Citu pēc cita viņa cēla pergamentus no kaudzītes.
Un tad… - Viņa noņēma priekšpēdējo. -… es ieraugu šo.
Visi skatījās.
Neviens neko neteica.
Pergaments pēc lieluma bija vienāds ar pārējiem, taču blīvā latīņu vai senfranču raksta vietā uz tā bija tikai divi vārdi vienkāršā angļu valodā:
PALĪDZIET MAN 4/7/1357
Ja jūs vēl nesapratāt, - piebilda Elsija, - tas ir Profesora rokraksts.
Telpā valdīja klusums. Visi stāvēja kā sastinguši un, neiz- dvesdami ne skaņas, blenza pergamentā.
Mareka domas skrēja zibens ātrumā, apsverot visas varbūtības. Tā kā viņam bija smalkas, enciklopēdiskas zināšanas par viduslaikiem, viņš jau vairākus gadus strādāja par ārštata konsultantu Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzeja viduslaiku fondā. Rezultātā Mareks bija guvis pamatīgu pieredzi saskarē ar dažnedažādiem viltojumiem. Tiesa, reti gadījās redzēt viltotus viduslaiku dokumentus - viltojumi parasti bija dārgakmeņi desmit gadu vecās rokassprādzēs vai arī bruņas, kas izrādījās taisītas Bruklinā, - taču pieredze bija sniegusi viņam skaidrību, kā šādus gadījumus analizēt.
Labi, atkal no sākuma, - sacīja Mareks. - Tu esi pārliecināta, ka tas ir viņa rokraksts?
Jā, - atbildēja Elsija. - Tas ir neapšaubāmi.
Kā tu zini?
Viņa nošņācās. - Es esmu grafoloģe, Andrē. Bet vienalga, paskaties pats!
Viņa izvilka zīmīti, ko Džonstons bija uzrakstījis pirms dažām dienām, arī ar drukātiem burtiem; tā bija piesprausta kādam rēķinam: "LŪDZU, PĀRBAUDI ŠO TĒRIŅU!" Vina nolika > ' > »
to blakus pergamentam. - Patiesībā drukātos burtus ir vieglāk analizēt. Lūk, piemēram, šī A viegli diagonālā šķērssvītra. Viņš velk slīpo līniju uz augšu, tad pretējā virzienā lejup, paceļ rakstāmo un, it kā būtu par slinku pacelt augstāk, šķērssvītru sāk netipiski zemu un velk slīpi augšup. Vai, skatieties, šis P - viņš velk uz leju, tad atpakaļ un tad velk pusloku. Vai arī E - to viņš velk kā L un pēc tam ar zigzagu augšup pievieno pārējās abas līnijas. Šaubu nav, tas ir viņa rokraksts.
Neviens to nevarētu viltot?
Nē. Viltojumus allaž var pazīt pēc vietām, kurās pacelts rakstāmais, un pēc citām zīmēm. Tas ir viņa rokraksts.
Vai viņš tiešām gribētu mūs izjokot? - minēja Keita.
Ja tiešām, tad nav smieklīgi.
Un kas ir ar to pergamentu? - jautāja Mareks. - Tas ir tikpat vecs kā citas lapas šai saini?
Jā, - pienākdams klāt, sacīja Deivids Sterns. - Oglekļa tests, protams, derētu, bet es teiktu, ka jā - tas ir tikpat vecs, cik pārējie.
Mareks domāja: kā tas var būt? Skaļi viņš sacīja: - Tu esi pārliecināts? Šis pergaments izskatās citādi. Virsma liekas raupjāka.
Tā ir raupjāka, - atteica Sterns, - tāpēc ka draņķīgi no- skrāpēta. Viduslaikos pergaments bija dārga manta. Jūs jau zināt, ka to lietoja, noskrāpēja tīru un lietoja atkal. Taču, ja paskatāmies uz šo pergamentu ultravioletajā… Vai kāds neizslēgtu lielo gaismu? - To izdarīja Keita, un Sterns tumsā ieslēdza sarkano lampu virs galda.
Mareks uzreiz ieraudzīja vēl citu tekstu, vāri, tomēr skaidri saredzamu uz pergamenta.
Sākotnēji tas bijis rēķins par izmitināšanu, - teica Elsija. - Tas noskrāpēts nost, ātri un neveikli, it kā rakstītājs būtu ļoti steidzies.
Tu saki, ka to noskrāpējis Profesors? - jautāja Kriss.
Man nav ne jausmas, kas to ir izdarījis, bet prasmīgi darīts tas nav.
labi, - noteica Mareks. - Ir viena skaidra metode, kā to noskaidrot reizi par visām reizēm. - Viņš pagriezās pret Ster- nu. - Kas ir ar tinti, Deivid? Tā ir īsta?
Sterns vilcinājās. - Es neesmu pārliecināts.
Neesi pārliecināts? Un kāpēc?
