Ierodoties Dommā, viņa labais noskaņojums izgaisa, jo viņš ieraudzīja abus mālderu pārus atkal sēžam pie pētnieku galda. Acīmredzot Keita viņus uzaicinājusi vēlreiz. Kriss jau grasījās pagriezties un doties projām, taču Keita piecēlās, aši aplika roku viņam ap vidu un piestūma pie galda.
Es negribētu, - viņš pieklusināti sacīja. - Nevaru ciest šos cilvēkus. - Taču Keita tikai viegli apskāva viņu un piespieda apsēsties. Viņš redzēja, ka mākleri šovakar uzstājas - galdā bija 1995. gada Chāteau Lafite-Rotschild, vīns, kas maksāja vismaz divtūkstoš franku par pudeli.
Un viņš nodomāja: vilks viņus rāvis, kas man liedz?
Jā, šī tiešām ir burvīga pilsētiņa, - sacīja viena no sievietēm. - Mēs apstaigājām mūrus no ārpuses. Pamatīgs gabaliņš. Diezgan augsti ari! Un tik skaisti pilsētiņas vārti, ar diviem tor- nīšiem, jūs jau zināt.
Keita pamāja. - Savā ziņā dīvaini, - viņa teica, - ka daudzas pilsētiņas, kas mums tagad liekas tik burvīgas, četrpadsmitajā gadsimtā faktiski bija tas pats, kas mūsu veikalu kvartāli.
Veikalu kvartāli? Kādā nozīmē? - jautāja sieviete.
Tobrīd pie Mareka jostas iečerkstējās rācija.
Andrē? Tu tur esi?
Tā bija Elsija. Viņa nekad nevakariņoja kopā ar citiem un bieži strādāja līdz vēlai naktij, kataloģizēdama atradumus. Mareks pacēla rāciju. - Jā, Elsij.
Es nupat šeit atradu kaut ko loti dīvainu.
-Jā…
Vai tu nepalugtu Deividu atbraukt šurp? Man vajag viņa palīdzību pārbaudēm. Bet es jums saku, puiši, - ja tas ir joks, tad, manuprāt, nav smieklīgs.
Rācija ar klikšķi apklusa.
Elsij?
Nekādas atbildes.
Mareks pārlūkoja galdabiedrus. - Vai kāds mēģina viņu izjokot?
Visi noliedzoši pakratīja galvu.
Varbūt viņa jūdzas nost, - ieminējās Kriss Hjūss. - Mani tas nepārsteigtu; visu laiku tikai blenž pergamentos.
Es aizbraukšu paskatīties, ko viņai vajag, - noteica Dei- vids Sterns, piecēlās no galda un aizgāja tumsā.
Kriss dzīrās iet viņam līdzi, bet Keita aši uzmeta viņam ska- tienu un uzsmaidīja. Tad nu viņš atzvēlās krēslā un pasniedzās pēc savas vīna glāzes.
Tu teici, ka šīs pilsētiņas bijušas kā veikalu kvartāli?
Jā, daudzas no šīm pilsētiņām, - atbildēja Keita Eriksone. - Tās bija spekulatīvi uzņēmumi ar nolūku nest peļņu zemes īpašniekiem. Tāpat kā mūsdienu tirdzniecības centri. Pat plānojums tām ir visai līdzīgs tirdzniecības centriem.
Viņa pagriezās krēslā un norādīja uz laukumu aiz vakariņotājiem. - Redzat laukuma vidū to pārjumto tirdzniecības placi? Līdzīgus pārjumtus tirdziņus jūs ieraudzīsiet daudzās šejienes pilsētiņās. Tas nozīmē, ka tā būvēta kā bastide, jauna, nocietināta pilsēta. Četrpadsmitā gadsimta laikā Francijā tika uzcelts gandrīz tūkstotis šādu nocietinātu pilsētiņu. Un daudzas no tām parādījās tikai peļņas nolūkos.
Tas ieinteresēja biržas māklerus.
Viens no viņiem spēji pacēla acis un teica: - Paga, paga! Kā, uzceļot pilsētu, var nopelnīt naudu?
Keita smaidīja. - Tā ir četrpadsmitā gadsimta ekonomika, - viņa teica. - Shēma bija šāda. Pieņemsim, ka tu esi augstmanis, kam pieder daudz zemes. Četrpadsmitajā gadsimtā Franciju lielākoties klāja meži, tātad ari tava zeme bija galvenokārt klāta ar mežiem, kuros dzīvoja vilki. Iespējams, ka šur tur dzīvoja pa kādam zemniekam, kas maksāja tev nožēlojamu renti, taču bagāts tu tā nevarēji kļūt. Un, tā kā tu biji augstmanis, tev vienmēr izmisīgi vajadzēja naudu, lai dotos karagājienos un piekoptu tik greznu dzīves stilu, cik tev pēc sabiedriskā stāvokļa pieklājas… Un kā gan varēja palielināt ieņēmumus no zemes īpašumiem? Uzceļot jaunu pilsētu. Ļaudis, kas dzīvotu šajā pilsētiņā, piesaistīja ar īpašām nodokļu atlaidēm un citām privilēģijām, kas bija noteiktas pilsētiņas hartā. Visbiežāk pilsētnieki bija vienkārši atbrīvoti no feodālajām saistībām.
