Viņš lūdza pats savu tērpu, bet tas, izrādās, esot savākts un novalkāts jau sen.
Kad viņi nesa Holstenam drēbes, viņš redzēja arī citus cilvēkus. Šīs paaudzes inženieri atstāja viņu vienā no zinātnieku telpām, kas bija pārveidota par kopmītnēm. Šeit bija saspiedušies vismaz četrdesmit cilvēki, sienās bija sadzīti āķi guļamtīkliem, dažos no tiem kāds vēl gulēja. Viņi izskatījās izbiedēti un izmisuši, kā bēgļi.
Viņš ar dažiem aprunājās. Kad viņi uzzināja, ka Holstens ir daļa no komandas, viņš tika apbērts ar jautājumiem. Viņi bija uzstājīgi. Vēlējās uzzināt, kas notiek. To, protams, vēlējās arī viņš, bet šī atbilde viņus neapmierināja. Lielākoties viņu pēdējās atmiņas bija par saindētu, mirstošu seno Zemi. Daži pat atteicās ticēt, cik daudz laika bija pagājis kopš tā laika, kad viņi pirmo reizi bija aizvēruši acis kriokamerās. Holstens ar šausmām saprata, cik maz daži no šiem izbēgušajiem patiesībā bija zinājuši par to, uz kādu pasākumu parakstījušies.
Viņi bija jauni: kā nekā lielākajai daļai no kravas bija jābūt jauniem, lai viņi varētu sākt no jauna jebkuros apstākļos, kad tiktu atkausēti.
“Es esmu tikai klasicists,” Holstens viņiem teica. Patiesībā viņš zināja tūkstošiem faktu, kas būtu svarīgi viņu situācijā, bet ne par vienu no tiem viņš nevēlējās runāt un nedomāja, ka šāda saruna viņus daudz mierinātu. Svarīgāko jautājumu — par viņu tuvāko nākotni — viņš nekādi nespēja šķetināt.
Tad ieradās viltotie inženieri ar kuģa tērpu un, cilvēku kravai protestējot, aizveda viņu prom.
Tad viņam radās pašam savi jautājumi, un viņš jutās gana mierīgs, lai spētu uzklausīt atbildes.
“Kas notiks ar viņiem?”
Jaunā sieviete, kas viņu veda, drūmi pašķielēja atpakaļ. “Viņi tiks ievietoti kriokamerās, tiklīdz tādas būs pieejamas.”
“Un pēc cik ilga laika tas būtu?”
«P • n
Ls nezinu.
“Cik ilgi tā ir bijis?” Viņš daudz ko saprata no viņas izteiksmes vien.
“Ilgākais laiks, ko kāds pavadījis ārpus kriokameras, ir bijis divi gadi.”
Holstens dziļi ieelpoja. “Ļauj minēt: jums ir jāatkausē arvien vairāk un vairāk, vai ne? Kravas uzglabāšanas sistēma brūk kopā.”
“Mēs darām visu, ko varam,” viņa kā aizsargājoties atcirta.
Holstens pie sevis pamāja. Viņi nevar ar to tikt galā. Viss kļūst arvien sliktāk. “Tad kur...?”
“Paklau.” Sieviete pagriezās pret viņu. Viņas vārda zīmītē bija rakstīts “Terata”, vēl viens pazudis, miris vārds. “Es te neesmu, lai atbildētu uz taviem jautājumiem. Man pēc šī te ir vēl jāstrādā.”
Holstens pielabinoties papleta rokas. “Iedomājies, kā tu justos manā vietā.”
“Draugs, man pietiek problēmu, jau esot savā vietā. Un kas tad tevī ir tik īpašs, ko? Kāpēc pret tevi jāizturas citādi?”
Viņš teju vai atbildēja ar: “Vai tad tu nezini, kas es esmu?”, it kā viņš būtu kaut kāda diža slavenība. Beigu galā viņš tikai paraustīja plecus. “Es neesmu nekas. Tikai vecs vīrs.”
Viņi pagāja garām istabai ar kādiem divdesmit bērniem — šis skats bija tik negaidīts, ka Holstens apstājās un skatījās, un neparko negāja tālāk. Viņi bija astoņus vai deviņus gadus veci, sēdēja uz grīdas ar pierakstu planšetēm rokās un skatījās ekrānā.
Ekrānā bija Leina. Holstenam, viņu ieraugot, aizžņaudzās rīkle.
Tur bija vēl citas lietas: trīsdimensionāli modeļi, attēli kaut kam, kas varētu būt Gila shēmas. Viņus apmācīja. Viņi bija topošie inženieri.
Ne-Terata paraustīja viņu aiz rokas, bet Holstens spēra soli telpā. Audzēkņi bakstīja cits citu, blenza uz viņu, bet viņš spēja skatīties tikai uz ekrānu. Leina izskaidroja kādu darba daļu, demonstrēja to ar piemēru un paplašinātu diagrammu par to, kā veikt konkrētu labojumu. Viņa uz ekrāna izskatījās vecāka: ne galvenā inženiere, ne karavadone, bet tikai... īsa Leina, kā arvien darīdama labāko, ko varēja ar Visuma dotajām draņķīgajām iespējām.
