Jo tur ir auksti. Jo tur ir tāda sajūta, it kā es būtu miris. Jo man ir bail, ka vairs nepamodi'sos — vai ka tu mani nepamodināsi. Jo man ir bail. Bet Holstens nevērīgi paraustīja plecus. “Laika izgulēties pietiks arī vēlāk, ne tā? Ļauj man vismaz paskatīties uz zvaigznēm. Puse jundas, un tad es iešu pats. Kas tur slikts?"
Gaijens nicinoši norūcās, bet beidzot negribīgi pamāja. “Padod ziņu, kad būsi atgriezies. Vai arī, ja esi pēdējais nomodā palicējs, tad...”
“Izslēgt gaismas, nū jā. Es zinu, kas jādara.” Patiesībā darāmais bija sarežģīta visu kuģa sistēmu pārbaude, bet Gilgamešs izdarīja lielāko daļu no grūtā darba. Visi komandas kodola dalībnieki zināja, kas jādara. Tas nebija grūtāk kā izlasīt darbu sarakstu: pat mērkaķis to varētu izdarīt.
Gaijens, galvu šūpodams, aizslāja prom, un Holstens pašķielēja uz Leinu, bet viņa jau pētīja inženiersistēmu izrakstus — profesionāla līdz pēdējam.
Tomēr vēlāk, kad viņš sēdēja kuģa kupolā un vēroja svešatnos zvaigznājus — divtūkstoš gadu attālumā no tiem, ko varētu būt pazinuši viņa senči —, viņa pievienojās Holstenam, un piecpadsmit nemierīgas minūtes viņi sēdēja blakus, nesakot ne vārda. Neviens īsti nespēja dabūt pār lūpām piedāvājumu, tomēr pēc dažiem aprautiem žestiem, mulsiem skatieniem un kādas paceltas uzacs beigu beigās viņi atbrīvojās no saviem kuģa formastērpiem un gulēja, saķērušies kopā uz vēsās grīdas, kamēr virs viņu galvām liegi rotēja visa pasaule.
2.2. Citi Zemes bērni
Vārdam, uz kuru viņa atsaucas, ir gan vienkāršā, gan sarežģītā forma. Vienkāršā forma ir aprautu žestu sērija, precīzas palpu kustības, kas sniedz ierobežotu informācijas daudzumu. Garākā forma ir papildināta ar mīņāšanos un trīsēšanu, kas piešķir niansētu vibrāciju zemtekstu robustajai signalizācijai — tā mainās atkarībā no garastāvokļa un laika formas, kā arī no tā, vai viņa sarunājas ar dominējošu vai zemākas kārtas mātīti vai arī ar tēviņu.
Nanovīruss ir cītīgi strādājis, darot visu, ko var ar neparedzētu materiālu. Viņa ir paaudzēm ilgas vadītas mutācijas rezultāts; viņas esamība ir mēma lieciniece visām neveiksmēm, kam nebija dota iespēja vairoties. Sauciet viņu par Poršiju.
Lai ceļotu pa mežu, ir jādodas pa augstceļiem — no zara uz zaru, un katrs koks ir kā miniatūra pasaule, kurās var ienākt pa zaru saskares vietām. Te tu virzies ar kājām gaisā, te uz kreisā sāna, te mēro vertikālus stumbrus, tad nonāc vietā, kur beidzas zari, un lec, izvērpjot aiz sevis drošības saiti, paļaujoties, ka acis un prāts būs noteikuši īsto attālumu un kustības leņķi.
Poršija pārvietojas uz priekšu, viņa nosaka attālumu: zars, uz kura viņa atrodas, stiepjas nekurienē, un viņa pavada minūti rūpīgās pārdomās, vai var aizlēkt līdz nākamajam, tad nospriež, ka nevar vis. Lapotne virs viņas izirst sīku zariņu tīklā, kas nekādi nespētu izturēt viņas svaru. Poršija ir daudz lielāka nekā viņas sīkā pirmsence. Pusmetru garumā no ilkņiem līdz tīmekļa kārpiņām — īsts arahnofoba murgs. Viņas eksoske-lctu stiprina iekšējie skrimšļi, kas agrāk bija nepieciešami tikai muskuļu nostiprināšanai. Ari viņas muskuļi ir kļuvuši efektīvāki, un daži no tiem
izpleš un saspiež zirnekļa vēderu, aktīvi ievelkot gaisu lapveida plaušās, nevis vienkārši pasīvi uzsūcot skābekli. Tas nodrošina straujāku vielmaiņu, mainīgu ķermeņa temperatūru un straujas, spēcīgas aktivitātes piesātinātu dzīvi.
Zemāk ir pamežs, kur labāk kāju nespert. Šeit mīt plēsēji, kas ir lielāki par Poršiju, un, lai arī viņa zina, ka var tos pārspēt atjautībā, tas prasītu laiku — un tuvojas krēsla.
Viņa nopēta apkārtni un apsver iespējas. Viņai ir tikpat izcila redze kā mazajai medniecei, no kuras Poršija ir evolucionējusi. Viņas vadošo acu milzīgie, tumšie diski ir daudzkārt lielāki nekā cilvēka acis.
