“Paskat vien, večuk,” viņa vārgi noteica. Šķita, ka Lcinu viņa vecums iespaidojis tikpat ļoti kā Holstenu —viņas.
Viņa bija uzvilkusi kuģa tērpu ar norautu vārda zīmīti, tērpu, kas pie elkoņiem bija izdilis un uz ceļgaliem salāpīts. Viņai uz pleciem karājās skrandainas cita tērpa atliekas, no kurām bija palicis tikai kaut kas šallei līdzīgs — to viņa domīgi plūkāja, skatīdamās uz Holstenu.
Viņš ienāca telpā un skatījās uz komunikāciju paneļiem, ievērodams, ka divi no tiem ir tumši un viens — izjaukts, bet pārējās stacijas, šķita, darbojās. “Labi pastrādāts.”
Viņai pār seju pārskrēja bezvārda izteiksme. “Un tas arī viss? Pēc visa šī laika — vēl arvien tikai negantas piezīmes?”
Viņš nosvērti paskatījās uz Leinu. “Pirmkārt, tas nav nekāds “viss šis laiks”. Otrkārt, tu vienmēr esi bijusi tā, kas brūķēja muti, ne es.”
Viņš, to sakot, smaidīja, jo bija pieradis pie šādām vārdu kaujām un ļoti vēlējās to atkal piedzīvot, bet Leina tikai skatījās uz viņu kā uz rēgu.
“Tu neesi mainījies.” Un, viņai to sakot, bija skaidrs, ka viņa apzinās, cik šī piezīme ir muļķīga, bet tik un tā tas bija jāpasaka. Holstens Meisons, vēsturnieks, nu bija pārdzīvojis vēsturi. Te nu viņš bija — kārpījās pa laiku un telpu, pieļāva kļūdas un nekur nebija liekams — vienīgais stabilais punkts kustīgā visumā. “Ai, sūds ar visu, nāc šurp, Holsten. Vienkārši nāc.”
Viņš nebija gaidījis asaras — ne jau no viņas. Viņš nebija gaidījis viņas roku spēku, kad Leina viņu apskāva, un to, kā drebēja viņas pleci, kad viņa cīnījās ar sevi.
Tad viņa pastūma Holstenu rokas stiepiena attālumā, un viņš pēkšņi aptvēra, cik šī situācija viņai ir sveša. Cik normāli viņam sastapt senu draugu un pamanīt, ka viņa ir mainījusies un novecojusi, meklēt viņas sejā vaibstus, kas atgādinātu par sievieti, kas viņa reiz bijusi. Cik sirdi plosoši ir viņai meklēt Holstena neskartajos vaibstos veco viru, kas viņš reiz varētu būt.
“Jā,” viņa beidzot teica. “Es esmu labi pastrādājusi. Visi ir pastrādājuši. Tev nav ne mazākās nojausmas, kā tev paveicas, ka vari ceļot kā krava.”
“Pastāsti,” viņš aicināja.
“Ko tad?”
“Pastāsti, kas notiek. Lūdzu, kāds, izstāstiet man beidzot, kas notiek.”
Viņa prātīgi nosēdās uz kādreizējā Gaijena krēsla un ar žestu aicināja Holstenu ieņemt vietu otrā. “Ko? Statusa atskaiti? Tu būtu jaunais kapteinis? Pētniekam nepatīk būt neziņā?” Un tas izklausījās tik ļoti pēc vecās — pēc jaunās — Leinas, ka viņš pasmaidīja.
“Pētniekam nepatīk gan,” viņš apstiprināja. “Nopietni, no visiem cilvēkiem, kas palikuši pasau... šajā kuģi, es uzticos tev. Bet tu... Es nezinu, ko tu dari ar kuģi, Lein. Es nezinu, ko tu dari ar tiem... taviem cilvēkiem.”
“Tu domā, ka esmu kļuvusi tāda, kā viņš.” Nebija nepieciešams nosaukt viņu vārdā.
“Nu, es iedomājos.”
“Gaijens izdrāza datoru,” viņa izspļāva. “Viss tas augšupielādes stulbums — notika tieši tā, kā es teicu. Ikreiz, kad viņš mēģināja tur pieaugt, tas izslēdza vairāk Cila sistēmu. Tas ir — cilvēka prātā ir dirsā daudz datu, un tur par vietu cīnījās četras vai piecas nepilnīgas kopijas. Tā nu es ķēros pie darba, cenšoties tās savaldīt. Cenšoties panākt, lai galvenās sistēmas strādā: lai krava ir auksta, lai reaktors nepārkarst. Atceries, tāds bija plāns, kad tu atslēdzies.”
“Tas šķita labs plāns. Atceros, tu teici, ka drīz vien pati iesi apturēšanā,” 1 lolstens piezīmēja.
