Nākamajā dienā Septiņus Kokus — un visas sabiedrotās pilsētas — sasniedz vienkārša radio ziņa.
Tagad mēs uzbruksim jums. Padodieties mūs Sapratnēm, vai ari mēs darīsim to, kas jādara. Tāda ir Ziņneses griba.
Tad seko haoss, kad vaļīgi būvētā zirnekļu sabiedrība bez stingras hierarhijas draud uzjukt — kā tas spēcīga spiediena apstākļos ir noticis arī agrāk. Vadošās padomes nāk un iet. Dažas iesaka padoties un pielabināties, citas — klaji pretoties, vēl citas vienkārši iesaka bēgt. Nevienai nav vairākuma piekrišanas — tās katra sašķeļ zirnekļu kopienu daudzās frakcijās. Ar katru dienu likmes kļūst augstākas.
Tad kādu dienu, kad no Lielās Ligzdas jau ir izgājusi armija, Bianka lūdz atļauju vērsties pie pilsētas dižākajiem un labākajiem prātiem.
Viņa atrodas tīkla centrā, bet gar tā malām stāv teju četrdesmit ietekmīgas mātītes, kas izlikušas kājiņas uz priekšu, lai uzmanīgi notvertu Biankas vārdus, ko sūta katrs pavediens. Viņas koncentrējas un klausās. Katra zina, ka tagad viņām nepieciešams ģeniāls risinājums, kā izglābties — bet viņas nespēj vienoties par to, kāds tieši.
Bet Biankai pašai nav nekā sakāma. Viņa tikai paziņo: Es jums atvedīšu kādu, kas atradis veidu, kā cīnīties pret šiem draudiem. Jums viņš jāuzklausa līdz galam. Jums jānoklausās tas, kas viņam sakāms.
Reakcija ir tūlītēja: nicinājums, šoks un niknums. Septiņu Koku vadonēm nav laika tādām muļķībām. Nav nekā tāda, ko varētu pateikt tēviņš un ko viņas jau nebūtu dučiem reižu apsvērušas pašas.
Bianka neatkāpjas. Šis tēviņš nāk no Lielās Ligzdas, viņa skaidro. Tikai viņa palīdzības dēļ es varēju izbēgt no turienes. Viņam piemīt savāda prasme darboties ar skudrām. Pat Lielajā Ligzdā augsti vērtēja viņa darbu, bet es ticu, ka viņš ir atklājis kaut ko slepenu, kaut ko jaunu. Kaut ko tādu, kā nav Lielajai Ligzdai.
Beidzot šādā veidā viņa spēj piesaistīt mātīšu uzmanību, nomierināt viņas, pārliecināt viņas uzklausīt Fabianu.
Tēviņš ierāpjas tīklā, kur viņu piekaļ uz vietas visu mātīšu skatieni. Fabians ir pārdomājis, ko darīt šai mirklī, rēķinoties ar to, kā iepriekš zaudējis sarunā ar Poršiju. Viņš nelūgs pārāk daudz. Viņš parādīs, nevis pateiks. Viņš viņas savaldzinās — bet tā, kā to dara mātīte, nevis tēviņš: ar veiksmi, nevis glaimiem.
Dodiet man skudru karaspēku, un es sakaušu viņu armiju, viņš paziņo.
Vadoņu atbilde nav tik noraidoša, kā viņš bija gaidījis. Kā nekā viņas zina, ka Fabians ir pārbēdzējs no Lielās Ligzdas. Viņas rūpīgi iztaujā Fabianu, kurš sniedz piesardzīgas, izvairīgas atbildes — tas ir kā duelis ar niansētām vibrācijām un žestiem, kas neko neapsola. Viņš dod mājienu, ka viņam ir kādas slepenas zināšanas par Lielās Ligzdas skudru kolonijām, bet nesaka neko vairāk. Viņš skatās, kā mātītes apspriežas, diskrēti ievibrējot malējos pavedienus, lai nosūtītu ziņas pa apli, nesasniedzot vidu, kur notupies viņš.
Cik daudz skudru? Kāda viņam beidzot jautā.
Tikai dažus simtus. Viņš cer, ka ar to pietiks. Šajā vienīgajā gājienā viņš liek uz spēles visu, bet, jo mazāku karaspēku viņš paņems līdzi, jo vērtīgāka šķitīs viņa uzvara.
Salīdzinot ar armiju, kas nāk uz Septiņu Koku teritorijas pusi, prasītais karaspēks ir smieklīgi mazs, un beigu beigās mātītes nospriež, ka viņām nav daudz ko zaudēt. Vienīgā atlikusī nopietnā alternatīva ir padoties un Lielās Ligzdas saimēm atdot visu, kas viņām pieder.
Fabians pilnā ātrumā traucas atpakaļ uz savu saimes māju un izvēlas visspējīgākos asistentus — tie visi ir tēviņi. Viņi zina daudz par Fabi-ana noslēpumu —jauno arhitektūru. Kopā viņi vēlreiz ķeras pie sarežģītā uzdevuma — pārprogrammēt saņemtās skudras tā, lai tās seko viņa primārajai arhitektūrai un tādēļ var saņemt jaunas instrukcijas, jau esot kustībā.
