Nākamo jautājumu viņa uzdod gandrīz vienlaikus ar Bianku:
Tātad tu esi mūsu radītāja? Ar visu saistīto nastu, kas nāk līdzi šim jautājumam: Radīji — kāpēc? Ar kādu mērķi?
Un Ziņnesc atbild: Jūs esat radīti pēc Manas gribas, un jūs esat radīti no tās otras pasaules tehnoloģijas, bet tas viss ir jūs ātrāk aizvedis pa ceļu, kuru jūs varbūt būtu gājuši bez manis, ja jums būtu laiks un izdevība. Jūs esat Mani, bet jūs arī piederat Visumam, un jūsu mērķis ir tāds, kādu jūs paši izvēlaties. Jūsu mērķis ir izdzīvot un augt, un zelt, un mēģināt saprast — līdzīgi kā maniem ļaudīm vajadzēja pieņemt to par savu mērķi, ja viņi nebūtu kļuvuši muļķi un aizgājuši zudībā.
Un Poršija, lai gan viņa nekad nav bijusi templī gājēja, jūt, ka viņa — paceļoties augstākajos, retinātajos gaisa slāņos — piepilda šo likumu un cenšas paplašināt zināmā robežas.
Viņu pacelšanās ir bijusi strauja; Dieve ir izrunājusies plaši.
Tagad viņi palēnina gaitu, un altimetra krāsa vēsta, ka pat izturīgā Zvaigžņu Ligzda, kas ir tikai plāna ādiņa ap milzīgu ūdeņraža daudzumu un zem tā piekarinātu pavisam nelielu svaru, sasniedz savu iespēju robežas — tur, kur atmosfēras gandrīz nav, un tādēļ nav nekā, par ko gāze varētu būt vieglāka. Viņi vēl arvien ir daudz, daudz par tālu no orbitējo-šās Ziņneses — teju trešā daļa no attāluma līdz tālajai dzirkstelei —, bet tas ir tālākais, kurp viņi paši var nonākt.
Tomēr viņu kravai lemts doties vēl tālāk. Tās palaišana ir bīstamā ceļojuma riskantākā daļa — šeit, kur nevienam zirneklim nebija paredzēts doties. Poršija nosūtīs orbītā pašu pirmo mākslīgo objektu, kas radies viņas pasaulē. Zirnekļi ir uzbūvējuši satelītu.
Tā ir dubulta stikla lode, kas satur radio raidītāju/uztvērēju un divas kolonijas: viena no tām ir skudras, otra — aļģes. Aļģes ir īpaša suga, ko radījuši jūras mutkāji, tā ir izveidota tā, lai pielāgotu vielmaiņu un mainītu apkārtējās vides apstākļus. Saules gaismā tā zaļos, izplešoties caurumotajos zīda spārnos, ko atvērs satelīts, un to regulēs skudru kolonija, kas barosies no aļģēm un elpos to izdalīto skābekli. Satelīts ir sīciņa biosfēra, kas paredzēta apmēram gadu ilgai darbībai, līdz kādā nebūt veidā zaudēs iekšējo līdzsvaru. Tā darbosies kā radio pastiprinātājs, un skudras varēs no zemes pāriestatīt dažādu analītisku uzdevumu veikšanai. Iespēju ziņā satelīts nav nekas satriecošs, bet tomēr tas iezīmē jaunas ēras sākumu.
Ir paredzēts, ka tas atdalīsies no gondolas apakšas, kur tas līdz šim karājās kā pati blīvākā Zvaigžņu Ligzdas ekspedīcijas daļa. Tam ir ķīmiskas raķetes, kas to nosūtīs solīti tālāk stabilā orbītā, un skudras jau ir iepriekš apbruņotas ar aprēķiniem, kas būs nepieciešami, lai lidojuma laikā pielāgotu trajektoriju. Lai cik labas nebūtu viņu ķīmijas zināšanas, zirnekļiem ir ierobežotas iespējas izveidot iekšdedzes raķetes, tādēļ bija nepieciešams Debesu Ligzdas un Zvaigžņu Ligzdas projekts. Kerna un viņas biedri nekad nebija to iedomājušies, bet zaļā planēta ir ģeoloģiski jauna — pārāk jauna, lai tajā būtu radies kaut kas līdzīgs fosilajai enerģijai. Biotehnoloģijas un mehānikas izgudrojumiem ir tā jāaizvieto.
Krava neatdalās.
Poršija neskaidri aptver šo faktu. Viņa un Fahians ar grūtībām spēj izturēt vides apstākļus. Ilgā, aukstā pacelšanās ir no viņiem prasījusi daudz. Zirnekļiem kā sugai nepiemīt efektīvas endotermijas. Šobrīd abi ir mežonīgi izsalkuši, viņi aprij iekšējās barības rezerves, bet tik un tā aukstuma dēļ klust gausi. Tagad kaut kas ir nogājis greizi, un Poršijai jāpamet komandas kajīte, lai dotos arvien retinātākajā gaisā un paskatītos, vai to var labot. Briesmas aug ar katru mirkli: ja satelīts ir piedzīvojis kļūmi, tas var izšaut raķetes pirms atdalīšanās no Zvaigžņu Ligzdas, kas sadedzinātu kabīni un piešķiltu liesmu ūdeņraža kamerai. Fabians informē zemi par viņu situāciju, ielaužoties vispārējā čalā, ko radījušas Ziņncses atklāsmes. Bianka un viņas biedres — tās, kas tieši iesaistītas Zvaigžņu Ligzdas projektā — strauji pieklust.
