“īsa...”
“Klausies, Holsten, tu dosies atpakaļ, tikko viņi atradīs tev kameru, labi? Tu esi prioritāte, sūds par visiem citiem. Šobrīd cilvēkam ir dažas priekšrocības, ja šis cilvēks esmu es, un pirmā no tām ir, ka es izlemju. Tu atslēdzies. Tu pamosties, kad mēs tiekam pie zaļās planētas sistēmas. Tu dodies uz planētu un pārliecinies, ka tiek darīts viss, lai tā planēta būtu mūsu, vai tur būtu traki datori vai zirnekļbriesmoņi, vai vienalga kas. Un tu padari to planētu tādu, ka viņa tur var dzīvot. Tu dzirdi, večuk?
“Bet tu...”
“Nē, Holsten, šitā lieta ir tā, par ko tu dabūsi uzņemties atbildību. Es esmu izdarījusi visu, ko varu. Es esmu izdarījusi visu, kas cilvēciski iespējams, lai atnestu rītdienu. Pēc tam viss būs uz taviem pleciem.”
Tikai vēlāk, kad viņa pavadīja Holstenu uz viņa svaigi atjaunoto kriokameru, viņš pamanīja vārda zīmīti, kas vēl arvien atradās uz skrandainās šalles, ko Leina bija aplikusi ap pleciem. Šis skats viņu sastindzināja
mirklī, kad viņš jau cēla kāju, lai iekāptu tikko iekārtotajā zārkā. Patiešām? Visu šo laiku? Stājoties pretī ilgajai, aukstajai nebūtībai bez mazākās drošības par to, ka viņš atkal pamodīsies, bija savādi patīkami zināt, ka kāds — pat ja tā ir šī ciniskā, rūgtā sieviete — visus šos nejustos gadus ir turējis par viņu rūpi.
6.6. Un pieskārās dieva sejai
Poršija vēlas doties ārā līdz ar pārējo komandu, bet Viola to ir aizliegusi. Viņu saglabās viņas pašas ideālam. Līdz tam Poršiju lolo un lutina kā upurēšanai gatavotu karali.
Tādā augstumā Debesu Ligzdas kolonijai nepieciešama fiziska palīdzība, lai noturētu gaisa kuģa korpusu paredzētajā formā un uzturētu tā ierīces. Pat strādājot iekšpusē, aukstums jau skar skudras. Tās ir sīkas un nespēj regulēt ķermeņa temperatūru, viņas nespēj daudz darīt ārpus kuģa serdes, un tā nu zirnekļi ir apvilkuši īpašos tērpus un devušies ārā, lai rāptos pa savas lidojošās mājas ārpusi, ieejot un izejot pa spiedienu regulējošām durvīm, ko viņi paši auž un ārda — pagaidu izejas parādās un pazūd pēc vajadzības. Kad darbi piebeigti, viņi klupdami krizdami rāpjas atpakaļ pa diviem vai trim. Daži atgriežas, piesieti pie kolēģu mugurām — viņus, neraugoties uz zīda slāņiem, kas sedz viņu ķermeņus un ķīmiskos sildītājus pie vēderiem, pievārējis aukstums. Poršija jūtas neveikli par to, ka nevar palīdzēt, lai gan saprot, ka tiek taupīta citam pienākumam.
Daži bija pieturējušies pie domas, ka, nonākot tuvāk pie saules, viņi tiešāk, bez šķēršļiem justu tās karstumu. Šī doma ir pilnvērtīgi atspēkota. Šeit retinātais gaiss izsūc viņu ķermeņus kā neredzams vampīrs. Un tik un tā Poršija būtu viņiem pievienojusies, strādājusi kāju pie kājas ar viņiem un paveikusi savu darba daļu — kamēr kuģis dara savējo.
Otrs iemesls, kādēļ viņa vēlas strādāt: lai viņai nebūtu jādomā par to, kas notiek lejā — vai arī augšā atkarībā no skatpunkta. Pēkšņais Ziņ-neses klusums ir ietekmējis visas. Saprātīgi būtu domāt, ka viņu misija ir ne vairāk kā pastarpināti saistīta — tikai tādējādi, ka abi pasākumi ir saistīti ar Biankas neparedzamo ģenialitāti — bet, līdzīgi ka cilvēki,
arī zirnekļi ātri ierauga sakarības un saskata saistības, lai no sagadīšanās izdarītu secinājumu par neesošu nozīmīgumu. Komandā ir valdījis savāds uztraukums, lai arī Tempļa slavas dienas sen ir pagājušas. Tas, ka viņi ir tik būtiski tuvāk Ziņneses būtības noslēpumam, tik ļoti atšķirti no visa zināmā, modina svešādas domas.
