Zvaigžņu Ligzdas komandas kajīte ir briesmīgi saspiesta. Griesti ir piebāzti ar kuģa sistēmām: sildītāju, ķimikāliju ražotni, raidītāju/uztvē-rēju un skudru populāciju, kurām ir ierobežota kapacitāte — tās ir radītas, tikai lai visu to darbinātu. Poršija un Fabians iekārtojas, cik labi vien var, izveidojot ligzdiņas ierobežotajā telpā, ko viņiem sniedz sienas.
Ar radio pulsu ienāk instrukcijas no Violas, kas atrodas Debesu Ligzdas garajā kajītē. Tās liek Poršijai veikt garu pārbaužu sēriju, pārbaudot abu kuģu borta kolonijas, kas jebkurā gadījumā ir kā māte un meita — radniecības saites palīdz veidot saziņu starp tām abām.
Viola signalizē, ka pienācis izšķirošais mirklis: saskaņā ar labākajām gaisa plūsmu prognozēm šis ir mirklis, kad kuģim jāatdalās no Zvaigžņu Ligzdas, lai varētu nodrošināt optimālu veiksmes iespēju. Violas vārdi tiek pārsūtīti kā digitāls pulss, kas atņem informācijai sūtītāja raksturu un personību, tādēļ izklausās šausminoši efektīvi.
Poršija atbild, ka viņa un Fabians ir gatavi atdalīties. Viola iesāk kaut ko teikt, tad pieklust. Poršija zina, ka viņa tikko ir noklusējusi kādu tukšu frāzi par Ziņneses labvēlību. Šāda sentimenta izpausme šobrīd šķiet nevietā.
Lejā, uz planētas virsmas, dučiem observatoriju un radio uztvērēju aizrautīgi gaida ziņas par notiekošo.
Zvaigžņu Ligzda kā parazīts ir turējusies pie Debesu Ligzdas augšpuses. Tagad tās komanda ir spējusi tajā iekāpt un iekārtoties, un Debesu Ligzdas skudras saudzīgi atdala mazāko kuģi, pārgriežot daudzus sīkus pavedienus, tā ka uzreiz ir redzama Zvaigžņu Ligzdas labākā lidot-spēja — tā aizlido no mātes kuģa graciozi kā medūza. Tūlīt pat tā paceļas augstāk, nekā tai varētu sekot smagākais gaisakuģis, un to notver augstākās gaisa plūsmas, kas — pagaidām — atbilst modeļiem, kurus radījuši zinātnieki, kuriem gan nevajadzēja uzticēt šai ierīcei savu dzīvību.
Poršija un Fabians regulāri pa radio ziņo Violai un plašākajai pasaulei. Starplaikos viņi lielākoties izklaidējas. Viņu spēja sazināties aprobežojas ar palpu signāliem, smalkāku izteiksmi slāpē saspiestība un neērtie tērpi. Lai ari komandas kajīti ietin zīda slāņi, tajā tomēr iekļūst aukstums. Viņi jau elpo iekrāto gaisu, kas ir ierobežots resurss. Poršija apzinās, ka viņu misija jāīsteno saskaņā ar stingru laika grafiku.
Ķīmiskā gaisma viņu mēraparātos ziņo par straujo pacelšanos. Radio apstiprina Zvaigžņu Ligzdas pozīciju. Poršija piedzīvo to savādo sajūtu, kas tik lielā mērā raksturo, kas viņa ir: sajūtu, ka viņa dodas turp, kur neviena cita vēl nav gājusi. Šī oportūnistiskās ziņkārības izjūta, kas piemita viņas sencēm jau tad, kad viņas bija sīkas, nedomājošas mednieces, Poršija izpaužas jo spēcīgi. Viņai vienmēr ir jauni apvāršņi un jaunas takas.
Ap šo laiku Ziņnese pārtrauc klusēšanu. Poršija nav noskaņojusies uz Dieves frekvenci, bet vētrainā atbilde no zemes viņai izstāsta, kas
noticis. Viņa pati neprot labi lasīt Dieves sarežģīto, intuitīvi grūti uztveramo valodu, bet drīz vien parādās tulkojumi, kas ceļo ap planētu ātri kā doma.
Dieve ir atvainojusies.
Dieve ir izstāstījusi, ka Viņa pirmīt nav sapratusi dažus situācijas pamatelementus, bet tagad ir labāk apjautusi, kas notiek.
Dieve ir atvērta jautājumiem.
Poršija un Fabians, ieslēgti mazajā, augšplidojošajā burbulī, satraukti gaida, kas tiks teikts. Viņi zina, ka Bianka un viņas biedres uz zemes noteikti drudžaini diskutē, ko tālāk. Kādi jautājumi gan var iezīmēt šo jauno komunikāciju fāzi ar Ziņnesi?
Bet, protams, ir tikai viens vitāli svarīgs jautājums. Poršija prāto, vai Bianka maz beigās jautās kāda cita padomu vai ari vienkārši nosūtīs savu prasību Dievei, lai neviena cita to nevarētu izdarīt. Noteikti ikvienam citam zirneklim ar pieeju raidītājam šis ir milzīgs kārdinājums.
Bianka jautā šādi:
Ko nozīmē tas, ka tu esi tur, bet mēs esam šeit? Vai tam ir nozīme, vai arī tā ir nejaušība? Jo ko gan citu kāds var jautāt — pat ja atbild tikai salauzta kibernētiska dievība —, ja ne Kāpēc mēs esam šeit?
