Tomēr Lielā Ligzda ir krustnešu nepakļāvības simbols. Ja tā padosies, tad varbūt šajā haosā izdosies saglābt saprāta dzirksti.
Tiem būs viņa jānogalina pašiem, spriež Viola.
Paiet mirklis, līdz Fabians aptver, par ko viņa runā: par Poniju. Viņš pats nespēj domāt par Poršiju, neizjūtot vainas apziņas dūrienu. Viņa ir šī kara iemesls — cik nu tāds var būt atsevišķs zirneklis —, bet Fabians ar rūgtumu saprot, ka viņa visu ir darījusi, pēc pašas domām, vislabāko nolūku vadīta. Viņa ir apdraudējusi visu savu pilsētu, jo viņa tic. Un Fabians vēl arvien jūt cieņu pret Poršiju, kā arī to savādo, spriego sajūtu, kas piemīt tēviņiem — ka viņa ir mātīte, kurai viņš dejotu un dāvātu savu dzīvību. Tā ir apkaunojoša, nemoderna sajūta, bet tā ir dzinusi šīs sugas tēviņus sākt bīstamo aplidošanu, kas ļāvusi sugai turpināties miljoniem gadu.
Fabians vēlas, kaut viss būtu citādi, bet viņš nevar izplānot nekādu ceļu no turienes, kur tagad atrodas, līdz tādam rezultātam, kas ļautu viņam atkal būt labās attiecībās ar Poršiju.
Tad sagatavo avangardu. Viola zina, ka viņš jau būs apdomājis apkārtnes apstākļus, pretinieka spēkus un savu kareivju spējas, kā arī formulējis īpašus sākotnējā uzbrukuma nosacījumus, kas tiks mainīti un pieslīpēti, karam turpinoties. Viņa revolucionārā tehnoloģija līdz šim ir ļāvusi uzvarēt kaujas pret daudzkārt pārākiem spēkiem. Tagad viņš to izmantos pret aizsargiem, kuri ir mazākumā un ar vārgākām prasmēm.
Viņš atbrīvo smaržas. Viņš ir noslīpējis šo tehniku. Līdztekus gaisā plūstošiem feromoniem rindā ir nostādītas Pausīda vaboles, kas kalpo, nosūtot viņa instrukcijas visā armijā. Vaboles pērk savu izdzīvošanu, esot noderīgas; viņas piedāvā savus pakalpojumus, neskaidri aptverot šo darījumu — tie ir biedējoši gudri kukaiņi.
Tad seko spilgts gaismas uzliesmojums no Violas izlūkiem — pal-pas signalizē skaidru vēstījumu.
No Lielās Ligzdas šurp dodas divdesmit vai vairāk zirnekļu kopums. Viņu priekšgalā ir tēviņš — sūtnis, kurš devās uz pilsētu Violas uzdevumā.
Fabians jūt, kā viņa locekļus pamet stindzinošā spriedze. Lielā Ligzda vēlas runāt.
Viņš nepazīst lielāko daļu delegācijas locekļu. Acīmredzot neviena no mātītēm, kas tagad droši vien ir vadībā, nav viņam zināma. Dažas viņš atminas — Poršijas līdzskrējējas no saimes mājas vai tempļa. Viņas ir sasaistītas ar zīdu, un viņas dzen līdzšinējās politiskās pretinieces. Viņas tiks atdotas ienaidniekam.
Vēsts izplatās ātri. Ir notikusi Lielās Ligzdas sargu maiņa. Ir notikušas cīņas — pilsētai pret pilsētu, zirneklim pret zirnekli — visaugstākajā līmenī. Priesterienes ir sagrautas un gāztas no troņa. Dažas vēl arvien slēpjas, tās sargā tie, kas vēl arvien tic vēsts svētumam. Tiek uzskatīts, ka dažas ir aizbēgušas. Šeit ir atlikušās — kā labas gribas pierādījums.
Nav nekādu ziņu par Poršiju. Fabians iztēlojas, ka viņa ir viena, bēgle. Viņa ir gana atjautīga, lai izdzīvotu, un tagad, bez Lielās Ligzdas tempļa infrastruktūras, viņa vairs nav tāds drauds mieram pasaulē kā kādreiz. Nav šaubu, ka Viola un pārējās viņu atradīs, vai arī to izdarīs viņas agrākās Lielās Ligzdas biedrenes, bet viņš tomēr cer, ka Poršija izdzīvos. Viņš cer, ka viņa izbēgs un atradīs klusu vietiņu, kur dzīvot, un paveiks ko labu.
Tad notiek vienošanās par miera noslēgšanu — prasības ir skarbas, bet ne neizpildāmas. Jaunā kliķe, kas valda pār Lielo Ligzdu, novelk smalku līniju starp protestu un pakļaušanos; Viola zina šo spēli un spēlē to līdzi. Tikai vērojot vien, kā Septiņu Koku mātīte metas sarunās, Fabians saprot, cik ļoti arī viņa ir gribējusi izvairīties no pēdējā, neiedomājamā soļa speršanas.
*
Šīs nav doktrīnas kara beigas, bet tas ir beigu sākums. Lielās Ligzdas krišana un pievēršana citai ticībai ir katalizators un modelis nākotnei. Daudzās pasaules daļās turpinās cīņas, bet tie, kas vēl arvien tic tam, ka Ziņneses vēsts ir svarīgāka par visu, zaudē savas pozīcijas.
