Bianka mēģina vēlreiz un vēl. Ziņnese spēj uztvert, ka nosūtītajai informācijai jābūt vizuālam attēlam, bet tā atkodēšana šķiet neiespējama. Beidzot Bianka sadala uzdevumu visvienkāršākajos elementos, pārveidojot visu procesu tik tuvu universālai matemātikai, cik spēj, nosūtot formulu, kas apraksta spirāli — satriecoši acīmredzamo veidu, kā attēls jānolasa.
Bianka spēj teju vai sajust mirkli, kad pārvietojas Dieves sapratnes ass. Mirkli vēlāk seko atbilde, un viņa uzzina, ka Dieves valodā jau ir vārds gaisa kuģim.
Tad Ziņnese jau ir aizslīdējusi aiz horizonta, bet Dieve nav remdināma. Parādiet vairāk— tāds neapšaubāmi ir viņas ziņojums, bet Bianka nosūta savām biedrenēm brīdinājumu vēl nebarot liesmas. Patiesībā viņa greizsirdīgi sargā savu jauno privilēģiju — spēju beidzot izlauzties cauri Dieves bruņām. Viņa varētu turpināt sarunāties ar Dievi pa planētas otru pusi, nosūtot signālu no rokas rokā, caur svešiem uztvērējiem, līdz to var atkal aizsūtīt kosmosā, bet viņa vēlas pagaidīt, līdz Dieve atgriežas, lai
varētu ar to tieši sazināties pati, un viņas kolēģes nelabprāt, bet piekāpjas Biankas jaunajai autoritātei.
Ziņnese uzstājīgi bombardē planētu, prasot vairāk informācijas, un šajā laikā Bianka nonāk pie pārsteidzoša atklājuma: Ziņnese nespēj saredzēt, kas notiek uz planētas tieši zem Viņas. Viņa ne tuvu nav visure-dzoša, un, lai arī Ziņnese ļoti labi saprot, ko nozīmē redze, viņa pati ir akla. Radio ir vienīgais veids, kā viņa var kaut ko saskatīt.
Biankai ir vēl viens attēls, kas nosūtīts uz skudru koloniju, un viņa to nosūta, tikko Dieve atgriežas debesīs virs viņas. Tā ir gana vienkārša aina — skats uz Septiņiem Kokiem no iekšpuses, kurā redzami tās būvju smalkie vijumi un iemītnieku darbīgā rosība. Attēlu kodēšanas radītāja sākotnēji izmantoja šo attēlu saviem eksperimentiem.
Dieve klusē.
Tālumā Debesu Ligzda beidzot sasniedz augstumu, kam tā bija radīta, un atrod līdzsvaru atmosfēras visaugstākajos slāņos — gāzes balons ir izpleties jau puskilometra garumā. Bianka izklaidīgi seko līdzi tās ceļam, zinot, ka kuģa komanda pārbauda aparatūru un kolonijas piemērotību izretinātajam gaisam, pārliecinoties, ka viss ir sagatavots misijas bīstamākajai daļai, kuru uzņēmusies Poršija. Par spīti kajītes dubultajai izolācijai aukstums rada neērtības. Viņu sugai piemīt zināma spēja regulēt ķermeņa temperatūru un paātrināt vielmaiņu, bet tik un tā, temperatūrai krītoties, zirnekļi kļūst gausāki. Viola, misijas kapteine, ziņo, ka darbs veicas lēnāk, nekā gaidīts, bet tomēr pietiekamā ātrumā.
Bianka vēl arvien gaida. Debesu Ligzdas ceļš tagad vairs nav prioritāte. Viņa ir apklusinājusi Ziņnesi. Visā viņas sugas vēsturē to nav paveicis neviens. Pasaules acis tagad tiesā viņu.
Tā nu viņa gaida.
6.4. Apskaidrība
Augstu virs zaļās pasaules, augstu virs Debesu Ligzdas un visiem pārējiem planētas iedzīvotāju rosības rezultātiem doktore Avrana Kerna cenšas saprast, ko nupat ir ieraudzījusi.
Viņa ir tos redzējusi jau agrāk — rāpojošos, vērpjošos briesmoņus. G ilga mesa sūtītais drons pirms bojāejas vienu no tiem uz mirkli pamanīja. Kameras no viņas notriektās atspoles vienu pamanīja, pirms Kerna sadedzināja kuģi. Viņa zināja, ka lejā, uz Kernas pasaules, ir radījumi, negribēti radījumi, čūskas viņas dārzā. Tie nebija daļa no plāna — ekosistēmas, kas rūpīgi izveidota, lai radītu mājas viņas izredzētajiem.
