Tomēr viņa plāns ir smalki izrēķināts un viņš nevar ļaut nekam to apdraudēt.
Starp tūkstošgalvaino Lielās Ligzdas armiju ir kāds ducis novērotāju. Nav taču šaubu, ka viņas pamanīs svešās skudras starp savējām? Lai arī Lielās Ligzdas armijā jau ir sava nelokāma arhitektūra, zirnekļu karavadones palaidīs iepriekš sagatavotus protokolus — kāds no tiem neapšaubāmi būs rīkojums uzbrukt Septiņu Koku pilsētai. Iespējams, ka viena no šīm iepriekš sagatavotajām reakcijām būs paredzēta ārkārtas gadījumiem.
Fabians ar nelāgu priekšnojautu palaiž nākamo instrukciju kārtu.
Infiltrējušās skudras sistemātiski atrod un nogalina Lielās Ligzdas zirnekļus, kas devušies līdzi armijai. Tās uzbrūk bezbailīgi, izdalot trauksmes smaržas, kas padara tuvākās lojālās skudras neprātīgas. Tas ir jau iepriekš izplānots, nežēlīgs un ar vēsu prātu aprēķināts akts. Skatoties rezultātu, kur skudru mudžekļi cīnās pār izrautiem locekļiem un saplosītiem karkasiem, Fabiana ļaudis un Bianka ir klusi un nomākti. Protams, šī nav pirmā reize, kad zirneklis nogalina citu zirnekli vai pat kad tēviņš nogalina mātīti, bet šis ir citādi. Šie ir vārti uz jaunu karu.
Kopš tā mirkļa Lielās Ligzdas armijas liktenis ir izlemts. Fabiana kareivji to saēd no iekšpuses. Iebrūkošajai armijai ir sava iepriekš iestādīta aizsardzība, kas ļauj aizsargāties no negaidīta uzbrukuma, kā arī mainīgi smaržu kodi, kas ar laiku mainās iepriekš noteiktā kārtībā. Bet Fabiana jaunā arhitektūra ļauj viņam žigli pielāgoties notiekošajam. Lielās Ligzdas armijas lēnais, sarežģītais mehānisms ir pamanījis, ka kaut kas notiek aplam, bet vienkārši nespēj pietiekami ātri pielāgoties, lai saprastu draudus. Kad Fabiana uzbrukums ir beidzies kilometriem tālu stiepjas beigtu skudru ceļš. Viņa Termofilas kauja nav balstīta fiziskos, bet gan prāta ierobežojumos, ar kuriem ienaidnieks vienkārši nespēja tikt galā, kad tie tika vērsti pret viņu.
Lielā Ligzda vēl nav sakauta. Armija, ko iznīcinājis Fabians, ir tikai neliela daļa no militārās mašinērijas, ko var laist darbā Templis. Septiņu Koku uzvarai bez šaubām tiks atbildēts ar tālāku agresiju. Fabians atgriežas mājās un stājas vadošo mātīšu priekšā.
Viņas pieprasa Fabiana noslēpumu. Viņš to neizpauž un apstiprina, ka gan viņš, gan viņa saime ir spēruši nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu to, ka viņu Sapratnes nevar tikt iegūtas no viņu līķiem.
Viena no mātītēm — sauksim viņu par Violu — nostājas vadībā. Tad ko tu darīsi?
Fabianam ir aizdomas, ka viņa ir domājusi tālāk nekā viņas māsas, jo jau pirms kara ir izmantojusi Fabiana pakalpojumus. Viņai ir priekšstats par to, kā domā Fabians.
Es sakaušu Lielo Ligzdu un tās sabiedrotos, viņš paziņo. Ja nepieciešams, es aizvedīšu Septiņu Koku armiju līdz pat viņu pilsētai un parādīšu viņiem, cik ļoti tie ir kļūdījušies.
Viņš ierauga fascinējoši jauktu reakciju: šausmas par to, ka tēviņš tik drosmīgi izsakās par tik svarīgām tēmām, vēlmi redzēt, kā tiek satriekts viņu stiprākais ienaidnieks, izmisumu —jo kas gan cits viņām atliek?
Viola aicina Fabianu turpināt —jo viņa zina, ka sekos vēl kas.
Man ir noteikums, viņš atzīst. Kolektīvā naidīgā skatiena ielenkumā viņš izstāsta, ko vēlas, kādas ir viņa prasības Septiņiem Kokiem par viņu izdzīvošanas nodrošināšanu. Tas ir tas pats, ko viņš savulaik piedāvāja Poršijai. Arī šajās mātītēs vēlmes apmierināt šādas prasības nav necik vairāk, kā bija Poršijai, bet Poršija neatradās tik bīstamā situācijā kā viņas.
Es vēlos tiesības dzīvot, viņš viņām saka, cik stingri vien uzdrīkstas. Es vēlos, lai tēviņa nogalināšana būtu sodāma tāpat kā mātītes nogalināšana — pat nāve pēc pārošanās. Es vēlos tiesības izveidot savu saimes māju un būt par tās runasvīru.