*
No saviem augstumiem Avrana Kerna sagatavojas pilnīgai atklātībai: šis ir jautājums, ko viņa var atbildēt detalizētāk, nekā visi pasaules zirnekļi varētu vēlēties. Viņa, Avrana Kerna, pati ir vēsture.
Viņa ievelk dziļas elpas ekvivalentu, bet prātā nenāk neviena atbilde. Viņai ir daudz pārliecības, ka viņa zina, bet šo pārliecību nestiprina zināšanas. Datu arhīvs, par kuru viņa domā kā par savām atmiņām, nav pieejams. Kad viņa meklē atbildes, izlec kļūdu paziņojumi. Viss ir pazudis. Visa plašais “kas reiz bija" ir prom. Viņa ir vienīgā lieciniece veselam civilizācijas laikmetam, bet tomēr ir visu aizmirsusi. Nelietotie ieraksti viņas tūkstošgadu miegā un gadsimtu nomodā ir pārrakstīti.
Viņa zina, ka zina, bet patiesībā viņa nezina. Viņai ir tikai pieņēmumu lupatu deķis un atmiņas par laiku, kad viņa atcerējās notikumus, ko vairs nevar atcerēties pa īstam. Ja viņai ir jāatbild planētai, tad šo atbildi veidos gabaliņi, kas sadiegti kopā, lai izveidotu audumu. Viņa sniegs tiem novēlotus radīšanas mītus — daudz dogmas, maz detaļu.
Bet viņi tik izmisīgi vēlas zināt, un tas ir pareizais jautājums. Vai viņa tiem jautātu tehniskās specifikācijas vai sērijas numurus? Nē. Viņiem jāzina patiesība, cik labi vien viņa to var izstāstīt.
Tā nu viņa tiem izstāsta.
Viņa jautā tiem: kas, viņuprāt, ir gaismiņas debesīs: tie lejā ir gana labi astronomi, lai zinātu, ka tās ir neiedomājami tālas ugunis.
Tās ir līdzīgas jūsu saulei, viņa saka. Un ap vienu tādu sauli riņķoja planēta, loti līdzīga jūsējai, un no tās citas acis lūkojās uz tālajām gaismām un prātoja — nez, vai kāds tur lūkojas uz mums? Viņa ir gluži dabiski pieņēmusi pagātnes formu, lai gan viņas priekšstats par lineāru pagātni ir nedaudz atšķirīgs no zirnekļu pašu priekšstatiem. Pati Zeme viņai ir mirusi.
Radījumi, kas dzīvoja uz šīs zemes, bija ķildīgi un nežēlīgi, un lielākā dala no viņiem vēlējās vienīgi nogalināt, kontrolēt un apspiest cits citu, un pretoties ikvienam, kurš mēģināja uzlabot savu biedru likteni. Bet bija daži, kas redzēja tālāk. Viņi ceļoja uz citām zvaigznēm un pasaulēm un, kad viņi atrada pasauli, kas bija nedaudz līdzīga viņējai, viņi izmantoja tehnoloģiju, lai to mainītu tiktāl, ka varētu uz tās dzīvot. Uz dažām no šim pasaulēm viņi dzīvoja, uz citām veica eksperimentu. Viņi sēja šajās zemēs dzīvību un radīja katalizatoru, kas veicināja šīs dzīvības attīstību; viņi gribēja redzēt, kas radīsies. Viņi vēlējās redzēt, vai šī dzīvība skatītos uz viņiem un saprastu.
Viņā sakustas kaut kas no tā, kas ir palicis pāri no Avranas Ķērnās — kāds salūzis mehānisms, ko viņa nav izmantojusi tik ļoti ilgi.
Bet, kamēr viņi gaidīja, iznīcinošais, izšķērdīgais vairākums cīnījās ar pārējiem, ar pareizi domājošajiem, un sāka milzīgu karu. Viņa saprot, ka viņas klausītāji sapratīs vārdus “karš” un “katalizators” un lielāko daļu izmantoto jēdzienu. Un viņi nomira. Visi viņi nomira. Visi cilvēki uz
Zemes —palika tikai daži. Un tā viņi nekad neatgriezās, lai paskatītos, kas izaudzis viņu jaunajās pasaulēs.
Un viņa nesaka, bet nodomā: Un tie esat jūs. Mani bērni, tie esat jūs. Jūs neesat tas, ko mēs gribējām, ne tas, ko mēs plānojām, bet jūs esat mans eksperiments, un jūs esat veiksme. Un atkal sakustas tā zāģzobainā daļa, un viņa zina, ka kāda viņas daļa, kāda no apziņas izslēgta miesīga daļa cenšas raudāt. Bet ne no skumjām — drīzāk no lepnuma, tikai no lepnuma.
*
Poršija savā mazajā, izolētajā pasaulē klausās, ko Dieve mēģina pateikt, un cenšas to pieņemt — gluži kā citi zirnekļu prāti visā pasaulē cenšas saprast, kas tiek teikts. Daļēji tas nav saprotams — līdzīgi kā liela daļa no Ziņneses vārdiem — bet šis ir skaidrāks nekā lielākā daļa no teiktā: Dieve šoreiz patiešām cenšas tikt saprasta.