Viņa pagriežas, lai varētu paskatīties uz saviem līdzbiedriem, paļaudamās uz to, ka perifērā redze brīdinās par briesmām. Bianka, otra mātīte, vēl arvien atrodas aiz stumbra, viņa vēro Poršiju un uzticas tās lēmumam. Bianka ir lielāka, bet Poršija ir grupas vadone, jo lielums un spēks jau labu laiku nav šīs sugas vērtīgākās īpašības.
Trešais viņu grupas biedrs, tēviņš, atrodas zemāk nekā Bianka. Viņš ir izpletis kājas, lai noturētu līdzsvaru, karājoties kokā ar skatu uz leju. Varbūt viņš domā, ka atrodas sardzē, bet Poršijai ir tāda sajūta, ka viņš ir aizsapņojies. Jo sliktāk — Poršijai viņš ir vajadzīgs. Viņš ir mazāks par Poršiju, var aizlēkt tālāk un paļauties uz to, ka arī mazāki zari viņu noturēs.
Visi trīs jau piecdesmit dienas ir ārpus savas teritorijas. Viņu suga ir zinātkāra. Tā pati īpašība, kas ļāva viņu mazajiem pirmsenčiem prātā izveidot apkārtnes karti, tagad ir pārtapusi par iztēles spēju, par varēšanu uzdot jautājumu: kas atrodas aiz meža? Poršijas suga ir radīti pētnieki.
Viņa paceļ palpas, izvērš ar balto pusi uz āru un signalizē: Nāc šurp! Nav jāsauc viņš vārdā. Mātītēm nav nepieciešams izmantot tēviņu vārdus. Viņš ar sānu redzi uztver viņas kustību un satrūkstas. Viņš mūždien satrūkstas, baidās pat no savas ēnas, nožēlojamais radījums. Poršijai ir savi uzskati par tēviņu un citi — daudz labvēlīgāki — par Bianku. Viņas pasaule sastāv no vairāk nekā simt indivīdiem, lielākoties mātītēm, ar kurām viņa izveidojusi patīkamas, rūpīgi uzturētas attiecības. Nanovī-russ ir uzcītīgi virzījis Poršijas sugu sociālas dzīves virzienā. Lai arī viņas
smadzenes ir būtiski mazākas nekā cilvēkam, līdzīgi kā pirmā Poršija spēja izmantot savu neironu mezglu dižiem darbiem, ari viņas tālā atvase spēj iespaidīgi labi risināt problēmas: fiziskas, telpiskas, teorētiskas, sociālas. Viņas suga ir izrādījusies auglīga augsne vīrusa attīstībai.
Tēviņš prātīgi šķērso telpu zem Biankas un uzlec uz viņas zara, atstādams aiz sevis šūpināmies drošības pavedienu.
Tiltu pāri, Poršija pavēl, kad tēviņš ir gana tuvu, lai ar viņu varētu pienācīgi sazināties. Un žigli. Viņas runa sastāv pamatā no vizuāliem signāliem — straujām palpu kustībām. Daudz nozīmju — tostarp arī viņas vispārējā neapmierinātība ar tēviņu — tiek sniegts ar kustīgajām kājiņām.
Viņš īsi signalizē pazemīgu pakļaušanos un dodas pa zaru tik tālu, cik uzdrīkstas, pārvietojot kājas turp un atpakaļ, pārdomājot lēcienu. Por-šijas palpas uzzibsnī, liekot Biankai saprast, cik ļoti tēviņš viņu kaitina, bet viņas biedrene vēro kaut ko pamežā. Pa augsni rāpo kaut kāda parādība — tāds kā staigājošs paklājs — vēl viens zirneklis, ko nanovīruss ir apveltījis ar lielāku izmēru, bet neko daudz vairāk. Tas ir tik liels kā pusducis Poršiju un varētu viņu acumirklī nogalināt, ja vien spētu notvert.
Bianka ir izsalkusi. Viņa norāda uz rāpotāju un laiski ieteic, ka varētu pārtraukt ceļojumu.
Poršija apdomājas un nospriež, ka šis ieteikums ir jēdzīgs. Viņa pagaida, kamēr tēviņš pārlec — tas nemaz nebija tik grūti, bet viņš tik traki uztraucās —, un atstāj viņu, lai tas rāpjas atpakaļ pa savu pavedienu un sāk veidot tiltu. Tad viņa uzzibsnī Biankai ziņu, un abas sāk ceļu lejup.
Matainais mednieks uz zemes ir pats sava izsalkuma pārņemts. Mežā netrūkst dažādu sugu medījuma visdažādākajos izmēros, daudzi no tiem — neveiksmīgi nanovīrusa darba augļi. īr izdzīvojušas dažas mugurkaulnieku sugas — peles, putni, pundurbrieži, čūskas —, bet ar tām vīruss neko nav varējis izdarīt, lai arī centieni ir bijuši. Kernas eksperimentiem bija nepieciešami mērkaķi, un viņa nodrošināja, ka zaļās planētas izredzētajiem nebūs jācīnās ar sev līdzīgajiem. Mugurkaulnieki, ar kuriem mērkaķiem bija paredzēts saskarties, bija izveidoti tā, lai atgrūstu vīrusu. Viņi teju nemaz nav mainījušies.