Komunikācija ir sarežģīta. Fabians vēl un vēlreiz atkārto sakāmo, kamēr Poršija sagatavo tērpu, lai izietu naidīgajā teju vai kosmosā, kas plešas visapkārt. Zvaigžņu Ligzdas raidītājam ir grūti sasniegt planētas virsmu — vēl viens tehnoloģijas paraugs, kas nespēj izturēt slodzi.
Poršija nostājas tur, kur plāno iziet — netālu no komandas kajītes apakšas. Viņa izritina drošības tauvu, kas pievienota kajītes iekšpusei, tad savērpj vēl vienu sienu pār sevi, pēc tam ieslēdz tīkla dziedzerus tērpā. Tad viņa atgriež kabīnes sienu un nokļūst telpā pirms ārsienas, salabo plēsumu aiz sevis un tad veic tās pašas darbības, lai izkļūtu ārā, slepkavnieciskajā aukstumā.
Viņas tērps acumirklī izplešas: iekšējās gaisa rezerves reaģē uz ārējo reto atmosfēru un paplašinās, lielākoties ap viņas vēderu, muti, acīm un locītavām: šīs ķermeņa daļas varētu ciest no pēkšņa spiediena zuduma. Poršijai šobrīd ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar mugurkaulnieku: atvērtā asinsrite ir mazāk jutīga pret apsaldējumiem un gāzes burbuļiem, ko rada spiediena maiņa, un ārējais skelets labāk nekā āda saglabā mitrumu. Tomēr izpleties tērps samazina kustību iespējas —viņa spēj tikai kroplīgi steberēt. Vēl ļaunāk, viņa gandrīz uzreiz sāk uzkarst. Viņa ir — tik tikko— spējīga uzturēt ķermeņa temperatūru augstāku, bet viņai nav nekāda veida, kā padarīt to zemāku. Viņas radītajam siltumam nav kur palikt, jo tam visapkārt ir tik maz gaisa. Viņa sāk lēnām vārīties pati savā ādā.
Ar sāpēm un grūtībām viņa rāpjas lejup, lai atrastu satelītu, un caur aizmigloto lūciņu redz, ka to pie ārsienas piekalis ledus. Viņa nevar nekādā veidā to kādam paziņot, un var vienīgi cerēt, ka pati krava nav bojāta. Viņa sāk drūmi ar priekškājām lauzt un šķelt ledu. Stikla lode vēl arvien paliek pieķēdēta pie Zvaigžņu Ligzdas zīda. Poršija neskaidri apjauš, ka jebkurā brīdī var iedarboties tās raķetes, un tās visticamāk nevis izkausēs ledu, bet gan sadedzinās visu Zvaigžņu Ligzdu. Kamēr šī doma laužas cauri viņas sakarsušajam prātam, viņa redz pirmo blāvo spīdumu — ķīmisko vielu sajaukumu, kas rada pēkšņu karstumu.
Sis ir viņas darbs. Tādēļ viņa tika izvēlēta. Viņa ir celmlauze, ris-kētāja, zirnekliene, kas nekad nav gatava vienkārši sēdēt un gaidīt, kad pasaule panāks viņai pretī. Viņa ir varone, bet tāda, ko vairāk apskauž, nevis kurai līdzinās.
Viņa neveikli aptver satelītu un beidzot veiksmīgi atrauj to no ledus slēģiem. Pierāvusi pakaļkājas, viņa notēmē uz atklātu kosmosu un no visa spēka atsperas milzīgam lēcienam.
Viņa jūt, kā pie vienas no viņas pakaļkājām saplīst tērps — zīds nav izturējis pēkšņo lēcienu. Vēsums, kas aptver atbrīvoto kāju, šķiet gandrīz patīkams. Tad viņa lido prom — rēnajā, rēnajā gaisā, prom, metot loku uz leju, kur viņu pacietīgi pievelk planēta. Gluži kā krampjos sarāvusi sešas kājas, viņa aizmet satelītu prom.
Tā raķetes aizdegas. To ugunīgo astu gals apdedzina Poršiju, un satelīts kā neprātīgs aizvirpuļo prom — ārpus plašās Zvaigžņu Ligzdas lapotnes, kas pletās pār to. Poršija nezina, vai tas varēs pietiekami mainīt kursu, lai nonāktu plānotajā orbītā.
Viņas prātā dzimst pārsteidzoši racionāla doma: Noteikti ir vieglāks veids, kā to izdarīt.