Viņš uzrāpās pa pakāpieniem un pievienojās Leinai. “Kas notiek?”
“Viņš ir sistēmā, bet... Arī šī ir nepilnīga kopija, tāpat kā eksperimentos. Tikai tā ir vairāk... Tajā ir vairāk viņa. Es cenšos viņu izolēt, bet viņš pretojas — viņi visi pretojas. Ir tā, it kā viņš būtu piesējis pilnu datoru ar saviem ļaudīm, aizsūtījis viņus pa priekšu, lai attīrītu ceļu. Es...”
“Jums nebūs stāties man ceļā!” dārdināja virtuālais Gaijens, veidodams pirmo pabeigto teikumu. “Es! Man! Esmu! Mūžīgs! Es! Esmu!”
“Kas..?” Holstens iesāka, bet Leina ar mājienu lika viņam pazust.
“Vienkārši aizveries, labi? Viņš grib iegūt kontroli pār dzīvības procesu sistēmu.”
Ķersta ļaudis aizvāca Gaijena sekotājus, kas šķita daudz mazākā ekstāzē par viņu vadoņa daļējo debesbraukšanu, nekā varbūt bija cerējuši.
“Vitas, palīdzi, ko?”
Zinātnes nodaļas vadītāja bija vienkārši blenzusi uz ekrāniem, bet nu šķita, ka viņa ir pieņēmusi lēmumu. “Piekrītu, šis ir vilcies gana ilgi.” It kā runa būru tikai par eksperimentu, kura laiks ir iztecējis.
“Ko es varu...?”
Leina apklusināja Holstcnu, uzticēdamās savai komandai pietiekami, lai uz mirkli novērstu uzmanību no konsolēm. “Nopietni, tu esi izdarījis visu, ko varēji. Tu izdarīji to, kas bija jādara. Un labi pastrādāji. Bet tagad? Šis nav tavs lauciņš, večuk. Ja vēlies, ej palīgā Ķerstām un ceri, ka mums izdosies savaldīt Gaijena-sūda-vīrusu, pirms tas izdara pārāk daudz...”
Tad visa kuģa matērija nodrebēja, un no Leinas sejas izzuda krāsa.
“Dirsā. Vienkārši ej, Holsten. Piesargies.”
Vārdi, ko saka viens olas čaumalā mītošais otram.
5.8. Varonis uzvārētājs
Fabians ir nonācis pie Lielās Ligzdas vārtiem ar veselu armiju.
Tehniski tā nav viņa armija. Septiņi Koki nav tik izmisuši, lai oficiāli atdotu tādu karaspēku tēviņa vadībai. Viola, viena no pilsētas ietekmīgākajām mātītēm, ir savas saimes runassieva, un tādēļ nomināli viņa visu vada. Fabians tur ir tikai tāpēc, lai īstenotu viņas komandas. Viņš bija gaidījis, ka šāda lietu kārtība kaitinās viņu vairāk.
Labi, ka Viola ir mierīga, tālredzīga un saprātīga. Viņa nemēģina stāstīt Fabianain, kā darīt viņa darbu. Viņa sniedz plašu pārskatu par stratēģiju, pievienojot savu izpratni par konfliktiem un zirnekļu dabu, kas būtiski pārsniedz Fabiana zināšanas. Viņš pievēršas taktikai, kā maestro spēlējot tūkstošiem skudru lielo armiju un savu plūstošo, pielāgojamo ķīmisko arhitektūru. Abi pārsteidzoši labi sadarbojas.
Vēl viens iemesls, kādēļ Fabians priecājas, ka viņam nav pilnīga autoritāte: jo viņš tajā pašā laikā nenes galējo atbildību. Lai nokļūtu tik tālu, Septiņi Koki ar sabiedrotajiem ir izveidojuši tādu noslepkavotu ienaidnieku sarakstu, ka Fabians ikreiz, par to domājot, jūtas satriekts. Vēl bez neskaitāmām beigtām skudrām cīņā ir gājuši bojā vairāki simti zirnekļu — dažas nāves bijušas nepieciešamas, citas nejaušas. Lielā Ligzda ir darījusi visu, ko spēj, lai mainītu cīņas gaitu, nogalinot Septiņu Koku vadones — viņus paklupināja pārliecība, ka šīm vadonēm acīmredzot jābūt sievietēm. Līdz šim slepkavas ir vairākkārt pagājuši garām Fabianam, bet Viola ir zaudējusi divas kājas un personiski apturējusi trīs ienaidnieces, kas mēģinājušas viņu nogalināt. Zirnekļi — visi, kas piedalās šajā konfliktā — ir atklājuši baisu patiesību par sevi: viņi ir suga, kas nenogalina ar vieglu roku, bet, ja tam būs iemesls, viņi to darīs.
Un tagad viņi ir pie pašas Lielās Ligzdas, viņu armija stājas pretī skudru pūlim, kas atvilkts no lielākajām pilsētas kolonijām; lielākā daļa skudru nemaz nav pielāgotas kara vajadzībām, bet nepieciešamības gadījumā cīnīsies pret svešām skudrām.
