Tagad viņa redz viņu acis. Visas astoņas.
Attēls, kas viņai nosūtīts, ir ārprātīga, fantastiska, plaša, daudz-slāņaina un samezglota struktūra ar pavedieniem, savienojumiem un noslēgtām telpām, kas eksistē vien tādēļ, ka pagaidām ir pareizi nospriegota. Tur visur ir zirnekļi, tie ir notverti kustībā. Vārdi, kas seko šim attēlam, ir vienkārši un skaidri, tos nevar nesaprast: Tie esam mis.
Avrana Kcrna iebēg sava vēl palikušā prāta seklajos dziļumos un raud par saviem zudušajiem mērkaķiem, un iepazīst izmisumu, un nezina, ko darīt.
Viņa apspriežas ar savu padomi — citiem, kas atrodas viņas brūkošajā mītnē. Katra atsevišķā sistēma viņai saka, ka vēl arvien dara savu darbu. Galvenā vadība veido no planētas ienākošo ziņojumu arhīvu. Citas sistēmas fiksē to debess ķermeņu kustību, kas ir marķēti kā būtiski — tostarp arī tālu, ļoti tālu dzirksti, kas sauc sevi par cilvēces pēdējo cerību.
Viņa prasa vēl, viņa meklē vēl kādu plašu aprēķinu skatpunktu, ar ko dala šo kapsulu un ar ko tai reizēm nākas vienoties. Viņu tur ir vesels leģions, bet Brin 2 Sargkapsulai ir tikai divi poli, un viņa piesardzīgi pastiepjas pēc otra.
Elīza, man nepieciešama tava palīdzība. Elīza, šeit Avrana.
Viņa sasniedz šī otra prāta plūsmu un uz mirkli iegrimst domu mutuļojošajā upē, kas tur nerimstoši plūst: mani mērkaķi kur ir mani mērkaķi nevar man palīdzēt man ir tik auksti tik auksti un Elīza nekad mani neapciemo es neredzu nejutu es gribu nomirt es gribu nomirt es gribu nomirt...
Domas no šī salauztā prāta plūst bezpalīdzīgas un neierobežotas, it kā tas censtos izliet sevi sausu, un tomēr tās nekad nebeidzas. Avrana atraujas un uz baisu, sastingušu mirkli zina, ka, ja tas, kam viņa ir pieskārusies, ir organisks saprāts, tad es noteikti esmu... Bet viņai beigu beigās piemīt gandrīz neierobežota spēja pievērt acis, un šis pašrefleksijas mirklis ir pagājis, un līdz ar to — arī jebkādi atskārsmes draudi.
Viņai ir palicis vien šis neciešamais attēls, kas pikseli pa pikselim rekonstruēts viņas prātā.
Ar to viņa ir komunicējusi. Mērkaķa maska ir pacelta, un tās vietā atklājas šis pretīgais vieplis. Visas cerības, kas viņai bijušas par šo dižo projektu — burtiski vienīgo, kas viņai palicis no Visuma —, tagad ir satriektas. Mirkli viņa cenšas iztēloties, ka viņas primāti, viņas protežē, kaut kur tur vēl ir un slēpjas no zirnekļu pūžņojošās civilizācijas, bet viņas atmiņai pietiek spēlēt spēlītes. Viņi sadega. Tagad viņa atminas. Mērkaķi sadega, bet vīruss... Pats vīruss tika cauri sveikā. Tās ir vienīgais izskaidrojums. Jā, varbūt tas, ko viņa ir redzējusi, miljons gadu laikā pareizos apstākļos varētu rasties pats no sevis. Tomēr vīruss ir katalizators, kas ļauj visu šo laika posmu saspiest tikai dažos gadu tūkstošos. Viņas triumfa radītājs ir kļuvis par radītāju kaut kam savādam un svešam.
Viņa svārstās uz lēmuma asmens. Viņa skaidri redz ceļu, kas jānoliedz: Gi/gameša ķildīgie pērtiķi reiz atgriezīsies un padarīs visam galu bez mazākās šaubu ēnas, bez domas, kā cilvēki vienmēr to darījuši. Mērkaķi vai zirnekļi — viņiem būs vienalga. Un viņa, Avrana Kerna, seno laiku aizmirstais ģēnijs, lēni izirs, veca un nevajadzīga, riņķojot ap pasauli, kas tiks atdota, lai tajā spietotu būtnes, kuras nomināli skaitās piederīgas viņas sugai.
Viņas ilgā vēsture būs beigusies. Šis pēdējais viņas laika, viņas cilvēku stūrītis tiks pārrakstīts, un to izdarīs viņas tālo, necienīgo pēcnācēju vaislīgie pūļi. Tas viss būs zudis, un nebūs nekādu atmiņu par viņas ilgajiem un vientuļajiem gaidīšanas un klausīšanās eoniem, viņas sasniegumiem un triumficrn, un viņas pēdējo, šausminošo atklājumu.
