Lietus tikpat kā vairs nelija, tik pa kādai pilei ar vēju. Džonstons atvēra auto durvis, izkāpa un ievīstījās ciešāk lietusmēteli. Elsija izkāpa pasažiera pusē un pasita padusē plastmasas dokumentu mapi. Kriss apskrēja apkārt mašīnai, atvēra Keitai durvis un palīdzēja viņai izkāpt. Viņi pārkāpa pāri zemai mūra atliekai un devās kalnup, uz pili.
Drupas bija pamatīgākas, nekā likās, no ceļa skatoties; augsti, lietū nomelnējuši akmens mūri. Griestu nebija, telpas palikušas zem klajas debess. Viņi gāja cauri drupām klusēdami. Šeit nebija nekādu ceļa rādītāju, nekādu vēstures pieminekļa zīmju, nekādu norāžu, kas te bijis, pat plāksnītes ar nosaukumu ne. Pēdīgi Keita jautāja: - Kur tad ir?
Kapela? Tur!
Apgājuši apkārt augstam mūra fragmentam, viņi ieraudzīja kapelu, pārsteidzoši veselu, tās jumts bija atjaunots kādā salīdzinoši nesenā laikā. Logi bija vienkārši vaļējas akmens arkas, bez stikliem. Durvju nebija.
Kapelā vējš pūta pa spraugām un logiem. No griestiem pilēja ūdens. Džonstons izvilka prāvu lukturi un spīdināja uz sienām.
Kā tu uzzināji par šo vietu, Elsij? - jautāja Kriss.
No dokumentiem, protams, - viņa atteica. - Truaijas pilsētas arhīvā bija atsauce uz kādu turīgu angļu karakalpu, vārdā Endrū d'Elthems, kas mūža nogalē esot apmeklējis Sentmē- ras klosteri. Viņš esot atvedis no Anglijas līdzi visu ģimeni - sievu un pieaugušos dēlus. Tad es sāku meklēt tālāk.
Šeit, - teica Džonstons, uzspīdinādams uz grīdas.
Visi pienāca skatīties.
Grīdu klāja žagari un mitras lapas. Džonstons nometās uz ceļiem un slaucīja tos nost, lai atsegtu apdilušās kapu plāksnes, kas bija iemūrētas grīdā. Ieraugot pirmo, Kriss dziļi ievilka elpu. Reljefais grebums attēloja uz mugurās guļošu sievieti garā apmetnī. Tā nepārprotami bija lēdija Klēra. Atšķirībā no daudzām citām kapu plāksnēm Klēra bija attēlota ar atvērtām acīm, atklāti uzlūkojot pienācējus.
Joprojām skaista, - sacīja Keita, stāvēdama atliektu muguru, iespiedusi roku sānos.
Jā, - piebalsoja Džonstons. - Joprojām skaista.
Tagad bija attīrīta ari otra plāksne. Blakus Klērai viņi ieraudzīja Andrē Mareku. Ai viņa acis bija vaļā. Mareks izskatījās vecāks, un viņam bija rieva vaigā: varbūt no vecuma, bet varbūt rēta.
Saskaņā ar dokumentiem, - stāstīja Elsija, - Endrū pavadījis lēdiju Klēru atceļā no Francijas uz Angliju un pēc tam apprecējis viņu. Viņš nav licies ne zinis par baumām, ka Klēra esot noslepkavojusi savu pirmo vīru. Cik noprotams, viņš ļoti mīlējis savu sievu. Viņiem piedzimuši pieci dēli, un viņi bijuši nešķirami līdz mūža galam. Vecumā, - turpināja Elsija, - šis karotājs piekopis mierīgu dzīvesveidu un audzinājis mazbērnus. Endrū pēdējie vārdi bijuši: "Es esmu izvēlējies labu dzīvi." Viņš apglabāts ģimenes kapelā 1382. gada jūnijā.
Tātad, - secināja Kriss, - "sirmais vecums" bija piecdesmit četri gadi.
Džonstons attīrīja atlikušo plāksnes daļu. Viņi ieraudzīja Mareka ģerboni: lēcošu angļu lauvu franču liliju laukā. Virs ģerboņa bija daži vārdi franciski.
Elsija sacīja: - Viņa ģimenes moto, kas atbalso Ričardu Iau- vassirdi, iegravēts virs ģerboņa: Mes compaignons cuij'amoie et cui j'aim… Me di, chanson. - Viņa ieturēja pauzi. - "Biedriem, kurus es mīlēju un joprojām mīlu… stāsti par mani, dziesma!"
Viņi ilgi skatījās uz Andrē.
Džonstons ar pirkstgaliem pieskārās Mareka sejas kontūrām. - Nu, - viņš beidzot noteica, - mēs vismaz zinām, kas ar viņu nodcis.
