“Ja es būtu domājis, ka pēc manis nav vajadzības,” Gaijens nomurmināja. “Ja es būtu domājis, ka viņi — jūs — tiksiet galā bez manas vadības, tad es aizietu. Es nevēlos palikt šeit. Kurš gan gribētu būt šis mirstošais, caurulēm piebāztais radījums? Bet neviena cita nav. Cilvēku dzimums stāv uz maniem pleciem, Meison. Es esmu viņu gans. Tikai caur mani mūsu ļaudis atradīs savas īstās mājas.”
Meisons māja un māja, un domāja, ka varbūt Gaijens tam visam tic vai varbūt netic, bet viņš zināja, ka viņš tik un tā pamanīja šajā runā nedaudz negodīguma. Gaijens nekad nebija bijis no tiem cilvēkiem, kas uzklausītu citu padomu vai dalītu vadības grožus. Kādēļ gan lai tagad viņš būtu kļuvis par kādu, kurš tos atdotu citiem — jo īpaši tad, ja augšupielādes gadījumā viņam būtu pieejama sava veida nemirstība?
Ja vien augŠupielādētājs nesabojātu Giigameša sistēmas.
“Kāpēc ne Leinai?” viņš jautāja Gaijenam.
Večuks, šo vārdu izdzirdot, sarāvās. “Ko — Leinai?”
“Viņa ir galvenā inženiere. Tu vēlējies izdarīt tik daudz darba, tad kādēļ neizvilki viņu ārā agrāk? Es esmu viņu redzējis. Viņa ir novecojusi, bet ne...” ne tik veca kā tu, “ne tik ļoti novecojusi.”
Gaijcns bridi nikni skatījās uz Holstenu, vai varbūt aklā Gaijena vietā uz viņu nikni skatījās kāda mašīna. “Es neuzticos Leinai,” viņš atcirta. “Viņa visu ko iedomājas.”
Uz to nebija iespējams atbildēt. Bet šobrīd Holstens jau bija skaidri sapratis, vai Gaijens ir traks un vai Leina tāda nav. Diemžēl šī izpratne nedeva vienlīdz skaidru pārliecību par to, kuram no viņiem ir taisnība.
Viņa makā bija palikusi tikai viena bulta. Pirms tikšanās ar Ķerstu un Vitas Leina bija atskaņojusi viņam vairākus ierakstus: pēdējās ziņas no mēness kolonijas, ko viņi bija izveidojuši tur, Kernas sistēmā. Tas bija Lcinas slepenais ierocis, lai pārliecinātu Meisonu, ka Kaut Kas ir Jādara. Tolaik tas bija bijis efektīvs. Viņa bija nežēlīga, un Holstens rezultātā bija kļuvis tik nomākts un nožēlojams kā vēl nekad. Viņš bija dzirdējis izmisušās, panikas pilnās Gaijena pamesto cilvēku balsis: viņu lūgumus, viņu ziņojumus. Viss izgāja no ierindas, kolonijas infrastruktūra vienkārši nespēja sevi uzturēt. Daudzas desmitgades pēc bāzes radīšanas tā bija sākusi iet bojā.
Gaijens bija atstājis tur kopienu — dažus nomodā, dažus iesaldētus. Viņš bija atstājis viņus, lai tie tur dzīvotu un lai viņi izaudzinātu bērnus, kas viņus aizvietotu šī nolemtā pasākuma vadībā. Tad Gila kapteinis bija klausījies mirstošo kliedzienos, viņu izmisīgajos lūgumos, kad viņi pārcieta aukstumu, pārcieta saindētu gaisu... Veiksmīgākie vienkārši sapuva savos aukstajos zārkos, kad beidza darboties elektrība.
Pēdējā ziņa bija briesmu bāksignāls, tas automātiski atkārtojās atkal un atkal — cilvēces versija par Kernas tūkstošgadu saucienu. Beidzot pat tas bija beidzies. Pat tas nebija izturējis tik īso laika sprīdi.
“Es dzirdēju ierakstus no mēness bāzes,” viņš teica Gaijenam.
Kapteiņa sīkstā seja pavērsās pret viņu. “Ak tā?”
“Leina man tos atskaņoja.”
“Nu bet protams.”
Holstens gaidīja, bet kapteinis neturpināja. “Tu... ko? Tu to noliedz? Tu apgalvo, ka Leina tos viltoja?”
Gaijens papurināja galvu — vai arī viņa galva tika papurināta. “Un ko man bija darīt?” viņš noprasīja. “Atgriezties pie viņiem?”
Holstens grasījās atbildēt, ka jā, tieši to Gaijenam būtu vajadzējis darīt. Tomēr viņa kaismīgumu apturēja nelielās zinātnes paliekas, un viņš iesāka: “Laiks...”
“Mēs bijām desmitiem gadu lielā attālumā,” Gaijens piekrita. “Būtu bijušas nepieciešamas desmitgades, lai pie viņiem atgrieztos. Tad, kad viņi atklāja problēmas esamību, viņiem nebija ne tuvu tik daudz laika. Tu būtu vēlējies, lai es pielieku milzīgas pūles un iztērētu milzumu resursu, lai pagrieztu kuģi tikai ar vienu mērķi — viņus apglabāt?”
