Smagais kritiens atgrieza viņu pie pilnas sajēgas, un Holstens atklāja, ka guļ uz komandas kodola telpas grīdas un jūtas ne tikai kā idiots, bet arī kā idiots publikas priekšā. Tur bija vēl trīs cilvēki, kas bija pieklājīgi pakāpušies atpakaļ, kad viņš plosījās, lai tiktu brīvībā. Uz mirkli viņš pat nevēlējās uz tiem skatīties. Varbūt viņi bija dumpinieki. Varbūt viņi bija savādi gaijenisti, kas viņu ziedos savam mirušajam, bet allaž dzīvajam kibernētiskajam Dievam. Varbūt viņi bija maskējušies zirnekļi. Ap to laiku viņam jau šķita, ka no tā, ka apkārt ir cilvēki, nekā laba nevarēja gaidīt.
“Klasicist doktor Holsten Meison,” teica kāda balss — sievietes balss. “Vai tu atsaucies uz savu vārdu?”
“Es... Jā, ko?” Jautājums atradās uz pašas robežas starp normālo un dīvaino.
“Atzīmējiet to kā pozitīvu atbildi,” teica kāds vīrietis. “Doktor Holsten Meison, lūdzu, piecelieties. Jūs tiekat pārvietots. Nav pamata satraukumam, bet jūsu dzīvības apturēšanas kriokamera ir kļuvusi nestabila, tai nepieciešams remonts.” Viņa runā nebija ne mazākās norādes uz faktu, ka tiem ākstiem nupat kā bija nepieciešams noraut zārkam vāku, lai piekļūtu tur esošajai gaļai. “Jūs tiksiet aizvests uz citu kameru un ievietots apturēšanas miegā vai, ja nebūs pieejamas funkcionējošas kameras, jūs tiksiet nogādāts uz pagaidu mītni, līdz kāda atbrīvosies. Mēs saprotam, ka jums šī pieredze ir satraucoša, bet mēs jums apliecinām, ka tiek darīts viss, lai atjaunotu normālu kuģa darbību.”
Beidzot Holstens paskatījās uz viņiem.
Viņi bija ģērbušies kuģa formastērpos, un tas noteikti bija labi. Viņš bija pa pusei gaidījis, ka visi būs ģērbušies zvērādās — īpaši nepatīkama šī doma bija tādēļ, ka uz Gilgameša plaši sastopama bija tikai viena dzīvnieku suga.
Tur bija divas sievietes un vīrietis, un viņi izskatījās pārsteidzoši tīri un kārtīgi. Uz mirkli Holstens nespēja izprast, kāpēc viņi to bija tā satraukuši. Tad viņš aptvēra, ka, ja šis būtu bijis kaut kāds negadījums un ja šī bija komanda, tad būtu loģiski sagaidāms, ka viņi būtu saburzīti un saguruši un ka vīrietis nebūtu noskuvies. Bet, nē, viņi bija papūlējušies sakopties. Tomēr kuģa formastērpi acīmredzami nebija jauni — tie bija novalkāti, nobružāti, salāpīti, un arī uz ielāpiem bija ielāpi.
“Kas notiek?”
Vīrietis, kas bija noskaitījis savu nelielo, mierinošo runu, atkal atvēra muti, bet Holstens pacēla roku, lai viņu apturētu, un pietrausās kājās.
“Jā, jā, es visu saprotu. Bet kas notiek?”
“Ja jūs sekotu mums, doktor Meison,” viena no sievietēm teica.
Viņš atskārta, ka ir savilcis rokas nožēlojamās dūrītēs un pakāpies atpakaļ. “Nē... Nē, es jau gana bieži esmu raustīts šurpu turpu katru gadsimtu, kad vēl vienam baram padumju ākstu ienāk prātā kaut kāda stulba ideja, ko tagad pasākt, neko man par to nepasakot. Pasakiet man, kas notiek, vai ari es... Zvēru, ka es..Un te nu bija problēma, jo ko gan viņš varēja darīt? Ko tad darītu dižais Holstens Meisons? Vai viņš sāktu niķoties — šeit, kosmosa plašumā? Vai viņš atgrieztos savā zārkā bez vāka un sakrustotu rokas uz krūtīm, un izliktos, ka ir aizmidzis nāves miegā?
“Tā ka palīdziet man, vai es...” viņš atsāka, bet ar mazāku sparu.
Visi trīs apmainījās skatieniem, cenšoties sazināties ar mīmiku un uzacu pacelšanu. Vismaz viņi pagaidām vēl nemēģināja Holstenu kaut kur aizstiblt ar varu. Viņš pameta izmisīgu skatienu uz komandas kodola telpu, lai apskatītu, kas tajā redzams.
