Viņam būs jātiek tiem garām, Holstens zināja. Šajā brīdī viņa vienīgā cerība bija turpināt skriet, jo tas vismaz viņu varētu aizvest kur citur, ne šeit. Šī nebija vieta, kur viņam palikt. Šis pārāk acīmredzami bija milzīgs, trausls gaisa kuģis, ko saraustīja no iekšienes, un kā gan viņi vispār varētu pēc tā izdzīvot?
Kas notika? Viņš sev drudžaini jautāja. Leina strādāja, lai tiktu galā ar Gaijena infekciju. Es neko nevarēju palīdzēt. Beidzot man bija jāiet atpakaļ gulēt. Kā tas nonācis līdz šādai situācijai? Viņš juta, kā viņā attīstās līdz šim nezināma kaite, kaut kas līdzīgs jūras slimībai, kas radusies no tā, ka pārāk īsā personiskās atmiņas laikā sabāzti pārāk daudzi sajaukti cilvēces vēstures fragmenti.
Vai šīs tad ir beigas? Vai cilvēce nonākusi līdz savam galam?
Viņš jau sagatavojās mēroties spēkiem ar abiem primitīvajiem radījumiem tur, priekšā, bet viņi necentās stāties Holstenam ceļā, tādēļ viņš vienkārši steberēja garām, tiem truli noraugoties. Uz mirkli viņš ieraudzīja sevi viņu acīm: vecs vīrs ar pārgrieztām acīm, pliku dibenu, dauzās pret sienām.
“Doktor Mcison, pagaidiet!” no aizmugures viņu sauca, bet nebija laika gaidīt. Viņš skrēja un skrēja, un beidzot viņi iedzina Holstenu stūrī observatorijas kupola telpā, kur aiz viņa slīdēja zvaigznāji — it kā viņš grasītos draudēt viņiem, ka tūlīt nolēks.
Tagad viņu jau bija vairāk par trim — viss tracis bija pievilinājis kādu duci, vairāk sieviešu nekā vīriešu, un viņi visi bija nepazīstami cilvēki vecos kuģa tērpos, uz kuriem bija mirušo vārda zīmītes. Viņi piesardzīgi vēroja Holstenu, lai gan viņam vairs nebija, kur sprukt. Trīs, kas viņu bija pamodinājuši, bija būtiski sakoptāki nekā pārējie, kuru tērpi un sejas pilnīgi noteikti izskatījās nolietotāki. Sagaidīšanas delegācija, viņš sausi nosprieda. Tiek izsniegtas balvas gada vislabāk tērptajam kanibālam — kurš nu silda gads tagad ir.
“Ko jūs gribat?" viņš aizelsies noprasīja, juzdamies ka Visuma stūrī iedzīts.
“Mums ir jūs jāpārvieto uz kameru...” iesāka cilvēks no sagaidīšanas delegācijas, izmantodams to pašu mierīgo, gaišo un melīgo toni.
“Nē,” kāds cits teica. “Es taču teicu, ne jau šo. Sim ir īpašas instrukcijas.”
Nu protams.
“Nu tad pasakiet!” Holstens uzbruka. “Pasakiet, kas jūs patiesībā esat! Tu!” Viņš norādīja uz ne-Eilenu. “Kas tu esi? Kas noticis ar īsto Eilenu, un kāpēc tu esi uzvilkusi viņas ādu — drēbes, viņas drēbes?" Viņš juta, kā dziļi iekšienē sakustas ārprāts. Nopietno, pieklājīgo cilvēku pūlis zagtajos kuģa tērpos viņu sāka biedēt vairāk nekā dumpinieki, vairāk nekā kultistu skrandainie apmetņi. Un kāpēc tas tā vienmēr notika? “Kas mums kaist" Un tikai no viņu sejas izteiksmēm Holstens saprata, ka ir ierunājies skaļi, bet vārdi no tā nemitējās. “Kas mums vainas, ka mēs nevaram dzīvot kopā šajā nolādētajā olas čaumalas kuģī, neuzklūpot cits citam? Kāpēc mums jācenšas citam citu kontrolēt un melot, un sāpināt? Kas jūs tādi esat, ka varat teikt man, kur man jābūt un kas man jādara? Ko jūs darāt ar nabaga Gi/ga-mešut No kurienes jūs visi, ķēmi, esat uzradušies?” Pēdējā frāze kļuva par ķērcienu, kas bija pretīgs pašam Holstenam, jo šķita, ka kaut kas viņā pašā ir pārtrūcis un vairs nav ne kontrolējams, ne salabojams. Mirkli viņš skatījās savā publikā —jaunajos, svešajos cilvēkos — ar pavērtu muti, līdz ar pārējiem gaidīdams, vai no tās nāks vēl kādi vārdi. Bet tā vietā viņš juta, kā šīs mutes forma sašķiebjas un mainās, kā viņa krūtīs sāk kārpīties un vilkties šņuksti. Tas bija par daudz. Tas bija bijis par daudz. Viņš, kurš bija tulkojis gadu tūkstošiem sena sargeņģeļa ārprātīgos vārdus. Viņš, kurš bija nolaupīts. Viņš, kurš bija redzējis, kā svešu pasauli pārņēmušas Zemes šausmas. Viņš bija baidījies. Viņš bija mīlējis. Viņš bija redzējis cilvēku, kas vēlējās būt Dievs. Viņš bija redzējis nāvi.
