Viņas skatiens bija mierīgs, baiss un bez kompromisiem. “Es būtu varējusi. Un es par to domāju. Tu neticēsi, cik tuvu es tam biju, kad tur biju tikai es un tie nezinošie bērni, kam mēģināju iemācīt savu darbu. O, es būtu varējusi tevi pieturēt, lai varētu sasvilpt, kad vajag, vai ne? Savu personisko seksa rotaļlietu.” Viņa skarbi iesmējās, redzot Holstena izteiksmi. “Iekšā-ārā miegā, iekšā-ārā manī, ne tā?”
“Nu, es... Ē, nu...”
“Ai, pieaudz taču, večuk.” Viņa pēkšņi sev vairs nelikās tik laba komiķe. “Es gribēju,” viņa maigi teica. “Es būtu varējusi tevi izmantot, balstīties uz tevis, dalīt nastu ar tevi. Es būtu izdedzinājusi tevi kā sveci,
večuk— un kam? Šim mirklim, kad es vēl arvien būtu veca, un tu būtu miris? Es gribēju tevi pasargāt. Es gribēju...” viņa iekoda lūpā, “paturēt tevi. Es nezinu. Kaut kā tā. Varbūt apziņa, ka nelieku tev to piedzīvot, ļāva man turpināt darbu.”
“Un tagad?”
“Tagad mums jebkurā gadījumā bija tevi jāpamodina. Tava kamera bija sajāta. Viņi domā, ka to nevar salabot. Mēs atradīsim tev citu.” “Citu? Nopietni, tagad, kad esmu ārā...”
“Tu iesi tur atpakaļ. Ja vajadzēs, es tevi likšu sazāļot un iestūķēt kapsulā ar varu. Vēl tāls ceļš priekšā, večuk.” Kad viņa šādi smaidīja — skaudra sieviete, kas ir gatava mesties tuvcīņā ar jebkuru Visuma daļu, kas stātos tai ceļā, viņš redzēja, no kurienes radušās daudzas no jaunajām grumbām viņas sejā.
“Ceļš uz kurieni?” viņš noprasīja. “Un ko tur darīt?”
“Nu beidz, večuk, tu zini plānu. Gaijens taču tev to izskaidroja.” Holstens apstulba. “Gaijens? Bet viņš... Tu viņu nogalināji.” “Labākais komandas izvērtēšanas pasākums mūžā,” viņa sausi piekrita. “Bet viņa plāns — jā. Un viņš bija to izdomājis, nesaprotot, ka šis kuģis sāk brukt. Kas cits atliek, Holsten? Mēs esam viss. Mēs esam cilvēce, un mēs esam sasodīti labi pastrādājuši, lai tiktu tik tālu, par spīti visam. Bet šis aparāts nevar turpināt darboties mūžīgi. Viss nolietojas, večuk, pat Gilgamešs, pat...”
Pat es, viņa neizteica.
“Zaļā planēta,” Holstens noslēdza. “Avrana Kerna. Kukaiņi un tādā garā?”
“Nu, mēs viņus drusku izsvilinām, iekārtojamies. Sūds, varbūt mēs pat tos mērgļus varam pieradināt. Varbūt zirnekļus var slaukt. Ja tic draņķi ir gana lieli, varbūt mēs uz tiem jāsim. Vai mēs varam vienkārši tos sūdus noindēt, iztīrīt to planētu. Mēs esam cilvēki, Holsten. To nu mēs pieprotam. Kas attiecas uz Kernu — lielāko daļu darbiņa Gaijens jau bija izdarījis. Viņš pavadīja vairākas paaudzes, drāžot Gilu, norobežojot sistēmu no viņas. Vecā teraformēšanas stacija, uz kuru viņa mūs nosūtīja — tur bija visas nepieciešamās mantiņas. Viņa var mēģināt pārņemt varu, un viņa var mēģināt mūs nosvilināt, un mēs būsim gatavi gan tam, gan tam. Un nav tā, ka mums būtu citur, kurp iet. Un, kā gadījies, kā ne, mēs jau esam ceļā uz turieni, tā ka viss smuki sakrīt.”
“Šķiet, tu visu esi izdomājusi.”
“Domāju, ka izlaidīšu Ķerstu sabīdīt kaujas plānu, kad būsim klāt,” viņa teica. “Domāju, ka tad būšu gatava atpūsties.”
Holstens neko neteica, un pauze nepatīkami ieilga. Leina neskatījās viņam acis.
Beidzot vārdi izlauzās brīvībā. “Apsoli man...”
“Neko,” viņa tūlīt pat atcirta. “Nekādu solījumu. Visums mums neko nesola, un es tev sniedzu to pašu. Šī ir cilvēce, Holsten. Viņiem vajag mani. Ja Gaijens nebūtu visu tā sajājis ar savu nemirstības plānu, tad varbūt viss būtu noticis citādi. Bet viņš sajāja un viss nenotika, un te nu mēs esam. Es drīz došos gulēt, tāpat kā tu, bet esmu uzlikusi modinātāju agri, jo nākamajai paaudzei vajadzēs kādu, kas pārbauda matemātikas uzdevumus.” “Tad ļauj man palikt ar tevi!” Holstens viņai kaismīgi teica. “Neizklausās, ka drīzumā kādam vajadzēs klasicistu. Vai vispār jebkad. Pat Gaijens gribēja tik vien to, lai esmu viņa biogrāfs. Labāk...”
