“Es gādāšu!” Gaijena balss bez pūlēm pieņēmās spēkā, tā dārdēja telpā izvietotajos skaļruņos. “Es esmu pēdējais cilvēku dzimtas gans!”
Holstens bija gaidījis, ka viņa vārdi draudzē sāks baiļu un nedrošības mudinātu dumpi, bet viņi šķita savādi rāmi, viņi pieņēma visu, ko teica Gaijens, un šķietami gandrīz neievēroja nevienu vārdu, kas tika teikts pret viņu. Patiesībā vienīgā reakcija, ko viņš ieguva, bija tā, ka pāris lielākās aitas no Gaijena pulka nu piestājās pie Holstena pleciem un uzlika viņam rokas, it kā būtu gatavi viņu aizvākt prom. Holstenam bija vajadzīga papildu munīcija. Tagad viņam būtu jācīnās netīriem paņēmieniem.
“Un vēl kas!” viņš iesaucās, kad Gaijens bija sasniedzis augšējo pakāpienu. “Tu taču zini, ka Kersts un Vitas tev aiz muguras ir sadarbojušies ar Leinu?”
Sim paziņojumam sekoja nāvīgs klusums, ko iztraucēja Ķersta ķiveres slāpētā balss, kas izspļāva: “Tu, dirsēj!”
Gaijens bija kļuvis pavisam nekustīgs — un arī visi pārējie bija kļuvuši pavisam nekustīgi. Holstens zaglīgi paskatījās uz Vitas, kas vēroja radušos situāciju ar rāmi zinātkāru izteiksmi, it kā nebūtu pamanījusi to, kā pēkšņi mainījusies pūļa noskaņa. Ķersta ļaudis sāka vākties kopā. Viņiem visiem bija ieroči, un nu tie lielākoties tēmēja uz ticīgajiem.
Vai es esmu tikko izdarījis pašu saprātīgāko, ko šajos apstākļos varēju?
“Es tev neticu,” Gaijena balss nogārdza — bet, lai gan viņa bezķermeniskajai balsij tiešām pietrūka ticības, tā bija pārpilna ar elektroniskām šaubām. Gaijena paranojai pilnīgi noteikti bija 360 grādu plats skata leņķis.
“Kad jūs, āksti, mani sagrābāt, es tieši atgriezos no tikšanās — tur biju es, Leina, viņa un viņš,” Holstens kā tiesas zālē norādīja uz vainīgajiem.
“Meison, aizveries, vai es atšaušu tev to sūda galvu!” Kersts noau-rojās, tādā veidā veikli tikdams galā ar jebkādām palikušajām aizdomām par viņa nevainību.
Draudze lielākoties bija bruņota — lai gan tikai ar nažiem, paštaisītiem šķēpiem un rungām. Ticīgo pusē bija skaitliskais pārspēks, un saķeršanās ar Ķersta grupu būtu tuvcīņā.
“Tu iesi atpakaļ iesaldēšanā!” Gaijens uzbrēca. “Tu, Vitas, visi jūsējie!”
“Ej dirst! Un pēc tam ko?” Kersts atcirta. “Tu domā, ka es tev ticu?”
“Es būšu kuģisl” Gaijcns teju vai iegaudojās. “Es būšu viss. Manās rokās būs ikviena cilvēku cilts pārstāvja dzīvība un nāve. Tu domā, ka, vienkārši paliekot ārpus kriokameras, tu spēsi paglābties no manām dusmām, ja mani noliegsi? Pakļaujies man tagad, un es būšu žēlsirdīgs.”
“Kapteini...” Vitas iesāka. Draudzes čukstiem pastiprinoties, IIol-stens centās nolasīt vārdus viņai no lūpām.
“Arī tu, nodevēja!” Gaijens norādīja uz viņu ar pirkstu, tievu kā skaliņš.
Tad vai nu Kersts, vai kāds no viņa ļaudīm — Holstens neredzēja, kurš — centās notēmēt uz Gaijcnu, un sākās cīkstiņš. Noskanēja vairāki šāvieni, lodes zibsnījot atsitās pret griestiem, citas badīgi iearās pūlī — bet gandrīz vai tūlīt sākās tuvcīņa, kurā ap Ķersta nelielo bariņu saspiedās nemākulīgā, bet dedzīgā Gaijena draudze.
Tad Lcina nolēma veikt savu gājienu.
No bara izrāvās vairāki apmetņos tērpti mācekļi, viņi pa pakāpieniem lēca pie Gaijena, un pat Holstens domāja, ka viņi ir fanātiķi, kas dodas aizsargāt savu vadoni, izveidot tādu kā cilvēku vairogu. Tikai tad, kad viņu vadonis izrāva kaut kādu paštaisītu ieroci un viņas kapuce noslīdēja, Holstens saprata, ka ir kļūdījies.