Vismaz Viola ir pārliecināta, ka Debesu Ligzda stabili lidos retinātajā gaisā, un viņa sazinās ar radiobākām uz zemes. Gaisa straumes — tās pēdējo gadu laikā ir aptuveni iezīmētas — nes viņas tuvāk krīzes punktam.
Ponija, Fabian, ieņemiet pozīcijas, Viola izrīko.
Poršija cieņpilni izsaka šaubas par šo pavēli, ar aprautām palpu kustībām ziņojot, ka uzskata — misiju var tikpat vienkārši īstenot kā vienatnē, tā arī divatā. Viņu mudina nevis ticības trūkums Fabiana spējām, bet bailes par viņu. Tēviņi ir tik trausli, un viņa vēlas to pasargāt.
Viola norāda, ka viss notiks pēc plāna, un šis plāns pieprasa, ka abi dodas uz nelielāko gaisa kuģi, kas novietots uz Debesu Ligzdas. Zvaigžņu Ligzda — tā viņi to sauc, un tā aizvedīs viņus tur, kur nekad vēl nav bijis neviens zirneklis — vietās, kas bijušas mītu un iztēles telpa, cik ilgi vien pastāv viņu pieraksti. Vairāki nelieli bezpilota lidaparāti ir nokļuvuši tuvu šai robežai. Tagad zinātnieki uzskata, ka viņi ir nonākuši pie sapratnes par to, kādi apstākļi valda pasaules pašā malā, un ir izveidojuši atbilstošus plānus. Poršijai un Fabianam būs jācīnās ar šo uzskatu iespējamo kļūdai-numu, un viņi dodas divatā, ja gadījumā kāds no viņiem cietīs neveiksmi.
Debesu Ligzda ir izturīga, tā var izdzīvot mainīgajos, vētrainajos laikapstākļos, kas valda visapkārt viņu pasaulei. Tā vēl arvien ir milzīgs objekts gandrīz bez svara: zīda, koka un ūdeņraža mākonis; smagākās lietas tajā ir nelielā zirnekļu komanda un daži dzinēji. Tik un tā šis kuģis nav gana viegls. Pilnībā piepūstas Zvaigžņu Ligzdas izmērs būs salīdzināms ar Debesu Ligzdu, bet tās svars būs daudzkārt mazāks: samazināta borta kolonija, kas nodrošinās dzīvības procesu uzturēšanu, radio, divu zirnekļu komanda un krava.
Šis ir viens no Biankas un viņas biedru atklātajiem faktiem: ka debesīm ir rūkoša mala, ka, ceļotājam dodoties tālāk no zemes, gaisa
kļūst mazāk, tas kļūst retinātāks, aukstāks un mazāk uzticams, līdz... Nu, šeit vēl arvien notiek diskusija, vai tas patiešām izbeidzas vai arī kļūst tik izretināts, ka neviens no esošajiem instrumentiem nespēj to noteikt. Galu galā — cik daudz gaisa molekulu izplatījuma kvadrātkilometrā nozīmē, ka atmosfēra vēl turpinās?
Poršija dodas uz pārģērbšanās telpu, kur viņai uzvelk tērpu. Tas nav tikai izolējošs slānis, kādu vilka gaisa kuģinieki, bet smags un savāds ietērps — biezāks ap locītavām un milzīgs pie vēdera, kur novietotas gaisa tvertnes. Šobrīd tas ir bez spiediena un ļengani karājas uz Porši-jas ķermeņa — tas šķiet pārsteidzoši smags, traucē kustēties un, mēģinot runāt, viņa tikai murmina. Šajā misijā viņa būs spiesta izmantot tikai palpu signālus un radio.
Fabians, līdzīgi apseglots, viņai pievienojas. Viņš iedrošinoši pamāj Poršijai, lai viņa nezaudē dūšu. Viņš ir izvēlēts kā Poršijas pārinieks, jo viņi labi sadarbojas, un arī tāpēc, ka, būdams neliela auguma pat tēviņam, viņš ir sasniedz vien pusi no Poršijas lieluma un sver pat mazāk nekā pusi no viņas svara. Zvaigžņu Ligzdai viņi ir jāved garā ceļā — kā nekā zvaigznes ir ļoti tālu.
Pat Ziņnese ir tālu, tā šķērso debesis daudz augstāk, nekā Zvaigžņu Ligzda varētu aizsniegties. Ja neskatās uz jautājumu filozofiski, tad tur vispār nav atmosfēras. Ziņnese ir dzīvības forma, kas mīt nemīlīgākajā, dzīvībai nedraudzīgākajā vidē, kādu zirneklis var iztēloties.
Un Poršija nespēj nedomāt: Vai mēs esam Viņu apklusinājuši, sniedzoties tik augstu kā tagad? Vai, to darot, mēs jau mērāmies kājiņām ar Viņu?