Pēdējās nedēļas nudien nebija vieglas. Visumam bija bijuši gadsimti, lai tiktu galā ar šoku — bet ne viņam. Viņš bija modināts un sists, modināts un sists, un dzīvības apturēšanas stingā stāze nebija devusi viņam iespēju atgūt līdzsvaru.
“Doktor Meison,” viens no cilvēkiem nerimstošā, brutālā pieklājībā teica. “Mēs esam inženieri. Mēs esam komanda.” Un sieviete, uz kuru viņš bija norādījis, piebilda: “Eilenabija mana vecmāmiņa.”
“Inženieri?” Holstens izdabūja.
“Mēs labojam kuģi,” izpalīdzīgi paskaidroja vēl viens no jaunuļiem.
Sī jaunā informācija vērpās pa Holstena smadzenēm kā sikspārņu bars, kas cenšas izlauzties no viņa galvaskausa. Inženieri. Vecmāmiņa. Labot. “Un cik ilgs laiks būs nepieciešams,” viņš drebošā balsī jautāja, “lai salabotu kuģi?”
“Cik vajadzēs, tik vajadzēs,” Eilenas mazmeita atbildēja.
Holstens apsēdās. Viss spēks, viss niknums un paštaisnums, un bailes — tas viss izsīka tik sajūtami, ka viņš nebrīnītos, ja viņam apkārt būtu redzama emociju peļķīte.
“Kāpēc es?” viņš nočukstēja.
“Jūsu dzīvības apturēšanas kriokamerai bija steidzami nepieciešams remonts. Jūs bija no tās jāizņem,” teica sagaidīšanas delegācijas vīrietis. “Mēs vēlējāmies atrast jums kādu vietu, kur pagaidīt, kamēr tiek sagatavota jauna kamera, bet nu...” Viņš pameta skatienu uz vienu no saviem biedriem.
“īpašas instrukcijas,” kāds no jaunpienācējiem apstiprināja.
“Ļaujiet minēt,” Holstens iejaucās. “Jūsu boss vēlas mani redzēt.”
Viņš redzēja, ka ir uzminējis, lai gan cilvēki uz viņu blenza ar izteiksmi, kas robežojās ar māņticību.
“Tā ir Leina, vai ne?” viņš pārliecināts teica, bet vārdi izraisīja pēkšņu, sāpīgu šaubu vilni. Mana vecmāmiņa, bija teikusi ne-Eilena. Un kur Eilena bija tagad? “Īsa Leina?” viņš turpināja, juzdams, ka balss atkal iedrebas. “Pasakiet.”
Viņš redzēja sevi viņu acīs: pārbijies vīrs, kas izrauts no sava laika.
“Nāciet ar mums,” viņi aicināja. Un šoreiz viņš paklausīja.
6.3. Vakarēdiens
Bianka jau iepriekš ir runājusi ar Ziņnesi, un viņa ir saņēmusi Sapratņu kopumu, kuru ziedojuši pētnieki, kas bija radījuši viegli analizējamu esenci visai saziņai ar mākslīgo Dievi. Biankai šie rezultāti šķiet fascinējoši, un viņa nedomā, ka kāds pirms viņas būtu jau nonācis pie līdzīgiem secinājumiem.
Ziņnese acīmredzot ir saprātīga būtne, kas riņķo ap viņu pasauli aptuveni trīssimt kilometru attālumā no tās. Senākā pieejamā Sapratne liecina, ka nezināmu laika posmu Ziņnese bija sūtījusi uz šo pasauli radiosignālu, kas sastāvēja no matemātisku uzdevumu virknes. No vēstures viedokļa salīdzinoši nesen kāda no Biankas priekštecēm bija nosūtījusi atbildes, un tam sekoja savāds, nepilnvērtīgs dialogs.
Bianka ir kā apsēsta ar šī dialoga formu. Viņa ir apsvērusi savu priekšteču pieredzes, kādas tās viņai ir nodotas, viņa ir attāli jutusi to pārliecību, ka savādā balss, ko viņi dzirdēja, pieder kādam saprātam — saprātam, kas ir ļoti ieinteresēts viņos, kas vēlas sazināties un kam ir tālāks mērķis. Šie secinājumi šķietami neizbēgami seko faktiem. Bianka no saņemtajām Sapratnēm arī zina, ka viņas sencēm bija dažādi uzskati, kas retrospektīvi nešķiet tik pārliecinoši. Daudzas ticēja, ka Ziņnese ir atbildīga par viņu eksistenci — šo ticību aktīvi veicināja pati Dieve. Vēl vairāk: viņas ticēja, ka Ziņnese rūpējas par viņām, un ka plāns, kam viņas tik uzcītīgi sekoja — un kas vēlāk izmaksāja tik dārgi —, ja vien tiktu saprasts, pilnīgi noteikti nāktu viņām par labu.