soļus ceļā uz kaut nelielu ietekmi Septiņos Kokos. Viņu izsekoja izsalkušas mātītes, no ceļa nogājuši tēviņi dzina viņu prom no savas teritorijas, un bads un nemīlīgā vide lika viņam sarauties mazākam. Beidzot viņš tomēr spēja nodibināt kontaktu ar dažām mātītēm, kas bija zaudējušas visu, bet vēl nebija gluži noslīdējušas līdz bezdomu kanibālisma līmenim. Viņam izdevās tās notvert uz pašas mežonīguma robežas.
Viņas ir trīs noplukušas māsas, novecojušas atvases no saimes, kas augstākajos pilsētas slāņos tagad ir tikai atmiņas. Kad Fabians viņas atrada, viņas vēl arvien dzīvoja diezgan labi uzturētā saimes mājā tuvu pie saknēm kādam kokam, kas te bija izaudzis pēc tam, kad sākotnējos septiņus kokus nodedzināja karā ar skudrām. Viņas klausījās Fabiana stāstā, pēc kārtas nozūdot, it kā lai instruētu saimes tēviņus par to, kādas nu izklaides viņam būtu nodrošināmas. Viņš zināja, ka nekādu tēviņu nav, un viesmīlība, ko viņas varēja sniegt, bija tikai drupačas: sīki
3'9
kukaiņi un veca, pa pusei mumificējusies pele, no kuras viņas bija pārtikušas dienām ilgi.
Es likšu veiksmei pagriezties uz jūsu pusi, viņš apgalvoja. Bet jums būs jādara, ko teikšu.
Viņam viņas bija vajadzīgas. Tā bija rūgta atziņa, bet ikvienas sociālas grupas priekšgalā bija jābūt mātītēm. Pagaidām.
Kas mums jādara? Viņas jautāja, jebkāda veida cerība viņām bija kā dievišķs nektārs — pat tad, ja to piedāvāja apbružāts tēviņš no svešatnes.
Vienkārši esiet, kas esat, viņš mierināja. Es darīšu pārējo.
Nodibinājis sadarbību ar viņām, viņš varēja sākt citu biedru pulcēšanu ar lielāku pārliecību.
Tur bija simtiem pamestu tēviņu, kas meklēja iespēju izdzīvot uz zemes ap Septiņiem Kokiem. Viņiem nebija apmācības, izglītības vai noderīgas pieredzes, bet viņiem visiem bija tādas vai citādas mantotas Sapratnes. Tagad Fabians viņus uzmeklēja, iztaujāja un pieņēma saimē tos, kuru spējas varēja izmantot.
Arēji viņš radīja iespaidu, ka kalpo tikai kā večiņu izsūtāmais, viņš sāka uzņemties darbus varenāku saimju labā, izmantojot skudru koloniju ķīmisko arhitektūru. Pateicoties viņa unikālajai sistēmai, drīz vien izplatījās ziņas par viņa izcilajām prasmēm. Trīs veco mātīšu saimes māja ieguva iespēju apmainīties labumiem vai prasīt ko pretī par paveikto darbu. Drīz viņas vērpa jaunu māju augstāk kokā, sniedzoties pēc tiem pašiem galvu reibinošajiem augstumiem, kur reiz bija mitušas.
Kad viņas mēģināja Fabianam to visu atņemt — kā jau viņš bija sagaidījis —, viņš vienkārši pārtrauca strādāt. Ap to laiku arī citi tēviņi bija sapratuši, uz ko Fabians tiecas, un arī viņi nolika darbarīkus. Tika panākta jauna vienošanās. Mātītes drīkstēja izbaudīt statusu, ko viņām sniedza Fabiana darbs, bet saimi varēja vadīt tikai viņa prāts un — svarīgākais — viņa ļaudīm nedrīkstēja pat piedurties. Šīs saimes tēviņi bija neaizskarami.
Tik un tā ceļš uz priekšu bija ilgs un lēns. Rezultātā Fabiana netradicionālās metodes bija tikko sākušas nest augļus Septiņu Koku sociālajā tīklojumā, kad sākās raktuvju cīņas.
Tikko viņu sasniedza šīs baumas, viņš ātri vien atjauno kontaktu ar Bianku. Viņas pozīcija ir mainījusies — viņa vairs nebija neatkarīga zinātniece, bet gan politikas padomdevēja, jo Septiņu Koku un citu tuvējo apmetņu lielākās saimes cenšas izdomāt pienācīgu atbildes reakciju. Lielā Ligzda bija teju vai nicīgi sagrābusi viņu raktuves, bet neviens negribēja būt pirmais, kas ieteiktu tiešu nežēlīgu reakciju.
Tomēr, kad diplomāti sazinās ar Lielo Ligzdu, lai sāktu pārrunas, viņi stājas pretī jaunai pasaulei, ko Poršija radījusi pēc sarunas ar Dievi. Lielā Ligzda vairs nevēlas ierastajā veidā izmantot savu jauno varu, lai saņemtu meslus — tās pozīcijā vairs nav kompromisu. Tā pieprasa citus resursus, kas pieder Septiņiem Kokiem un to sabiedrotajām pilsētām: fermas, kolonijas, laboratorijas. Kad Septiņi Koki iebilst, Lielās Ligzdas runātāji nosauc viņus par ķeceriem. Ziņnese ir runājusi. Viņa ir izvēlējusies Sava vārda nesējus. Sī nav cīņa: tas ir krusta karš.
Tad un tikai tad Septiņi Koki izsūta lielu kaujas skudru armiju, lai atgūtu raktuves. Tos sastop līdzvērtīga Lielās Ligzdas armija, un seko kauja, kas ir tikai vāja atblāzma no nākotnē gaidāmajām kaujām. Skudras cīnās ar žokļiem, ar asmeņiem, ar skābēm un uguni. Viņas cīnās ar ķimikālijām, kas apmulsina pretinieku, padara to neprātīgi asinskāru, uzbrūk ožas virsmām, pakļauj viņus un maina viņu piederību. Lielās Ligzdas sūtītā armija bez pūlēm tiek galā ar uzbrucējiem.