Protams, tas nenozīmē, ka neviens nerunā ar Dievi, bet viņi vairs neklausās ar to vienvirziena apņēmību, kas piemita Poršijai un viņas biedrenēm. Ziņneses mašīnas būvēšana vairs nenotiek tik drudžainā dedzībā, bet tomēr tā neapstājas. Vienmēr būs zinātnieki, kuri vēlēsies pieņemt šo izaicinājumu savam prātam, kas turpinās piesardzīgos un pārraudzītos veidos runāt ar Ziņnesi, lai mēģinātu pārvērst sarežģīto tehnisko valodu formā, kas atbilstu zirnekļu tehnoloģijai. Ironiskā kārtā, skatoties uz instrukcijām kā lajiem, var tikt sperti soļi, kurus ticīgās nekad nebūtu spērušas savas dogmatiskākās pieejas dēj.
Un drīz vien pēc tam, kad Lielā Ligzda kapitulē, Fabians atkal ir notupies Septiņu Koku vadošo mātīšu vidū: šī sapulce ir ļoti līdzīga tai, kas notika kara laikā. Viola dominē, viņas kara varones statuss ir apstiprināts, un viņi visi atceras vienošanos, ko slēdza grūtajā brīdī. Viņš ir gaidījis šo mirkli, kad pilsētas lielākie un dižākie prāti centīsies atkāpties no saviem vārdiem.
Vai viņam ir sabiedrotās? Varbūt. Šeit ir Bianka — viena no zemākajām starp dižajām, bet tik un tā diža, vienlīdz lielā mērā gan savu zinātnes sasniegumu, gan arī saistības ar Fabianu dēļ.
Valdošās mātītes mīņājas un norimst, čukstiem vibrējot tīklā. Viola prasmīgi sauc viņas pie kārtības.
Protams, Septiņi Koki un mūsu sabiedrotie ir daudz pateicības parādā taviem atklājumiem, viņa atzīst. Mūsu pašu ķīmijas arhitekti jau apsver, kādi vel ikdienas dzīves aspekti var tikt uzlaboti, izmantojot tevis piedāvāto smalko kontroli.
Es nekad nebiju plānojis, ka mans darbs tiktu izmantots kā ierocis, Fabians mierīgi piekrīt. Un, jā, iespējas ir teju nebeidzamas.
Varbūt dalīsies ar mums savos plānos?
Visas kļūst pavisam nekustīgas, gaidot viņa pirmo aplamo soli.
Man ir pašam sava saime, viņš saka, atgādinot mātītēm par viņu pirmo lielo piekāpšanos. Viņš jūt nepatiku un neveiklības sajūtu uzvirmojam un tad atkal nozūdam, pateicoties vadoņu izcilajai savaldībai. Man ir mana saime, ar kuriem esmu dalījies savā Sapratnē. Kā jau jūs teicāt, loti daudz ko var radikāli uzlabot. Es jau esmu sācis darbu.
Viņš atceras Bianku Lielajā Ligzdā, kā viņa nosauca Fabianu par sīku briesmoni. Tagad viņas visas viņu tā uztver. Vēl vairāk — viņas no Fabiana baidās, un varbūt šī ir pirmā reize šajā pasaulē, kad mātītes kaut jel kādā veidā ir baidījušās no tēviņa. Viņām ir jādomā, vai tad, ja viņš aicinātu, viņa armija pavērstos pret viņām pašām — armija, kas tagad vergo tēviņa gribai, tēviņa arhitektūrai.
Tomēr tāds nav viņa mērķis, un Fabianam ir aizdomas, ka, ja mātītes pārāk baidīsies no viņa, tad gan viņš, gan viņa sekotāji tiks nogalināti uz līdzenas vietas, neskatoties uz iespējamiem nākotnes zaudējumiem. Viņam ir ātri jāmaina pozīcija. Mana saime palīdzēs padarīt šo pilsētu par dižāko pilsētu pasaulē. Lai gan manam atklājumam ar laiku būs jāizplatās pa visu pasauli, pilsēta, kas lietos to pirmā, kļūs par māti, un tādēļ tai nekad nebūs jābaidās no to pilsētu armijām, kas šo tehnoloģiju nepārvalda.
Pa tīkla maliņām vibrē daudz klusinātu ziņu. Aukstas, salta aprēķina vadītas mātīšu acis nopēta Fabianu — viņām tēviņš ir tikai gards kumosiņš. Viņš redz, ka lielākā daļa grib ierādīt viņam savu vietu, atņemt visu, kas agrāk ir ticis spaidu kārtā dots. Varbūt viņas to darītu ar vislabākajiem nodomiem, sekojot ilgi uzturētajai pārliecībai, ka tēviņš vienkārši nevar uzņemties atbildību par tik svarīgām lietām. Varbūt prātos ap viņu tiek izdomāts dučiem dažādu attaisnojumu, lai atteiktu viņam to, kas iepriekš bija apsolīts. Viņas tēviņam piedāvās Poršijas velti: Ļauj mums tevi barot un aizsargāt, ko gan citu tu vari gribēt?