Kādēļ viņiem bija jādod šādas atlaides? - jautāja viens no vīriešiem.
Tādēļ, lai itin drīz pilsētiņā sarastos tirgotāji un lai no tirdzniecības nodokļiem un atļaujām rastos jauni ienākumi. Maksu iekasēja par visu. Par to, ka brauci pa ceļu, kas ved uz pilsētiņu. Par tiesībām ieiet pilsētiņā. Par tirdzniecības vietu tirgū. Par drošību, kuru nodrošināja karavīri. Par to, ka tirgū bija naudas mainītāji.
Nav slikti, - noteica mākleris.
It nemaz nebija slikti! Turklāt tu varēji iekasēt procentus no visa tirgū pārdotā!
Tiešām? Cik procentu?
Tas bija atkarīgs no konkrētās vietas un preces. Caurmērā no viena līdz pieciem procentiem. Tātad tirgus patiesībā bija galvenais pilsētas rašanās iemesls. Tas ir skaidri redzams arī pēc plānojuma. Paskatieties uz to baznīcu! - Viņa norādīja sānis. - Agrākajos gadsimtos baznīca bija pilsētas centrs. Ļaudis vismaz vienreiz dienā gāja uz mesu. Visa dzīve ritēja ap baznīcu. Taču šeit, Dommā, baznīca ir uzcelta maliņā. Pilsētas centrs tagad ir tirgus.
Tātad visa nauda nāca no tirgus?
Ne visa! Šāda nocietināta pilsēta deva drošību arī tuvākajai apkaimei, un tas nozīmēja, ka zemnieki varēja droši izcirst tuvējos mežus un iekārtot jaunas saimniecibas. Tātad varēja palielināt ari nodevas zemniekiem. Kopumā jauna pilsētiņa bija drošs naudas ieguldījuma veids. Tieši tāpēc tika uzceltas tik daudzas jaunas pilsētas.
Vai tas bija vienīgais iemesls, kāpēc cēla pilsētas?
Nē, daudzas cēla arī militāru apsvērumu pēc, jo…
Iečerkstējās Mareka rācija. Tā atkal bija Elsija. - Andrē?
Jā, - atsaucās Mareks.
Atbrauc, lūdzu, tūlīt šurp! Es tiešām nezinu, ko lai par to domā.
Kāpēc? Kas noticis?
Atbrauc, lūdzu! Nekavējoties!
Strāvas ģenerators paskaļi rūca, un šķūnis tumšajā laukā zem zvaigžņotās debess bija spoži izgaismots.
Viņi visi sapulcējās iekšā. Elsija sēdēja pie sava rakstāmgalda un skatījās atbraucējos. Viņas acis likās tālas, atsvešinātas.
Elsij?
Tas nav iespējams, - viņa ierunājās.
Kas nav iespējams? Kas te noticis?
Mareks paskatījās uz Deividu Sternu, bet tas bija iegrimis darbā ar kādu analīzi telpas stūrī.
Elsija nopūtās. - Es nezinu, vienkārši nezinu…
Nu, - sacīja Mareks, - tad stāsti no sākuma!
Labi, - viņa noteica. - No sākuma. - Viņa piecēlās, pārgāja telpas otrā pusē un norādīja uz grīdu. Tur uz izklāta brezenta gulēja pergamentu kaudzīte. - Lūk, tas ir sākums. Dokumentu sainis, kuru es reģistrēju ar numuru M-031; šodien atrasts klosterī. Deivids lūdza man to apstrādāt, cik ātri vien iespējams.
Neviens neko neteica. Visi tikai vēroja Elsiju.
Labi, - viņa turpināja, - tad nu es strādāju ar saini. Es to daru šādi: ņemu apmēram desmit pergamentu vienā reizē un nesu pie sava galda. - Viņa paņēma desmit virsējos un aiznesa pie galda. - Tā, es sēžos pie galda un caurskatu tos, citu pēc cita. Ņemu lapu, izlasu, ievadu kopsavilkumu datorā un nesu lapu fotografēt, lūk, tur. - Viņa aizgāja pie nākamā galda un noklāja lapu zem aparāta.
Elsij, - ieteicās Mareks, - mēs esam pazīstami ar…
Nē, - viņa asi atcirta, - ne ar ko jūs neesat pazīstami! - Elsija atgriezās pie sava rakstāmgalda un paņēma nākamo pergamentu. - Labi, tādā veidā es tos apstrādāju citu pēc cita. Ša- jā sainī ir dažnedažādi dokumenti: rēķini, vēstules, atbildes uz bīskapa pavēlēm, ziņas par gada ražu, klostera īpašumu uzskaitījums. Visi attiecas apmēram uz 1357. gadu.