Nākamajā dienā viņi pamet Septiņus Kokus, lai, kā Fabians cer, iekļūtu vēstures annālēs. Viņš ceļo ar savu mācekļu grupu, nelielo insektu kareivju karaspēku — un Bianku. Septiņu Koku vadība nespēj atbalstīt karapulku, kurā nav mātītes vadības, tādēļ viņa ir tā oficiālā vadītāja — Fabianisma cienījamā seja.
Bianka nav uzzinājusi neko vairāk par Fabiana noslēpumu, bet viņa atceras savu brīnumaino bēgšanu no Lielās Ligzdas un zina, kāda ir viņa ķīmiskā arhitekta reputācija. Viņa ir sasaistījusi savu nākotni ar Fabianu, un tagad viņai jācer, ka viņš ir tik labs, kā viņai liekas.
Senie ieroči, kas ļāva viņu sugai pilnībā valdīt pār skudrām — un tādā veidā būtiski bagātināt savu sabiedrību un padarīt to sarežģītāku —, vairs nav pietiekami karam. Lielākā daļa skudru ir izveidotas tā, lai izvairītos no Pausīda vaboļu dominantās smaržas efekta, kas līdz šim spēja atcelt skudrām sniegtās instrukcijas. Tā noticis gan zirnekļu savstarpējās konkurences dēļ, gan tādēļ, ka Pausīda vaboles pastāvīgi uzlauž koloniju arhitektūru pašas savu mērķu labā, tādā veidā kļūstot par pastāvīgu rēgu organiskajā mašīnā. Zirnekļi tikai cenšas samazināt šo efektu.
Fabiana plāns ir sarežģītāks un tādēļ arī riskantāks. Pirmā tā fāze ir tiešs uzbrukums.
Ceļš, ko, visticamāk, izvēlēsies Lielās Ligzdas armija, jau ir biezā slānī izlikts ar sarežģītu slazdu labirintu — tur no augšas krīt smagumi, atbrīvojas atsperes, izvijas tīkli un šaujas liesmas. Nevienu zirnekli šie slazdi nepieviltu, bet skudru maņas ir vieglāk apmuļķot, jo īpaši tādēļ, ka tās nespēj neko daudz sajust no attāluma. Lielās Ligzdas armijas priekšā dodas liels, izkliedēts izlūku mākonis, kas atrod un atbrīvo slazdus, un tieši pret tiem Fabians vērš savu karadraudzi.
Reakcija seko nekavējoties — trauksmes smaržas pievilina arvien vairāk iebrucēju. Fabians nostājies pa vējam no kaujas lauka un laiž gaisā aromātu pēc aromāta. Katrā no tiem ir ķīmiski kodētu instrukciju kopums, kas ļauj viņa nelielajai armijai reaģēt ātri, mainīt taktikas un pārspēt viltībā pretinieku, kamēr Lielās Ligzdas skudras vienkārši seko kaujas pamata arhitektūrai, kas maz atšķiras no kukaiņu senajiem cīņas instinktiem.
Dažu minūšu laikā Fabiana armija ir atkāpusies, tā cietusi minimālus zaudējumus un ir ieguvusi gūstekņus — saujiņu izlūku, kas nošķirti no tīkla, padarīti nekaitīgi un aiznesti prom.
Fabians un viņa biedri atkāpjas un turpina atkāpties, līdz viņus vajājošie izlūki no Lielās Ligzdas pārtrauc ceļu un dodas pa savām smaržu takām atpakaļ uz uzbrūkošās armijas pusi. Fabiana komanda, kas atstāta mierā, uzstāda laboratoriju un izmanto sagūstīto izlūku paraugus, lai izveidotu jaunu instrukciju komplektu saviem kareivjiem.
Viņu skudrām tiek sniegti sākotnējie rīkojumi. Nelielā armija sadalās — katra skudra par sevi — un dodas uz ienaidnieka pusi.
Ko tu dari? Bianka prasa. Tu esi zaudējis savu armiju. Visiem zināms, ka skudras ir efektīvas tikai masveidā. Viena skudra nav neko vērta.
Mums jākustas. Fabians nesaka neko vairāk. Mums ir jāatrodas pa vējam no viņiem. Tas ir kaitinošs viņa tehnikas ierobežojums, bet to ar laiku varēs atrisināt. Viņš jau prātā strādā pie šādas sistēmas — izmantojot Pausīda vaboles kā jaunas informācijas nesējas vai kaut kā sākot ķimikāliju atbrīvošanu, izmantojot tālus vizuālus signālus... Bet pagaidām viņam jāstrādā ar to, kas ir.
Individuālu skudru bars sasniedz ienaidnieka rotu un dodas cauri plašajam izlūku tīklam, nesaceļot trauksmi. Viņas ar antenām pieskaras iebrucējiem, žigli savicina kājiņas un tiek cauri, uzskatītas par draugiem.
No zaru augstuma Fabians saspringti vēro, kā viņa skudras nemanītas krājas Lielās Ligzdas skudru rindās. Tagad sekos Fabianam pašam grūtākais solis. Viņš nekad nav bijis atbildīgs par savas sugas biedru nāvi. Viņš zina, ka tie, kas dzīvo trūkumā, ir spiesti cīnīties, nogalināt un pat apēst citus zirnekļus, lai tikai izdzīvotu, bet pats ir pārliecināts, ka viņa cīņa ir cīņa pret šādu trūkumu un ka savējo nogalināšanai jāpaliek pagātnē. Nanovīruss viņā protestē pret to, ko nāksies darīt, viņš pazīst savus gaidāmo upurus kā savas māsas.