Es gribētu, lai šī pilsēta ir Septiņi Koki, Fabians signalizē un saraujas, gaidot iespējamo atbildi.
Violas palpu sakustēšanās liek viņam turpināt.
Es nevaru piespiest jūs turēt vārdu, viņš vienkārši saka. Esmu lūdzis jums vairāk nekā Pati Ziņnese. Esmu lūdzis jums sniegt man un visam manam dzimumam brīvības, kas irjūsu dzīves un pasaules pamatā. Tas nav sīks lūgums. Tas nebūs viegli panākams. Vēl paaudzēm ilgi būs tādas zirneklienes, kam šīs reformas šķitīs nepieņemamas, un vietas, kur dzimums vēl arvien noteiks, vai kāds var tikt uz vietas nogalināts. Šos konccptus ir grūti formulēt vārdos, jo dzimums ir būtiska daļa no viņu valodas, tādēļ Fabianam ir jādodas pa tālāko ceļu, lai izskaidrotu savu domu. Es varu teikt tikai vienu: pilsēta, kas sniegs man un manējiem šīs pamata tiesības, iegūs manus un manu biedru pakalpojumus un no tiem gūstamos ienākumus. Ja Septiņi Koki to nedarīs, tad to darīs kāda cita pilsēta — kāda, kura ir izmisīgāka. Ja jūs mani nogalināsiet tūlīt un tagad, tad atklāsiet, ka daži no maniem biedriem jau ir ārpus pilsētas, un viņi sev līdzi nes Sapratni. Mēs dosimies tur, kur būsim gaidīti. Es vēlētos, laijūs liktu mums justies gaidītiem šeit.
Viņš atstāj mātītes nikni strīdamies par viņa likteni. Lēmums, kā viņš uzzina vēlāk, ir pieņemts bez būtiska pārsvara — pret ir gandrīz tikpat daudz cik par. Septiņi Koki gandrīz vai piedzīvo šķelšanos paši savā vidū. Cienījamas matronas sāk mērīties kājām kā jaunas kausies. Beigu beigās tīrs, merkantils izdevīgums gūst pārsvaru pār tradicionālo piedienīgumu — bet par mata tiesu.
Fabians pats nedzīvo tik ilgi, lai redzētu pasauli, ko palīdzējis radīt. Divus gadus pēc Lielās Ligzdas padošanās viņš tiek atrasts savā laboratorijā miris, nezināmas uzbrucējas viņu izsūkušas sausu. Daudzi tic, ka pie vainas ir atriebīgas tradicionālistes no Septiņiem Kokiem. Citi apgalvo, ka Fabianu uzgājušas kādas sakautas pilsētas Tempļa fanātiķes. Tomēr tad jau karš ir uzvarēts, un zirnekļi parasti neatriebjas tikai atriebības pēc. Viņu dabā drīzāk ir pragmatisms un konstruktīvi risinājumi — pat ja esi zaudējis.
Daži apgalvo, ka slepkava bija pati Poršija, kuras vārds pa šo laiku ir ieguvis savādu misticisma pieskaņu — par viņu daudz runā, bet neviens nav viņu redzējis, viņas atrašanās vieta un liktenis ir noslēpums.
Tomēr ap to brīdi Fabiana jaunā arhitektūra vairs nevar tikt iebāzta atpakaļ maisā. Viņa plašā saime — lielākoties, bet ne visi tēviņi — ir izplatījusies tālu aiz Septiņu Koku robežām, tās Sapratne tiek rūpīgi sargāta, bet priekšrocības — agresīvi eksportētas kā apmaiņas priekšmets. Tehnoloģiskā revolūcija pārņem visu planētu.
Tā jau ir sasniegusi tos, kas runā ar Ziņnesi. Fabiana ģeniālo izgudrojumu pielietošana dievišķajā sfērā vēl ir bērna autiņos, bet viņa karalaika atklāsme — ka jaunā arhitektūra kaut kādā veidā var aptuveni atainot to, ko Dieve vēlas likt viņiem uzbūvēt — ir daudzu citu zinātkāru prātu sapnis.
*
Un tālumā, aukstajā orbītā, ir saplūdusī lieta — vienlaikus Avrana Kcrna un Sargkapsula, tās datorsistēma un Elīzas maska, kuru tā laiku pa laikam uzvelk. Viņa izmisīgi vēlas sazināties ar to, ko ir radījusi. Viņa ir iemācījusi saviem mērkaķiem — kā viņa par tiem domā — kopīgu valodu. Sākumā tā ir vienkāršota Impērijas C valoda, un tagad uz tās salapojis plašs nepazīstamu konceptu lauks, mērkaķiem šo valodu paplašinot. Viņa apzinās, ka, sākot saziņu ar zaļās planētas iedzīvotājiem, viņa ir spērusi jaunu soli cilvēces garajā vēsturē. Tā kā nav citu cilvēku (viņas skatījumā), ar ko šo triumfu dalīt, viņa jūt, ka tam kaut kā pietrūkst. Viņa arī arvien labāk apzinās, ka viņas jauno cilvēku atskaites sistēma šķiet ļoti atšķirīga. Lai gan viņiem ir kopīga valoda, abām pusēm nav tik daudz kopīgu konceptu, kā viņa bija paredzējusi.