“Tāds bija plāns,” viņa apstiprināja. “Bet sākās sarežģījumi. Tas ir, mums vajadzēja atrast kravas vietu Gaijena psihiem. Kersts izklaidējās, ķerstot viņus rokā un liekot atdzist. Un tad daži no viņiem jau strādāja ar maniem ļaudīm, lai apturētu problēmas ar dzelžiem. Un Gaijens — viss sūda Gaijena arhipelāgs, izpleties pa sistēmu — turpināja izbēgt, centās sevi nokopēt, aprija arvien vairāk vietas. Mēs viņu tīrījām un izolējām un sūtījām uz to sūdabrāli vīrusu paketes, bet viņš ap to laiku jau bija ne pa jokam nocietinājies. Un, kad mana komanda bija gatava un strādāja, un es viņiem varēju ticēt, es atslēdzos, kā biju apņēmusies. Uzliku sev modinātāju. Un, kad pamodos, viss bija vēl sliktāk.”
“Vēl arvien Gaijens?”
“Jā, vēl arvien, pieķēries visam ar saviem digitālajiem nagiem, bet mani ļaudis atklāja, ka dirsā iet vēl daudz citu sūdu.” Holstens vienmēr bija uztvēris Leinas lamāšanos kā nedaudz šokējošu, bet savādi pievilcīgu — tā, kā pārkāpt tabu. Nu šķita, ka viņa visu mūžu bija trenējusies tam, lai tagad šie vārdi no viņas vecajām lūpām skanētu ar pienācīgu rūgta noguruma devu. “Mēs zaudējām kravu, un sabruka citas sistēmas, bet par to nebija atbildīgs Gaijens vai viņa plānprātīgie atspulgi. Tur visu laiku bija lielāks ienaidnieks, Holsten. Mēs tikai mānījām sevi, domājot, ka esam to pieveikuši.”
“Zirnekļi?” Holstens nekavējoties noprasīja, pēkšņi iztēlojoties, kā kuģi apsēduši bēgļi no zaļās planētas — lai cik neiespējami tas neizklausītos.
Leina uz viņu nosodoši paskatījās. “Laiks, večuk. Šis kuģis ir teju divarpus tūkstoš gadus vecs. Viss brūk un jūk. Laiks... Mums trūkst laika.” Viņa saberzēja seju. Šis žests lika viņai izskatīties jaunākai, nevis vecākai, it ka viņa varētu vienkārši noberzēt visus šos gadus. “Katru reizi es domāju, ka esmu to savākusi. Arvien devos atpakaļ miegā, bet vienmēr atgadījās kas jauns. Mana sākotnējā komanda... Mēs mēģinājām darboties maiņas, sadalot laiku. Bet vienkārši bija pārāk daudz darba. Es vairs nezinu, cik daudz inženieru paaudžu ir bijis manā vadībā. Un daudzi cilvēki negribēja doties atpakaļ miegā. Pēc tam, kad esi redzējis dažas salūzušas kriokameras...”
Holstens nodrebēja. “Tu neiedomājies par... par augšupielādi?”
Leina šķībi uz viņu paskatījās. “Nopietni?”
“Tad tu varētu visu pieskatīt visu laiku, un vēl arvien palikt...” Jauna. Bet viņš nevarēja to īsti pateikt, un nebija cita veida, kā pabeigt šo teikumu.
“Nu, vēl bez tā, ka tas vismaz simt reizes palielinātu datora problēmas — jā, labi,” viņa teica, bet bija skaidrs, ka tā nebija. “Vienkārši ir tā, ka... Tā kopija, augšupielāde, visus šos gadus... Es būtu tai devusi uzdevumu, kura beigās tai būtu jāiznīcina sevi, neatstājot galvenajā sistēmā nekādus izdzīvojušos. Bet vai tā to darītu? Jo, ja tā gribētu dzīvot, tā pilnīgi noteikti varētu panākt, ka es nomirstu miegā. Un vai tā beigās vispār atcerētos, kas bija īstā es?” Viņas sejā bija izmocīta izteiksme, kas ļāva Holstenam saprast, ka viņa par to ir daudz un dikti domājusi. “Tu nezini, kā tas ir... Kad tie Gaijena gabali pasprūk, kad tie ielaužas sakaros, klausīties viņos... Pat tagad es nedomāju, ka ar sistēmu viss ir kārtībā. Un radio rēgi, ārprātīgi sūtījumi no tā sūda satelīta vai kaut kurienes, es nezinu... un...” Viņas pleci saguma: dzelzs sieviete noņēma bruņas, tagad, kad bija divatā ar Holstenu. “Tu nezini, kā te ir gājis, Hol-sten. Esi pateicīgs.”
“Tu būtu varējusi mani pamodināt,” viņš aizrādīja. Tā nebija pati konstruktīvākā piezīme, bet viņam nepatika būt izvēlētam kā vienīgajam izdzīvotājam, viņa domas neuzklausot. “Kad tu pamodies, tu būtu varējusi pamodināt mani.”