Vismaz puse no apturēšanas kriokamerām bija atvērta, tik daudz viņš redzēja. Dažas citas bija aizvērtas, to ārējo paneļu gaismas spīdēja vēsi zilas, liecinot par labu funkcionalitāti. Vēl citas ieguva zaļu nokrāsu vai pat dzeltenu, kādu, iespējams, bija signalizējusi arī viņa kamera. Viņš devās ieskatīties vienā un ieraudzīja kādu seju, kuru, iespējams, atcerējās kā cilvēku no Ķersta komandas. Paneļiem bija visdažādākie brīdinājumi, kas liecināja par, ciktāl Holstens saprata, kaut kādā mērā sliktām ziņām.
“Jā,” viena no sievietēm, pamanījusi viņa skatienu, apstiprināja. “Mums ir daudz darāmā. Mums jāizvērtē prioritātes. Tādēļ nepieciešams, lai jūs sekotu mums.”
“Paklau...” Holstens paliecās uz priekšu, lai paskatītos uz vārda zīmīti pie viņas tērpa. “Eilen, es gribu zināt, kāda ir situācija uz Gila, un... Tu neesi Eilena.” Jo pēkšņi viņš atcerējās īsto Eilenu, vienu no zinātnes komandas: sievieti ar asiem vaibstiem, kas nebija īsti labi sadzīvojusi ne ar Vitas, ne arī ar kādu citu.
Viņš atkal atkāpās. “Cik ilgs laiks pagājis?” viņš viņiem prasīja.
“Kopš kura laika?” Viņi viņam lēni tuvojās, it kā mēģinot nesabie-dēt tramīgu dzīvnieku, un izveidoja loku ap salauzto zārku, lai sagūstītu I lolstenu.
“Kopš es... Kopš Gaijens...” Bet viņi to nezinātu. Varbūt viņi pat neatcerējās, kas bija Gaijens, vai varbūt viņš viņu mitoloģijā bija kaut kāds dēmonisks radījums. Šie cilvēki bija dzimuši uz kuģa, Gilgameša bērni. Visa tā gludā runāšana, kuģa tērpi, kārtīgais izskats un zinošā izturēšanās bija tikai izlikšanās. Viņi bija tikai primāti, kas mērkaķojās pakaļ saviem sen zudušajiem dižajiem priekštečiem. “Jaunā apturēšanas kriokamera”, uz kuru viņi to aizvestu pēc īstās iznīcināšanas, būtu tikai kaste, pie kuras pievienoti daži vadiņi: lētticīgu mežoņu būvēts kargo kulta zārks.
Viņš paskatījās apkārt, meklējot kaut ko ierocim līdzīgu. Nekas tāds nebija pa rokai. Viņam ienāca prātā ārprātīga doma — pamodināt pārējo komandas kodolu, izvilkt drošībnieku kā tādu sargbriesmoni, kas visus aizbiedētu. Holstenam bija sajūta, ka viņa vajātāji diez vai pacietīgi gaidīs, līdz viņš izdomās, kā tieši to izdarīt.
“Lūdzu, doktor Meison,” viena no sievietēm pacietīgi teica, it kā viņš būtu tikai vecs, apjucis vīriņš, kas atsakās atgriezties gultā.
“Jūs nezināt, kas es esmu!” Holstens viņiem uzbrēca, tad noliecās un kaut kā pamanījās pacelt visu apturēšanas kriokameras vāku ar robainajām malām, tā nestabilais svars radīja savādu mierinājumu: visā pasaulē bija kaut kas pamatīgs, ko viņš varēja kontrolēt.
Viņš to meta. Vēlāk viņš ar pārsteigumu atskatīsies uz šo mirkli, vērojot, par kādu trakojošu, svešu radījumu uz brīdi bija kļuvis, kā viņš pāri atvērtajam zārkam meta pārējiem ar savu neveiklo lādiņu. Viņš trāpīja tieši mērķī — ietriecis vāku viņu paceltajās rokās, viņš pasita tos no ceļa un traucās viņiem garām, ārā no komandas kodola telpas, aiz muguras plandoties gulēšanas tērpam.
Nebija pilnīgi nevienas vietas, kurp viņš varētu iedomāties iet, un tā nu viņš vienkārši gāja, klupdams, krizdams un gāzdamies pa gaiteņiem, kurus viņš atcerējās, bet kuri viņa prombūtnē bija pārveidoti — nu tie šķita savādi, salauzīti. It visur bija noņemti sienu paneļi, lai atklātu elektroniku, kas daļēji bija izrauta vai pārgriezta. Kāds bija plosījis Gilgamtiu no iekšienes, neskaitāmās savienojuma vietās atklādams tā iekšējos orgānus un sistēmas. Holstens nespēja atvairīt iespaidu, ka tas ir kā ķermenis, kas pakļauts kādas postošas slimības pēdējai stadijai.
Viņam priekšā bija divi cilvēki — tikpat labi kopti mežoņi oranžos kuģa tērpos. Viņi bija ķimerējušies ap sapinušos vadu jūkli, bet strauji izslējās, dzirdot, kā aiz Holstena skan šāvieni.