Kerna arvien vairāk raizējas par viņiem. Viņi šķiet tālāki no viņas, nekā būtu sagaidāms no citiem primātiem.
Viņa saprot, ka tieša ietekme — proti, savu vēlmju tieša paušana viņu augošajai kultūrai — ir pilnīgi pretēja Briti sākotnējās misijas priekšnoteikumiem, saskaņā ar kuriem viņai būtu jaunos cilvēkus maigi jāpaskubina un allaž jāļauj, lai viņi paši vēršas pie Kernas. Bet nav laika. Viņa ir pārāk ilgi bijusi prom un apzinās, ka ilgā miega laikā Sargkapsulas enerģijas rezerves ir sarukušas un pēc tam tās ir teju vai pilnībā izsmēlušas saķeršanās ar Gilgamešu, tā droniem un atspolēm. Saules baterijas lēni atjaunojas, bet enerģijas trūkums jau tagad ir prasījis savu — tas ir novedis automātiskās remonta sistēmas līdz izsīkumam, un tās jau ir uzkrājušas nerimstošu milzīgu darba daudzumu, kas jāpaveic, lai tikai turpinātu darbināt kapsulas dzīvības uzturēšanas sistēmas.
Kerna arvien vairāk, arvien nožēlojamāk apzinās, ka viņa pati šobrīd ir drīzāk uztverama kā dzīvības sistēma, nevis kā kaut kas patiešām dzīvs. Nav robežas, kur beigtos mašīna un sāktos viņa — vairs nav. Nekas no Avranas Kernas nav tik dzīvotspējīgs, lai varētu pastāvēt pats par sevi. Elīza un augšupielāde, un sažuvušais valrieksts, kas reiz bija viņas smadzenes, vairs nav atdalāmi.
Viņa ir centusies nosūtīt mērkaķiem savus plānus automātiskai darbnīcai, kurai viņa tad varētu likt sākt būvēt ierīces lejā uz planētas. Tad viņa varētu datu pa datam nosūtīt sevi lejup gravitācijas akā. Viņa beidzot varētu satikt savus meža ļaudis. Svarīgākais — viņa varētu pa īstam ar tiem sarunāties. Kerna ieskatītos viņiem acīs un izskaidrotu, kāpēc tā rīkojusies.
Mērkaķu darbs ir bijis lēns kā gumijas stiepšana, un laiks ir viena no daudzajām lietām, kā Avranai Kernai vienkārši vairs nav daudz. Viņa nespēj to saprast, bet tehnoloģija, kas izveidojusies uz viņas planētas, šķiet devusies pilnīgi pa citu ceļu nekā uz Zemes. Šķiet, ka viņi nav pat izgudrojuši riteni, bet viņiem ir radio. Viņiem lēni padodas saprast lielāko daļu uzdevumu, ko viņa tiem likusi priekšā. Viņa savukārt nespēj izsekot lielai daļa no tā, ko viņi tai saka. Viņu tehniskā valoda ir kā aizvērta grāmata.
Un žēl, ka tā, jo kādam ir viņi jāsagatavo. Viņai ir viņi jābrldina.
Viņas ļaudis ir briesmās.
Gilgamešs atgriežas.
6. ZENĪTS/NADIRS
.
6.1. Balons dodas augšup
Poršija vēro, kā top māksla.
Viņa ir nervoza un tramīga — tā nav mākslas vaina, bet viņas priekšā ir grandiozs uzdevums, kas aizņem lielāko daļu viņas prāta. Pacietīga skulptūru veidošanas vērošana nekad nav bijusi viņas aizraušanās. Žēl, jo tagad tas viss notiek viņai par godu.
Protams, ne tikai viņai. Visi divpadsmit viņas komandas biedri ir šeit — viņus ievēro un slavina. Poršija pat nomināli nav ceļojuma vadītāja. Tomēr viņas uzdevums ir visriskantākais. Viņas vārdu dimdina pa Septiņu Koku pilsētas Lielās Ligzdas rajonu.
Viņa cenšas atvairīt nervozitāti un koncentrēties tikai uz notiekošo performanci. Trīs veikli tēviņi mākslinieki stāsta mocekļa Fabiana — dižā zinātnieka un atsvabinātāja — stāstu. Sākot ar vien dažām atbalsta virvēm, viņi ir uzauduši trīsdimensionālu naratīvu, tā pavedieni krustojas un samezglojas, savienojoties pastāvīgi augošā kinētiskā zīda skulptūrā, kas sniedz mājienu par ainām no slavenā celmlauža dzīves un arī nāves. Katra aina tiek būvēta uz iepriekšējās karkasa tā, ka smalkā, gaisīgā skulptūra, ko viņi rada, aug un sazarojas, veidojot pastāvīgi augošu vizuālu stāstījumu.