“Ja tu teiksi, ka gribi novecot ar mani, dabūsi pa ausi, Holsten,” Leina atbildēja. “Turklāt tu vēl būsi nepieciešams vienam uzdevumam. Viens, ko es gribēšu, lai tu izdari.”
“Tu gribi, lai tavs dzīvesstāsts tiek nodots nākamībai?” viņš iedzēla, cik neganti vien spēja.
“Vispār tev bija taisnība, es vienmēr plēsu labākus jokus. Tā ka aizver pāksti.” Viņa, atbalstījusies pret konsolēm, piecēlās, un Holstens dzirdēja, kā krakšķ un čīkst viņas locītavas. “Nāc līdzi, večuk. Nāc un ieraugi nākotni.”
Viņa veda Holstenu cauri piemētātajām, pa pusei savāktajām komandas telpām un devās virzienā, ko Holstens atcerējās kā ceļu uz zinātnes laboratorijām.
“Ejam apciemot Vitas?” viņš jautāja.
“Vitas,” viņa izspļāva. “Vitas bija noderīga sākumā, bet kopš tā laika viņa ir gulējusi ne pārāk uzticama cilvēka miegu. Kā nekā viņa taču nesmērēs rociņas ar mašinērijas apkopi, un es neesmu aizmirsusi, kā viņa pirms kāda laiciņa skubināja Gaijenu uz priekšu. Nē, es dodos tev parādīt mūsu kravas paplašinājumu.”
“Tu esi uzstādījusi jaunas kriokameras? Kā?”
“Aizver mutīti un gaidi, labi?” Leina piestāja, un viņš redzēja, ka viņa cenšas atgūt elpu, bet arī to neizrādīt. “Gan drīz redzēsi.”
Patiesībā tad, kad viņa beidzot parādīja, viņš neko neredzēja. Te bija viena no laboratorijām, un te, aizņemot lielāko daļu no vienas sienas, bija paraugu kamera: milzīgs skapis ar maziem trauciņiem, simtiem mazu organisku paraugu uz ledus. Holstens blenza, blenza un papurināja galvu. Un tad, kad Leina jau bija gatava izteikt viedokli par viņa neapķērīgumu, viņš beidzot salika bildi kopā un teica: “Embriji.”
“Jā, večuk. Nākotne. Visa jaunā dzīvība, ko mūsu suga par varītēm gribēja turpināt, bet kuras audzināšanai mums nepietika vietas. Tikko kāda pārmēru sajūsmīga meitene izdomā, ka viņa grib ģimeni, ko es savā gudrībā neuzskatu par iespējamu atļauties, mēs ķeramies pie naža, un te nu tas nonāk. Dzīve ir skarba, ne?”
“Dzīvi?”
“Protams, dzīvi,” Leina atcirta. “Jo es vēl pagaidām ceru, ka cilvēcei ir nākotne, un, godīgi sakot, no vēsturiskā skatpunkta mums drusku pietrūkst cilvēku. Tā nu mēs tos iesaldējam un ceram, ka kādudien varēsim iedarbināt mākslīgās dzemdes un laist pasaulē veselu varzu bāreņu.” “Vecāki noteikti...”
“Strīdējās? Lauzās un plēsās?” Viņas skatiens bija tukšs. “Jā, tā varētu teikt. Bet viņi arī jau pirms tam zināja, ka tā būs, un tik un tā to darīja. Bioloģiskais imperatīvs ir jokaina padarīšana. Gēni vienkārši grib iespiesties nākamajā paaudzē, lai tur vai kas. Un, protams, mums šeit ir augušas vairākas paaudzes. Tu zini, kādi ir bērni. Pat tad, ja viņiem piedāvā pretlīdzekļus, pusē gadījumu viņi tos nelietos. Sīkie nejēgas, tā sakot."
“Es nesaprotu, kāpēc tu iedomājies, ka man tik ļoti vajadzēja redzēt,” I lolstens noteica.
“Ak jā, pareizi.” Leina noliecās pār konsoli un pārskrēja vairākām izvēlnēm, līdz izgaismojās viens embrija konteiners. “Sitais te, redzi?”
Holstens sarauca pieri, prātodams, vai viņam būtu jāpamana kaut kāda mutācija vai defekts.
“Ko es varu teikt?” Leina iesāka. “Es biju jauna un dumja. Un bija viens jauns, kaislīgs klasicists, kas sagrozīja man galvu. Mēs pusdienojām mirstošu zvaigžņu gaismā, desmittūkstoš gadus senā kosmosa stacijā. Ak, cik romantiski.” Viņa ne uz mirkli neizkrita no lomas.
1 lolstens uz viņu blenza. “Es tev neticu.”
“Kāpēc?"
“Bet tu... Tu neko neteici. Kad mēs nostājāmies pret Gaijenu, tu būtu varējusi...”
“Tad es nebiju droša, ka mums ir nākotne, un, ja Gaijens būtu uzzinājis un pārņēmis kontroli pār sistēmu... Starp citu, tā ir meitene. Viņa ir meitene. Būs meitene.” Šī atkārtošanās lika Holstenam saprast, cik tuvu robežai ir Leina. “Es pieņēmu lēmumu, Holsten. Kad es biju ar tevi, es izvēlējos. Es to izdarīju. Es gribēju... Es domāju, ka vēlāk būs laiks... Es domāju, ka būs rīts, kad es varēšu atgriezties pie viņas un... Bet mūždien bija atkal kaut kas darāms. Rītdiena, ko es gaidīju, tā arī nepienāca. Un tagad es neesmu droša, ka...”