Viņam pretī skatās miljoniem gadu seni aizspriedumi. Senais zirneklis kanibāls, kura vecie instinkti vēl arvien veido pamatu, no kura izaug viņu kultūra, un šis senais zirneklis šausmās atkāpjas. Fabians redz šo konfliktu: tradīcijas pret progresu, zināmā pagātne pret nezināmo nākotni. Viņi kā suga ir tik daudz sasnieguši: viņiem ir intelekts, kas ļauj atbrīvoties no vakardienas važām. Bet tas būs grūti.
Viņš lēni, saraustītām kustībām griežas uz riņķi, skatīdamies sanākušo acīs. Tās viņu novērtē un novērtē viņa prasību cenu pret nepieciešamību padoties Lielajai Ligzdai. Tās apdomā, ko viņām sniegusi viņa uzvara un kā tā ir uzlabojusi viņu iespējas. Viņas prāto, ko Lielā Ligzda prasīs no viņām padošanās gadījumā — skaidrs, ka Septiņu Koku templis tiks iztukšots un tajā tiks ieviestas svešas priesterienes, kas piespiedīs sekot tradicionālajam skatījumam uz Ziņncses vēsti. Klātesošajām mātītēm tiks atņemta vara pār Septiņiem Kokiem. Pilsēta kļūs par marioneti, ko pa pavedieniem vadīs no attāluma — tā dejos saskaņā noteikumiem, ko pa radio nosūtīs no Lielās Ligzdas.
Viņas apspriežas, viņas svaidās neziņā, viņas draud cita citai un sacenšas par vadību.
Beidzot viņas formulē atbildi.
5.7. Debesbraukšana
“Tam nebija jānotiek šādi. Tam nebija jāai'/.ņem tik daudz laika"
Holstens pusdienoja ar Gaijenu. Kapteiņa kultisti vai labi apmācītie inženieri, vai kas nu viņi bija, bija atnesuši viņam pārtiku, ko, kā Holstens atcerējās, savulaik viņi bija milzu daudzumos izveduši no tera-formēšanas stacijas. Tā tika atlaidināta un sasildīta līdz vieglas tumes konsistencei, un Holstens bez aizrautības šķūrēja šo masu mutē, klausoties vecā vīra stāstā. Nebija skaidrs, ko Gaijens patlaban ēda, bet droši vien viņam šim nolūkam bija caurule — un otrā galā cita caurule, kas aizvadīja to, ar ko nespēja tikt galā viņa sabrukušās iekšas.
“Es pamodināju komandu, kas saskaņā ar atskaitēm šķita esam laba. Viņiem visiem bija pieredze tehnoloģijā,” Gaijens turpināja — vai vismaz turpināja mašīnas, kas runāja viņa vietā. “Mums bija viss komplekts, ko bijām savākuši no stacijas. Kuģa sagatavošanai vajadzēja notikt ātri. Vēl tikai dažas dienas. Vēl tikai daži mēneši. Vēl tikai gads. Vienmēr vēl tikai gads. Un tad es kādu laiku pagulēju un pamodos, un viņi vēl arvien strādāja...” Viņa savītušo seju atmaidzināja atmiņas. “Un zini, ko? Kādu dienu es pamodos, un visas šīs jaunās sejas... Es sapratu, ka puse no cilvēkiem, kas strādā pie projekta, ir dzimuši ārpus dzīvības apturēšanas krio-kamerām. Es biju paņēmis veselas cilvēku dzīves, Meison. Viņi bija centušies to piedabūt pie darba tik ilgi. Un jaunā paaudze... Viņi nezināja tik daudz. Viņi bija iemācījušies, cik varēja, bet... Un tad nāca nākamā paaudze, kas devalvējās, saprata vēl mazāk nekā iepriekšējā. Visi bija pārāk aizņemti darbā, viņiem nebija laika nodot tālāk zināšanas. Viņi nepazina neko citu kā vien šo kuģi — un mani. Man bija viņi jāvada, jo viņiem bija jādara darbs, lai cik mazvērtīgi viņi nebūtu, lai cik ilgu laiku tas neprasītu.”
“Jo tev jācīnās ar Kernas satelītu, to Brina mītnes lietu?” Holstens, iztukšojis muti, papildināja.
“Man ir jāizglābj suga,” Gaijens apstiprināja, it kā tas būtu viens un tas pats. “Un mēs to izdarījām. Mēs to izdarījām — mēs visi. Galu galā visas šīs dzīves nav veltīgi izšķiestas. Mums ir Impērijas tehnoloģiskā aizsardzība — gan fiziska, gan digitāla. Nav vairs neviena vājā punkta, kur Kerna varētu piezagties, lai mūs izslēgtu. Bet tad es sapratu, ka esmu vecs, un sapratu, cik ļoti esmu vajadzīgs kuģim, un tā nu mēs sadabūjām augšupielādes staciju un sākām strādāt pie tās. Esmu atdevis visu, Meison. Esmu atdevis tik daudz gadu Giigameša projektam. Es gribu... Es patiešām gribu tikai aizvērt acis un lai tas viss beidzas.” Mākslīgā balss pieklusa līdz statiskās elektrības čukstiem. Holstens apzinājās, ka šis ir neaizskarams klusums, un necentās tajā iespraust kādu vārdu.