Kā tu domā, viņš bija laimīgs? - jautāja Kriss.
Jā, - atbildēja Džonstons. Tomēr viņš domāja: lai cik stipri Mareks to mīlēja, tā nevarēja būt viņa pasaule. Nekad, ne līdz galam. Viņš noteikti jutās tur kā svešinieks, kā cilvēks, kas izrauts no savas vides, jo nācis no citurienes.
Šalca vējš. Uz grīdas nočabēja dažas lapas. Gaiss bija mitrs un vēss. Viņi stāvēja klusēdami.
Gribētos zināt, ko viņš domāja par mums, - sacīja Kriss, lūkodamies akmens sejā. - Vai viņš pēc mums ilgojās.
Skaidrs, ka ilgojās, - atteica Profesors. - Vai tad tu pēc viņa neilgojies?
Kriss pamāja. Keita iešņukstējās un izšņauca degunu.
Es arī ilgojos, - teica Džonstons.
Viņi gāja atpakaļ, ārā. Devās lejup pa kalnu uz auto. Lietus bija beidzies pavisam, taču mākoņi, tumši un smagi, joprojām zemu gūlās pār apkārtējiem pakalniem.
PĒCVĀRDS
Pēdējo piecdesmit gadu laikā ir dramatiski mainījusies mūsu izpratne par viduslaikiem. Kaut arī daži, kas sevi dēvē par zinātniekiem, joprojām runā par Tumšajiem Viduslaikiem, mūsdienu skatījums jau sen ir atspēkojis tik vienkāršotu pieeju. Laikmetu, kuru agrāk uzskatīja par statisku, brutālu un tumsonīgu, tagad uztver kā dinamisku un strauji mainīgu: kā laikmetu, kad pēc zināšanām tiecās un tās augstu vērtēja; kad tika nodibinātas dižas universitātes, kur plauka zinātne; kad aizrautīgi tika attīstītas tehnoloģijas; kad sabiedrības iekšienē nemitīgi notika pārmaiņas; kad zēla starptautiskā tirdzniecība; kad vispārējais varmācības līmenis bieži bija mazāk bīstams dzīvībai nekā šodien. Ja pieminam viduslaiku seno reputāciju - ka tie esot bijuši tumši aprobežotības, reliģisku aizspriedumu un masu slepkavību laiki -, tad katram domājošam vērotājam būtu jāsecina: divdesmitā gadsimta vēsture liecina, ka mēs nekādā ziņā neesam pārāki.
Patiesībā priekšstats par viduslaikiem kā tumšu varmācības periodu ir Renesanses izgudrojums. Tā laika "tribūniem" par katru cenu vajadzēja izcelt jaunā laikmeta garu, kaut vai uz faktu rēķina. Ja maldīgais priekšstats par viduslaiku tumsonību ir izrādījies visai dzīvelīgs, tad varbūt tāpēc, ka tas it kā apstiprina kādu citu lolotu jauno laiku priekšstatu - ka cilvēku dzimums nemitīgi virzās uz priekšu, uz arvien labāku un apgaismotāku dzīvesveidu. Šis priekšstats ir absolūts iztēles auglis, tomēr to ierobežot nav viegli. Mūsdienu cilvēkiem sevišķi grūti ir apjēgt, ka mūsu modernais, zinātniskais laikmets varētu nebūt solis uz priekšu no pirmszinātnes laika.
Daži vārdi par ceļojumiem laikā. Kaut arī kvantu teleportā- cija tiešām ir veiksmīgi demonstrēta vairākās laboratorijās dažādās pasaules malās, šīs parādības praktisks izmantojums gaidāms nākotnē. Šajā grāmatā izklāstītās idejas iedvesmojušas
Deivida Doiča, Kipa Thorna, Pola Nahina, Čārlza Beneta un citu pētnieku hipotēzes. Viņi šeit klāstīto noteikti neuztvertu nopietni, varbūt viņus tas pat uzjautrinātu. Šis ir romāns, un ceļojumi laikā ir tikai autora iztēles radīti.
Todes viduslaiku pasaules atainojumam ir stingrāks pamats, un par to es esmu pateicīgs daudzu pētnieku darbiem.
Vēl es pateicos Ketrinai Kanerei par ilustrācijām un Brantam Gordonam par arhitektonisko priekšstatu datorattēliem.
Visbeidzot īpaša pateicība pienākas vēsturniekam Bārtam Vrankenam par viņa vērtīgajiem padomiem un draudzīgo palīdzību, kad klaiņājām pa pamestajām un maz pētītajām Perigo- ras drupām.
Maikls Kraitons
LAIKA ROBEŽA
Redaktore Mirdza Kalva Korektore Ligita Smilga Operatori Ilona Smirnova un Igors Iļjenkovs Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova
"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsedespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 23130087.
Apgāda "KONTINENTS" interneta grāmatnīca