Tajā brīdī Gaijenam gandrīz vai izdevās. Holstena izpratne par labu un ļaunu mētājās šurpu turpu, un viņš saprata, ka spēj lūkoties šajā pelēkajā, mirstošajā sejā un redzēt tajā cilvēces glābēju — cilvēku, kurš bija apmācīts, lai pieņemtu sarežģītus lēmumus, un bija tos pieņēmis ar nožēlu, bet bez vilcināšanās.
Tad Gaijena sejā beidzot izlauzās īstās emocijas. “Un turklāt,” viņš piemetināja, “viņi bija nodevēji.”
Holstens sēdēja pavisam, pavisam mierīgi, skatoties uz to, cik baisi pārvērtušies kapteiņa vaibsti. Večuku bija pārņēmusi tāda kā bērnišķīga, muļķīga apmierinātība — varbūt viņš pats to pat neapzinājās.
Protams, tur bija bijuši dumpinieki, un Holstenam bija vairāk iemeslu nekā citiem par to atcerēties. Viņš atcerējās Skoulzu, Neseli un viņu runas par sasalšanu ledus kapā.
Un viņiem bija taisnība.
Un, protams, lielākā daļa īsto dumpinieku jau bija nogalināti. Tā kravas daļa, kas bija nosūtīta, lai kļūtu par mēness bāzes komandu, nebija nodevēji; patiesībā viņiem bija ļoti maza izpratne par to, kurp viņi dosies, pirms viņi uzzināja par savu likteni.
“Nodevēji,” Gaijens atkārtoja, kā izgaršodams šo vārdu. “Beigās viņi dabūja, ko pelnījuši.” Pāreja no taisnprātīgā vadoņa, pat mocekļa līdz trakojošam psihopātam bija notikusi, nešķērsojot nekādu redzamu robežu.
Tad telpā sāka sanākt cilvēki — Gaijena cilvēki. Viņi, apmetņos tērpušies, mīņājās uz vietas, riņķoja un mijās, veidojot skrandainu draudzi Gaijena postamenta mehāniskās dailes priekšā. Holstens redzēja, kā ierodas simtiem ļaužu: vīrieši, sievietes, bērni.
“Kas notiek?” viņš noprasīja.
“Mēs esam gatavi,” Gaijens izdvesa. “Ir pienācis laiks.”
“Tava augšupielāde?”
“Mana debesbraukšana, mans mūžīgais pienākums, kas ļaus man vadīt savus ļaudis uz mūžu, šajā pasaulē un nākamajā.” Viņš stīvi spēra soli pēc soļa.
No kaut kurienes bija uzradusies Vitas un viņas komanda, kas kā priesteri slējās pār aparatūru. Zinātniskās daļas vadītāja uzmeta skatienu Holstenam — tajā nebija ziņkārības. Plašās telpas nostūros stāvēja kādi divdesmit vīrieši un sievietes kuģa bruņās — Ķersta drošībnieki. Viens no viņiem noteikti bija pats Kersts, bet visu sejsegi bija nolaisti.
Tā nu visa vecā banda ir atkal kopā — izņemot vienu. Holstens skaudri apzinājās, ka Leina sagaidīja no viņa, lai viņš nedaudz novilcinātu laiku, lai gan viņš pat nezināja, vai Leina ir ceļā uz šejieni.
“Gaijcn,” viņš sauca aizejošajam kapteinim. “Bet kā ar viņiem?” Viņa žests ietvēra sapulcējušos draudzi. “Kas notiks ar viņiem, kad tu tiksi... pārtulkots mašīnas valodā? Vai viņi vienkārši turpinās vairoties, līdz pārņems kuģi? Līdz vairs nepaliks nekā, ko ēst? Kas notiks?”
“Es par viņiem gādāšu,” Gaijens solīja. “Es rādīšu viņiem ceļu.”
“Tas beigsies tieši tāpat kā ar mēness koloniju,” Holstens atcirta. “Viņi nomirs. Viņi apēdīs visu, kas ēdams. Viņi vienkārši... dzīvos it visur, līdz viss salūzīs. Šis nav kruīza kuģis. Gils nav paredzēts dzīvošanai. Viņi ir krava. Mēs visi esam krava.” Viņš dziļi ieelpoja. “Bet tev tad jau būs tavs digitālais avatārs. Tik ilgi, cik ilgi darbosies elektrība, tev nekas nekaitēs. Varbūt lielākajai daļai kuģa nekas nekaitēs, kravai, kuru dzīvības process ir apturēts... Bet šie cilvēki, un viņu bērni, un — tad kas? — varbūt vēl viena paaudze — viņi visi nomirs. Tavi sekotāji nomirs ilgā nāvē no bada un brūkošas mašinērijas, un visa pārējā, kas var notikt, jo mēs esam sūda kosmosāl” Viņš pats sevi pārsteidza ar šīs tirādes niknumu, viņš domāja: Vai man patiešām tik ļoti rūp šie psihopāti? Bet acīmredzot tā bija.