Viņu priekšā zirnekļu lielākā pilsēta — kas šķiet kā saplūdusi kopā no daudzām pilsētām — liekas trausla, it kā tā būtu tikai milzīga zīda skranda, ko var aizpūst vējš. Lielāko daļu Fabiana mūža tās ir bijušas viņa mājas. Simtiem tūkstošu zirnekļu patlaban ir sarāvušies saimes mājās, zem koku lapotnes, pie koku stumbriem un zariem — tie gaida, kas notiks tālāk. Evakuācija nav notikusi gandrīz nemaz, un Fabians ir dzirdējis, ka Templis ir darījis visu iespējamo, lai panāktu, ka neviens nepamet pilsētu.
Viola ir nosūtījusi Lielās Ligzdas saimēm ziņnesi ar prasībām. Ziņnesis bija tēviņš, tādēļ Fabians neapskauž viņa likteni. Kad viņš par to sūdzējās, Viola drūmi paziņoja, ka, ja Fabians patiešām grib, lai viņa dzimumam tiek visas mātīšu brīvības, tad visiem tēviņiem ir jāuzņemas tie paši riski.
Fabians var tikai iztēloties, kādas diskusijas šobrīd notiek Lielajā Ligzdā. Poršija un viņas Tempļa priesterienes noteikti mudina pretoties. Varbūt viņas tic, ka Ziņnese viņas izglābs, tāpat kā Viņa reiz iejaucās Savu ļaužu labā sensenajos laikos, kad notika lielais karš ar skudrām. Skaidrs, ka Tempļa radio frekvences ir pilnas ar lūgšanām pēc atpestīšanas. Ja Ziņnesei piemīt spēks, kas ļautu palīdzēt Viņas ticīgajām, tad ko gan Viņa gaida?
Radio...? Un tad Fabians uz mirkli aizsapņojas par zinātni, par laiku, kad ikvienu skudru kareivi varētu aprīkot ar radio uztvērēju un tas kaut kā varētu pats pārrakstīt savu ķīmisko arhitektūru saskaņā ar pa šo neredzamo tīklu nosūtīto signālu rīkojumiem. Skudru kolonija, ko var vadīt domas ātrumā...? Sī ideja liek viņam nodrebēt. Ko gan mēs tad nevarētu sasniegt?
Un viņu neliek mierā kāda apjausma — urdīga doma, ka viņš ar šādu ideju ir saskāries jau agrāk. Pēkšņi satrūcies viņš aptver, ka Ziņneses lielais projekts, kura īstenošanai Poršija un viņas svēti ticīgās biedrenes ir ziedojušas visu — un kas ir netiešs šī kara cēlonis —, varētu būt tieši kaut kas tāds. Nekādu skudru, nekādu ķimikāliju, bet gan vara tīkls, kas pārnesīs impulsus tieši tā, kā to darītu radio, tieši tā, kā to darītu individuālas kolonijas skudras. Un vai tad tajā nebija pārslēgu, sazarojumu, loģisko vārtu...? Viņam šķiet, ka šādam dizainam būtu priekšrocība — ātrums —, bet tas noteikti nevarētu būt tik sarežģīts un plaši pielietojams kā pilnā jaudā strādājoša skudru kolonija?
Tu pazīsti Poniju. Vai viņa paklausies? Viola viņam pajautā. Viņi ir gaidījuši atbildi tik ilgi, ka saule jau riet. Viņu noliktais laiks ir pilnīga tumsa — jo skudras gluži labi var cīnīties arī tumsā.
Ja viņa vēl arvien ir pie varas, tad nē.. Ja būs nepieciešams, tad Septiņu Koku armija atraus vaļā Lielo Ligzdu, un Fabians ļoti bīstas, ka pilsētas šaurībā un sajukumā var zaudēt kontroli. Viņa armijas daļas var tikt atdalītas no viņa vadības un turpināt sekot pēdējiem rīkojumiem. Tie, kuru vienīgais noziegums ir uzskatīt Lielo Ligzdu par mājām, ietu bojā baisā daudzumā. Fabians teju vai labprātāk grieztos atpakaļ.
Viola tomēr ir viņam pacietīgi visu izskaidrojusi. Lielās Ligzdas ietekme ir atvirzījusies līdz pat pilsētas robežām, bet tai tik un tā ir jāatzīst zaudējums. Pasaulē ir desmitiem citu pilsētu, kurās dominē Templis. Tām ir jāgūst mācība.
Fabians jau ir dzirdējis par citu konfliktu iznākumiem. Ir nodedzinātas veselas pilsētas — tīši vai netīšam, ņemot vērā to, cik rijīga ir uguns un cik viegli var uzliesmot liela daļa zirnekļu celtņu. Ir notikuši slaktiņi — abās pusēs. Ir mežonīgas skudru armijas, kas vairojušās bez kontroles un atgriezušās pie senā dzīvesveida. Radio ik dienu nes arvien sliktākas ziņas par karu.