Jau pēc dažiem mirkļiem Leinas ierocis — kaut kāds industriāla pielietojuma naglu šāvējs — bija piespiests Gaijena deniņiem, un viņa kliedza, piesaistot visu uzmanību.
Tajā brīdī kādi divdesmit cilvēki jau bija krituši — ievainoti vai miruši. Daži bija no Ķersta komandas, pārējie — neveiksmīgi Gaijena baznīcas sekotāji. Leina tā arī nesaņēma klusumu, ko bija pieprasījusi — skanēja šņuksti, saucieni pēc palīdzības un vismaz vienas skumjas gaudas, kas liecināja par izmisīgām sērām un zaudējumu. Tomēr lielākā daļa ticīgo bija sastinguši uz vietas, redzot, ka viņu varoni tūlīt novāks — un tieši tajā mirklī, kad viņš varēja pāriet nākamajā plānā.
“Tātad,” Leina kliedza, cik skaļi vien spēja. Viņas balss nebija radīta publiskai runai vai kareivīgai ķecerībai, bet viņa darīja visu, ko varēja. “Neviens nekur nedosies, un tas attiecas arī ieiešanu sūda datorā.”
“Kerst...” Tā bija Gaijena balss, lai gan viņa lūpas nekustējās. Holstens atskatījās uz drošībnieku komandu, kas bija atkāpušies, veidojot
ciešu bariņu ar vadoni vidū. Ja sekoja kāda atbilde, tā bija pārāk klusa, lai sadzirdētu, bet bija skaidrs, ka no tās puses Gaijenam nebija gaidāma nekāda palīdzība — vairs ne.
“Vitas, atvieno to draņķi,” Leina instruēja. “Tad mēs varam sākt tikt galā ar šo bardaku.”
“Hmm.” Zinātnes komandas vadītāja piešķieba galvu. “Tad jums ir kāds plāns, galvenā inženiere?” Tā šķita savāda frāze kādai, kas nemīl tērzēšanu. Holstens redzēja, kā Leina saviebās.
Un, protams, Vitas bija gribējusi, lai augšupielāde notiek. Viņa bija gribējusi zināt, kas notiek.
“Leina!” Holstens iekliedzās. “Tas notiek! Viņš jau tiek augšupie-lādēts!” Tas bija ilgs process, bet, protams, Gaijens visu šo laiku bija pieslēgts sistēmai. Viņš varbūt bija iebarojis savu prātu Gila atmiņā gadiem ilgi — pa kumosiņam vien.
Tieši tajā pašā brīdī ari Leinu skāra atklāsme, un viņa nospieda
gaili.
Vitas seja tajā sekundes desmitdaļā bija ko vērta: beidzot viņu sagrāba patiess šoks, bet vienlaikus ari kaismīga interese, it kā šis pavērsiens vēl varētu sniegt vērtīgus datus viņas veiktajai izpētei. Gaijena seja, protams, pievienojās pārējai viņa galvai, nokrāsojot augšupielādes ierīci sarkanu.
Sekoja baiss mehānisks vaids, kas atbalsojās telpā, tas sašķiebās, burzguļoja un sabruka statiskā troksnī, tad raustīgi atkal atjaunojās, līdz kļuva par balsi.
“Es!” kliedza Gaijens, viņa ķermenim sabrūkot savā cauruļu un vadu šūpuli. “Es! Es! Es!”
Gaismas izdzisa, tad ieslēdzās atpakaļ, noraustījās. Ekrāni visā telpā pēkšņi atdzīvojās, nejauši izvemjot krāsu un gaismu, cilvēka sejas fragmentus un šo balsi, kas stomījās: “Es! Mans! Klausiet! Es!”, it kā būtu izvilkta Gaijena esence — pamattieksmes, kas allaž bija dzinušas viņu uz priekšu.
“Ziņojums par bojājumiem!” visa Leinas komanda jau bija uz postamenta, viņi pieslēdzās Cilam ar tur esošo aparātu palīdzību. “Kerst, pārņem kontroli, tu, sūda nejēga!”
Kersts notēmēja bisi uz griestiem un vairākas reizes izšāva, ieroča dārdiem pārskanot telpu, kurā vairs nebija nekādu citu cilvēcisku skaņu — bet tomēr tie nespēja pārkliegt samocīto runāšanu mēlēs, kas plūda no skaļruņiem. Uz ekrāniem kaut kas centās pārvērsties par Gaijena seju — debesbraukšanas pierādījums ticīgajiem —, bet tas atkal un atkal neizdevās, seja palika izkropļota un nepabeigta. Brīdi pa brīdim Holstenam šķita, ka tās vietā ir Kernas seja.