Zirnekļi ir izmantojuši zīdu planēšanai vēl ilgi pirms pirmajām Sapratnēm, un viņu augošā inteliģence ir novedusi pie vairākiem šīs mākslas uzlabojumiem. Vienlaikus viņu zināšanas par ķīmisku vielu sintēzi sniedz viņiem iespēju iegūt visu nepieciešamo ūdeņradi. Izmantojot zīdu un vieglu koku, pat eksperimentējot ar lidaparātiem, kas smagāki par gaisu, rezultāts ceļas augšup viegls kā spalva. Dirižabļu izveide viņiem ir ļoti saprotama.
Nelielā lidojuma komanda nomet virves, kas atritinās simts metrus, līdz sasniedz zemi. Poršija un pārējie, priecīgi par to, ka beidzot var sākt kustēties, rāpjas augšup — kāpiens ir tik īss, ka to gandrīz nav vērts pieminēt. Seko neliela ceremonija, nododot vadības grožus Violai, un tad sākotnējā komanda noslīd lejup pa pašu nolaistajām virvēm, atstājot Debesu Ligzdu tās jaunajiem iemītniekiem.
Kuģa dizainā triumfē inženiera darbs: tas ir pietiekami robusts, lai izturētu zemāko atmosfēras slāņu nemierīgos laikapstākļus, un vienlaikus — kad gāzes balons ir pietiekami izplests un papildināts — tas spēj pacelties līdz augstumam, kāds agrāk nebija pieejams. Kuģa aerodinamiskais profils ir plūstošs, to ik mirkli var noteikt un mainīt iekšējās struktūras nospriegotās virves. Tagad tas paceļas augošajā vējā un tā struktūra pārmainās, automātiski reaģējot uz jaunās komandas iekārtošanos savās vietās.
Viņu plānotais augstums ir tik tālu virs pasaules, ka to diez vai vispār var saukt par augstumu. Un pat pēc tam sekos vēl dižāks ceļojums tai, kura visvairāk alkst piedzīvojumu: Poršijai.
Viola pārbauda, vai komandas locekļi ir savās vietās, un tad pievienojas Poršijai cilindra formas komandas telpas priekšgalā, vērojot, kā zem viņiem, vāri mirguļojot, attālinās zeme. Gāzes balons palielinās arvien vairāk, tas piepūšas ar ūdeņradi. Debesu Ligzdai traucoties augstāk un augstāk, tās augšpuse pārveidojas, veicinot plūstošāku kustību. Šeit, priekšgalā, ir radio un arī gaisa kuģa smadzeņu galvenais terminālis.
Viola noliek palpas divos padziļinājumos uz katedras sev priekšā, un Debesu Ligzda tai izstāsta, kā jūtas un kā turas kopā visas tās sastāvdaļas. Tas ir gluži kā runāt pa radio, gluži kā runāt ar dzīvu būtni. Pati Viola reiz runājusi ar Ziņnesi, un saziņa ar Debesu Ligzdu šķiet gluži līdzīga.
Viņas palpu jutīgos matiņus aizskar un kutina sīkas antenas, kas sniedz viņai informāciju ar smaržu un taustes palīdzību. Divi komandas biedri stāv blakus, gatavi sniegt ķīmiskas komandas terminālim, kas tās žigli izplatīs pa visu kuģi.
Pastāvīgie aprēķini, kas nepieciešami, lai paceltu no tīkla un ūdeņraža veidotu objektu līdz atmosfēras augstākajiem slāņiem, būtu izaicinājums pat Biankas universālajam ģēnijam, kas tādēļ izveidoja kuģi tā, ka tas var domāt pats: pacietīgs, mērķtiecīgs saprāts, kas radīts, lai sekotu zirnekļu komandas rīkojumiem. Pa visu gaisa kuģi rāpo skudras. Tieši šī suga ir neliela — strādnieki ir, lielākais, divus centimetrus gari —, bet izveidota, lai spētu uztvert sarežģītu apmācību. Patiesībā šī kolonija pati izveido lielu daļu savas apmācības, pastāvīgajai ķīmiskajai arhitektūrai ļaujot tiešā veidā saņemt informāciju par kuģa situāciju un reaģēt uz to bez komandas iejaukšanās.
Lai ari skudras var doties visur, to fiziskais ātrums būtu pārāk lēns, lai koordinētu kuģa pastāvīgās pārveidnes. Zirnekļu bioinženierija apiet šo problēmu, izmantojot īpaši audzētus audus. Līdzīgi kā paaudzēm ilgi mākslīgi muskuļi ir izmantoti kā virzītājspēks viensliedes kapsulām un citām ierīcēm, kam nepieciešams primitīvs spēks, tāpat arī Bianka pirmā ir izveidojusi mākslīgus neironu tīklus, kas savieno ķīmiskās rūpnīcas. Tādēļ skudrām komandas kapsulā nav nepieciešams pašām doties uz citām tālu izvietotām kolonijas daļām. Tās nosūta impulsus pa kuģa nerviem, un otrā galā termināļi tos pārtulko ķīmiskās instrukcijās. Neironu tīkls — vienlaikus dzīvs un nedzīvs — ir daļa no kolonijas, it kā tā būtu kāda savādi pārspecializēta kasta. Skudras pat spēj mainīt tā sarežģīto struktūru, pārgriežot vienas saites un veicinot citu augšanu.