•
•
No ķīmiskā viedokļa, - sacīja Sterns, - tā ir tieši tāda, kādai vajadzētu būt: dzelzs ir dzelzs oksīda formā, sajaukta ar žulti kā organisku saistvielu. Melnumam drusku pievienots ogleklis un pieci procenti saharozes. Tolaik cukuru lietoja, lai piešķirtu tintei spīdumu. Tā ir parasta dzelzs un žults tinte, atbilstoša savam laikam. Taču tas vēl neko nenozīmē.
Tieši tā. - Sterns bija devis mājienu, ka tā varētu būt viltota.
Tāpēc es veicu žults un dzelzs titrēšanu, - sacīja Sterns. - To parasti dara šaubīgos gadījumos. Tā precīzi nosaka katras vielas daudzumu tintē. Titrēšana rāda, ka šīs konkrētās tintes sastāvs ir līdzīgs, bet nav identisks ar tinti pārējos dokumentos.
Līdzīgs, bet nav identisks… - atkārtoja Mareks. - Cik līdzīgs?
Kā tu zini, viduslaikos tinti pirms lietošanas sajauca ar rokām, jo to nevarēja glabāt. Žults un aizstājēji - piemēram, ozolu pangas, - ir organiski, tāpēc tintes var ar laiku samaitāties. Dažkārt tintei kā konservantu pievienoja vīnu. Šā vai tā, daža- dos dokumentos mēdz būt diezgan liela žults un dzelzs satura dažādība. Dažkārt divdesmit vai pat trīsdesmit procentu robežās. Atšķirības ir pietiekamas, lai pēc tām varētu pateikt, vai dokumenti ir rakstīti vienā dienā, ar to pašu tintes krājumu. Šī konkrētā pergamenta tinte par apmēram divdesmit deviņiem procentiem atšķiras no tām lapām, kas bija virs un zem tā.
Tas ir bezjēdzīgi, - sacīja Mareks. - Šie skaitļi nepierāda ne autentiskumu, ne viltojumu. Vai tu veici spektrogrāfisko analīzi?
Jā. Tikko pabeidzu. Lūk, triju dokumentu spektri, Profesora rokraksta lapa ir vidējā. - Trīs līnijas, smaiļu un kritumu virknes. - Atkal līdzīgi, bet ne identiski.
Ne tik līdzīgi, - sacīja Mareks, nopētīdams līnijas. - Līdz ar dzelzs daudzuma atšķirību Profesora tintē ir ari daudz mikroelementu, ieskaitot, piemēram… kas ir šī smaile?
Hroms.
Mareks nopūtās. - Tātad moderna.
Nebūt nav obligāti.
Citos paraugos hroma nav.
Tas tiesa, taču vispār hroms ir sastopams klosteru tintēs. Diezgan bieži.
Vai šai ielejā ir hroms?
Nē, - atteica Sterns, - bet hromu importēja visā Eiropā, tāpēc ka to lietoja ne tikai tintēs, bet ari audumu krāsošanai.
Nu, bet ko nozīmē visi šie pārējie blakus elementi? - nerimās Mareks, norādīdams uz citām smailēm. Viņš pakratīja galvu. - Piedod, bet es to vienkārši nepieņemu.
Piekrītu, - sacīja Sterns. - Tas noteikti ir joks.
Taču skaidri mēs to bez oglekļa testa nezināsim, - noteica Mareks. Tests Carbon-14 noteiks tintes un pergamenta vecumu ar precizitāti līdz piecdesmit gadiem. Ar to pietiks, lai noskaidrotu viltojuma jautājumu.
Kamēr par to runājam, - sacīja Sterns, - es gribētu arī termoluminiscences un varbūt lāzeraktivācijas anaLizes.
-Šeit mes to nevaram.
Zinu, es aizvedīšu uz Lezeizī. - Šai kaimiņu ielejas pilsētiņā atradās Dienvidfrancijas priekšvēstures pētniecības centrs ar labi ekipētu laboratoriju, kurā varēja veikt Carbon-14 un kālija—ar^rona datēšanas, kā arī neitronu aktivācijas un citas sarežģītas pārbaudes. Rezultāti nebija tik precīzi kā Parīzes vai Tu- lūzas laboratorijās, taču pētnieki tos varēja saņemt dažu stundu laikā.
Vai ir kādas izredzes to izdarīt šovakar? - jautāja Mareks.
Es mēģināšu.
Pie grupiņas atgriezās Kriss; viņš bija mēģinājis sazvanīt Profesora mobilo telefonu. - Nekā, - viņš sacīja. - Tikai balss pasts.
Nu ko, - sacīja Mareks. - Neko citu mēs šobrīd izdarīt nevaram. Pagaidām izskatās, ka šī lapa ir dīvains joks. Nevaru iedomāties, kas to nostrādājis, - taču kāds to ir darījis. Rīt datēsim ar oglekli. Nešaubos, ka šī lapa izrādīsies jauna. Un, lai kā mēs cienītu Elsiju, šie vārdi droši vien ir viltojums.
Elsija sāka pūsties.
Jebkurā gadījumā, - turpināja Mareks, - rīt ir gaidāms Profesora zvans, un mēs varēsim pajautāt viņam. Tikmēr dosimies labāk pie miera un kārtīgi izgulēsimies.