Sargkapsulā ir tikai dažas nepārkāpjamas robežas. Tās dažādie iemītnieki — gan digitāli, gan organiski — vairs nav stingri atdalāmi,
katrs paļaujas uz citiem un aizņemas no tiem, lai varētu nodrošināt vienkāršu ikdienas funkcionalitāti. Līdzīgā kārtā pagātne pie pirmās izdevības saplūst ar tagadni. Avrana Kerna — vai lieta, kas uzskata sevi par viņu — vēlreiz izdzīvo savu pieredzi ar zaļo planētu un tās iemītniekiem: viņu matemātisko atbildi; to, kā viņa mācīja briesmoņus runāt; viņas līdz sāpēm grūtās sarunas; viņu dievināšanu, viņu pielūgsmi un pārsteidzošos, pussaprotamos stāstus, ko viņi vēstīja par saviem sasniegumiem. Viņa ir runājusi ar neskaitāmiem dižiem prātiem viņu vidū: mūkiem un astronomiem, alķīmiķiem un fiziķiem, vadītājiem un domātājiem. Viņa ir bijusi civilizācijas stūrakmens. Neviena cilvēciska būtne vēl nekad nav piedzīvojusi to pašu, ko viņa, nekad nav pieskārusies kaut kam tik svešam. Tikai viņi, protams, nav tik sveši. Beigu beigās nav noliedzams, ka viņu dzimtas attīstījušās līdztekus. Viņai un viņiem ir kopīgi piecsimt miljonus gadus seni senči — pirms dzīve izšķīra tos, kas mūžam nesīs nervus mugurā, un tos, kas tos mūžam glabās vēderā.
Ne viņa, ne viņas ļaudis nekad nav saņēmuši ziņu no citplanētiešiem. Vai arī, ja tā noticis, tad viņu signāli ir palaisti garām neievēroti: to svešatnums ir tik liels, ka neviens cilvēks nespēja tos ievērot un atpazīt tajos pierādījumu, ka arī kur citur ir dzīvība. Kernas frakcija un viņas ideoloģija jau to zināja — tādēļ viņi plānoja izplatīt Zemes dzīvību pa galaktiku tik daudzveidīgās formās, cik iespējams. Tā kā tā bija vienīgā dzīvība, kas viņiem bija, viņi bija atbildīgi par tās izdzīvošanu.
Viņa ir vairākus mūžus nodzīvojusi kopā ar zaļās planētas ļaudīm. Viņa un viņas daudzās sabiedrotās sistēmas ir līksmojušas par viņu trium-fiem, bijušas satriektas par zaudējumiem, allaž mēģinājušas mest tiltu uz savstarpējo sapratni, kas vienmēr bija grūta un nepietiekama. Tagad viņa tos redz, jā. Viņa redz viņus tādus, kādi tie ir.
Viņi ir Zeme. Formai nav nozīmes.
Viņi ir viņas bērni.
Viņa kāpjas atpakaļ, atsauc gadsimtiem senu sarunu ierakstus, kas sabāzti viņas digitālajās atmiņās, pārrakstot pēdējās izmisīgās radio-dziesmas no vecās Zemes. Viņa pārskata sarunas ar mērkaķiem, un to
mulsinošo noslēpumu tagad var ieraudzīt jaunā — skaudrā un nežēlīgā — gaismā. Viņa beidz censties viņiem kaut ko pateikt un sāk klausīties.
Līdzīgi kā zirnekļi var izmantot Sapratnes, lai ierakstītu savos prātos jaunas zināšanas — lai arī Kernai par to nav ne nojausmas —, arī Kernas šībrīža stāvoklis nozīmē, ka viņa var pārslēgt savu prātu daudz elastīgāk nekā būtu iespējams pārveidot cilvēka smadzenes. Viņa modelē paaudzēm ilgas sarunas, maina savu priekšstatu par sūtītājiem, beidz mēģināt iztēloties savus protežē kā pakāpienu zem cilvēka esošus.
Viņa saprot, ne ideāli —jo plaši viņu sarunu lauki vēl arvien paliek noslēpumā tīti —, bet viņas sapratne par to, ko viņi saka, par ko uztraucas, kā uztver pasauli: tas viss pēkšņi daudz labāk sakrīt pa vietām.
Beidzot viņa tiem atbild.
Es esmu šeit. Es esmu šeit, un jums.
6.5. Viss brūk un juk
Viņi iedeva Holstenam kuģa tērpu. Viņš taču nevar rādīties citiem šajā plānajā guļamtērpā, kas aizmugurē atvērts cauruļu ievades vietās — lai gan viņš jau ir demonstrējis savu veco, pumpaino pēcpusi pusei kuģa komandas, pirms tie viņu notvēra.
Vārds uz viņa jaunā tērpa ir “Melori”. Pārmeklējot savu saraustīto atmiņu, Holstens atskārš, ka viņam nav ne mazākā priekšstata, kas šis Melori varētu būt bijis, un viņš negribēja domāt par to, vai Melori vēl arvien eksistē. Vai viņš labprātāk valkātu līķa drēbes vai drēbes, kas pieder kādam, kas jebkurā mirklī var pamosties un gribēt tās atgūt?