Bianka varbūt ir vienīgais zirneklis, kas prāto, vai šī lieta, ko viņa ir radījusi — vai varbūt izaudzējusi —, kādudien varētu pārkāpt kādu neskaidru līniju, kas šķir prātu, kas spēj rēķināt, bet bez apziņas, un ko tādu, ko viņa pati uztvertu kā īstu saprātu. Sī varbūtība, kas, iespējams, satrauktu viņas biedrenes, kad viņas to sāktu apdomāt, jau labu laiku ir rosījusies Biankas prātā. Patiesībā viņas šībrīža personiskais projekts lielā mērā ir saistīts ar fantastiskākām idejām šajā virzienā.
Debesu Ligzdā komanda gatavojas augstāko atmosfēras slāņu apstākļiem. Kapsula ir izveidota ar diviem slāņiem — starp divām zīda kārtām ir gaiss, kas sniedz retinātajā atmosfērā nepieciešamo izolāciju. Arējā kapsulas un balona kārta ir austa no sudrabaina, mirdzoša pavediena — organiska materiāla, kas atstaro un izkliedē gaismu.
Debesu Ligzda nes tos augšup, tuvāk gaismai, kas apspīd mākoņus. Divas komandas dalībnieces uzvelk viegla zīda tērpus, lai varētu izkļūt pa izeju un pārbaudītu dievdzinēju darbu — tos sauc šādi tādēļ, ka tic attīstījušies no idejas, kas it kā savulaik esot saņemta tieši no Ziņneses. Pirms tam, kad šī doma tika nodiktēta kā dievišķa doktrīna, neviens pat nebija apsvēris rata kustības ideju. Tagad bioelektriskie lauki griež vieglmetāla propellerus, kas dzen Debesu Ligzdu arvien tālāk no zemes.
Daži no komandas sadrūzmējas pie puscaurspīdīgajiem logiem, lai vērotu pilsētas ainu, kas sarūk no lielas, daudzslāņainas civilizācijas
plašuma līdz nevīžīgam ķeburam, līdzīgam bērna mezglotai bildītei. Viņu noskaņojums ir satraukts, pacilāts. Vienīgi Poršija tā nejūtas. Viņa paliek nopietna, iekšupvērsta, cenšas sagatavoties savam uzdevumam. Viņa meklē vienatni no citiem un prātīgi velk un mezglo mantru, kas ir bijusi pazīstama gadsimtiem ilgi: seno, mierinošo pirmās Ziņas matemātiku. Nav tā, ka viņa būtu atavistiska īstenticīgā, bet šī tradīcija viņu remdina un nomierina, gluži kā viņas senās sences.
Kabīnes priekšpusē Viola pamāj savam radio operatoram, un viņi signalizē, ka viss ir labi. Lejā, Lielās Ligzdas rajonā, Bianka saņems viņu ziņu un tad nosūtīs pati savu vēsti — ne uz Debesu Ligzdu, bet vēl tālāk.
Bianka sveicina Dievi ar vienkāršu ziņu: Mēs nākam.
3S8
6.2. Vecais virs un skarbais laiks
Viņš pamodās un sajuta deguma smaku. Mirkli tā gulēdams un juzdams, kā viņa nāsīs ieplūst pārdegušas elektronikas vārgā smirdoņa, viņš sāka gluži mierīgi domāt: aukstais miegs, karstā smarža, auksts miegs, karsta smarža, smieklīgi...
Tad viņš aptvēra, ka tas nepavisam nav smieklīgi. Tas bija tieši pretēji smieklīgumam, un kārtējo reizi te nu viņš bija, zārkā, tikai tagad aprakšanas vietā bija nākusi kremācija un viņš atgriezies dzīvē visnepiemērotākajā mirklī.
Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet tā vietā bezpalīdzīgi aizrijās kodīgajos dūmos, kas piepildīja viņa nelielo dzīves telpu.
Tad vāks, kuram viņš bija piespiedies, ar metālisku vaidu un plīstošas plastmasas skaņu atnāca vaļā. Tā, it kā viņam uz mirkli būtu piešķirts pārcilvēcisks spēks.
Holstens bļāva: nekādu vārdu, pat ne skaņas, aiz kuras būtu kāda konkrēta emocija — ne bailes, ne triumfs, ne pārsteigums. Tas bija tikai troksnis — skaļš un bezmērķīgs, it kā viņa mute būtu atstāta, noregulēta uz mirušas radiostacijas viļņa. Viņš spārdīdamies un kārpīdamies pārslīdēja pāri kapsulas malai, un šoreiz viņu neviens nenotvēra.