Viņa jau vairākus mūžus ir zinājusi, ka tie tur ir, bet ir atklājusi sevī teju bezgalīgas spējas pievērt acis. Viņa var vienā mirklī atrauties šausmās un prasīt: Ko jūs izdarījāt ar maniem mērkaķiem? Un tad tikai pēc dekādes viņa ir teju vai aizmirsusi, slēptām apakšprogrammām pārklājot šīs netīkamās atmiņas, līdz tās vairs nekairina viņas prāta gliemežvāku. SargkapsulaS digitālā iekšpuse ir pilna ar šādām atmestām atmiņām, sapratnēm, kuras viņa nespēj pieņemt kā daļu no sevis. Te ir zudušas domas par mājām, kuras viņa vairs neredzēs, zirnekļveidīgu briesmoņu attēli, attēli, kurā sadeg Muca, kas ieiet atmosfērā. Viss prom — izslēgts no viņas funkcionālās atmiņas, bet ne zudis. Elīza nekad neko neaizmet.
Avrana vienmēr ir atgriezusies pie pārliecības, ka viņas plāns šai pasaulei ir bijis veiksmīgs. Kas cits viņai atliek? Neskaitāmus gadsimtus viņa ir riņķojusi klusumā, sūtot nebeidzamus eksāmena jautājumus nedzirdīgai planētai. Neskaitāmus gadsimtus viņa ir gulējusi, Sargkap-sulas izturīgajām sistēmām cītīgi darot visu, lai aizsargātu viņu no
Ī72
pamazām arvien tuvāk lienošajām kļūmēm un sabrukuma. Ikreiz, kad Avrana pamodās — pēc arvien ilgākiem un ilgākiem laika sprīžiem —, viņa ir kliegusi un skrāpējusies pret savas sīkās valstības sienām, tad sakņupuši vienaldzīga kosmosa priekšā.
Pašas kapsulas sistēmas, darbojoties ar minimālu jaudu, darīja visu, lai turpinātu visas ķermeņa funkcijas, bet tik un tā bija jāpiecieš zaudējumi: viņa ir akla, viņa ir saskaldīta, viņa nezina, kur pati beidzas un kur sākas mašīna. Kapsulā mīt leģions, katrai apakšsistēmai ir primitīva autonomija: plānprātīgo grupa, kas visu kaut kā satur kopā. Un viņa ir viena no šīm lauskām. Viņa mīt virtuālā telpā, kas ir pārbāzta un šaura kā kūts. Viņa un Elīza, un daudzas, daudzas sistēmas.
Gilgameša palidošana garām — ar visu to necienīgo klaigāšanu un lūgšanos, līdz pat milzīgajam enerģijas patēriņam, kas bija nepieciešams, lai notriektu iebrucēju atspoli — tas tagad šķiet kā sapnis, it kā iespējamie cilvēki būtu ieklejojuši no kādas paralēlas realitātes, kurai ar viņu ir tik maz kopīga. Viss, ko viņi bija Avranai iemācījuši: ka līdz viņu atbraukšanai viņa nezināja, kas ir izmisums. Klusa planēta bija labāka nekā planēta, kurā mutuļo cilvēku dzīvība, jo cilvēki padarītu pilnīgi neiespējamu misijas izdošanos. Labāk atkal riņķot ap planētu, līdz Sargkapsula sabruks, tā, lai viņa varētu cerēt, ka reiz beidzot viņas eksperimentālie mērkaķi sauks savu radītāju. Tas, ka veiksme nebija parādījusies, vēl nenozīmēja, ka viņas darbs nav izdevies.
Nevienu mirkli viņa nebija caurskatījusi savus motīvus vai prioritātes vai jautājusi sev, kāpēc viņa tik cieši apņēmusies pabeigt šo misiju, neņemot vērā neko citu. Runājot ar tā saucamajiem cilvēkiem no šķirsta kuģa, bija gandrīz tā, it kā viņa būtu divi cilvēki: viena, kas atcerējās, kā ir dzīvot un elpot, un smieties, un otra, kas atcerējās, cik svarīgi ir zinātniski sasniegumi un izdošanās. Viņa nezināja, no kurienes uzradusies tā pirmā Avrana. Šķita, ka tā īsti nav viņa pati.
Tad mērkaķi bija atbildējuši, un viss mainījās.
Jā, viņi atbildēja vēlu. Gaidītie pāris gadsimti bija nākuši un aizgājuši, un Sargkapsula bija tālu pārsniegusi savu radītāju iecerēto dzīves ilgumu. Tomēr tajās dienās viņi bija visu veidojuši uz palikšanu. Ja
mērkaķiem bija nepieciešami simti vai pat tūkstoši gadu, Avrana un Elīza, un viņu neskaitāmās atbalsta sistēmas bija gatavas.
Bet viņi bija tik stulbi, un viņi domāja tik savādi. Viņa mēģināja vēl un vēl, un tik bieži šķita, ka kaut kas izdodas, bet mērkaķi bija izdomājuši pa savam — un viņu idejas bija tik dīvainas. Dažkārt viņi nespēja izprast Kernas attīstītāko intelektu. Dažkārt viņa nesaprata mērkaķus. Viņiem bija jābūt vienkāršam pirmajam augšupcelsmes solim. Visi bija pārliecinājuši Avranu, ka viņi būs gana tuvi cilvēkam, lai viņus varētu saprast, un pietiekami tāli, lai būtu eksperimenta vērts subjekts. Kāpēc viņai sarunāties ar viņiem aci pret aci?