“Kur viņi—?” I Iolstens pamāja uz bērniem, kas nupat bija jau pagalam novērsušies no mācībām. “No kurienes viņi radušies?”
“Draugs, ja tu nezini to, tad es nesākšu skaidrot,” ne-Terata viņam indīgi paziņoja, un daži bērni pasmīkņāja.
“Nē, bet nopietni...”
“Viņi ir mūsu bērni, saprotams,” viņa asi teica. “Ko tu biji domājis? Kā citādi mēs varētu turpināt darbu?”
“Un... Krava?” viņš jautāja, jo domāja par daudzajiem cilvēkiem, kas bija iestrēguši ārpus apturēšanas mēnešiem vai gadiem ilgi.
Bet tad viņa jau bija pamanījusies izvilkt Holstenu ārā no skolas telpas un ar stingru žestu norādīja, ka bērniem atkal jāpievēršas ekrānam. “Mums ir stingra vairošanās kontrole,” viņa teica, piebilstot: “Mēs taču galu galā esam uz kuģa,” it kā tā būtu kaut kāda mantra. “Ja mums nepieciešams svaigs materiāls no kravas, mēs to paņemam, bet citādi jebkāda ārpuskārtas vairošanās...” un šeit viņas profesionāli aprautā balss tikai nedaudz notrīsēja, skarot kādu personisku sāpi tik negaidīti, ka Holstens žēlumā pat saminstinājās.
“Embriji tiek novietoti saldētavā vēlākai izmantošanai,” viņa beidzot teica, saraucot pieri uz viņa pusi, lai noslēptu šo neveiklo mirkli. “Ir
vieglāk saglabāt embriju, pirms tas sasniedzis noteiktu attīstības punktu, nekā pilnībā pieaugušu cilvēku.” Arī tā izklausījās pēc iemācītas dogmas, ar kuru viņa uzaugusi.
“Piedod, es...”
“Esam klāt.”
Viņi bija sasnieguši Komunikāciju telpu. Līdz brīdim, kad viņi tur stāvēja, Holstens nebija aptvēris, kurp viņi dodas.
“Bet kas...?”
“Vienkārši ej iekšā.” Ne-Terata viņu diezgan stipri pagrūda un aizgāja prom.
Labu laiku Holstens stāvēja pie komunikācijas telpas durvīm, neskaidri baidīdamies pārkāpt slieksni, līdz beidzot lūka atslīdēja pati un viņš sastapa iekšā sēdošās sievietes skatienu.
Viņš nebija sapratis, ko gaidīt. Bija domājis, ka varbūt tur nemaz nebūs dzīva būtne — tikai seja uz ekrāna, varbūt kās līdzīgs Leinas pēcnāves maskai, varbūt ar vaibstiem, kas mantoti no Gaijena un Avranas Kernas, un sazin kā vēl, kas mētājās apkārt pa sistēmu. Ja ne tas, tad viņš ar šausmām gaidīja, ka viņš ieraudzīs kaut ko līdzīgu Gaijcnam: sažuvušu nemironi, kas reiz bijis cilvēks, kuru nu uztur paša kuģa mehānismi, no kuriem to vairs nevar atdalīt, kamēr rūgstošajā galvaskausā briest sapņi par nemirstību. Redzēt sievieti, kuru viņš bija pazinis, sarukušu līdz tādam līmenim, nebūtu bijis labi. Vēl sliktāk būtu, ja durvis atvērtos un viņš ieraudzītu kaut ko pavisam citu.
Bet tā bija Lcina — īsa Lcina. Protams, nu viņa bija vecāka. Tagad viņai vajadzētu būt vismaz piecpadsmit gadus vecākai par Hoistenu — veterānam ilgajā karā pret entropiju un naidīgu iebrucēju datorā, ar kuru viņa ar mainīgiem panākumiem cīkstējās, kad viņi pēdējoreiz šķīrās. Vēl piecpadsmit gadi — Vecās Impērijas cilvēkiem tas nebūtu gandrīz nekas. Visi mīti par šo seno laiku apliecināja, ka senajie bija dzīvojuši daudz ilgāk nekā dabiskais cilvēka mūžs. Tomēr šajā mazāk dižajā laikā piecpadsmit gadi bija padarījuši Leinu vecu.
Ne senu, ne izkurtējušu — vēl ne. Viņa bija darbīga sieviete pēdējās spēka dienās un skatījās lejup pa neizbēgamo laika nogāzi, kas diendienā
pa drusciņai vien atņems viņas spējas. Viņa bija druknāka nekā iepriekš, un viņas seja bija pārradīta — nu tajā bija redzama universālā cilvēces rūpju un grūtību valoda. Viņas mati bija sirmi un gari, saņemti mugurpusē stingrā mezglā. Holstens nekad agrāk nebija redzējis Lcinu ar gariem matiem. Bet tā tomēr bija viņa: sieviete, ko viņš bija kā momentuzņēmumos redzējis attīstāmies laikā, kas viņam šķita tik īss, bet viņai bija viss mūžs. Viņā uzbangoja jūtas, vien skatoties viņas sejā — kur grumbas un nogurums darīja visu, lai padarītu Leinu neatpazīstamu, un tiem tas neizdevās.