Dzīvojamā mājā Mareks klusi aizvēra aiz sevis durvis un tikai tad ieslēdza gaismu. Tad paskatījās apkārt.
Istaba bija nevainojamā kārtībā, kā jau bija gaidāms. Tā bija tīra kā mūka celle. Pie gultas uz naktsgaldiņa gulēja pieci seši pētījumu manuskripti kārtīgā kaudzītē. Uz rakstāmgalda pa labi citi pētījumi blakus aizvērtam piezīmjdatoram. Galdam bija atvilktne. Mareks to atvēra un aši pārmeklēja.
Tomēr viņš neatrada to, ko meklēja.
Tad viņš devās pie drēbju skapja. Profesora drēbes bija rūpīgi sakārtotas, starp pakārtajiem apģērba gabaliem atstātas vienādas spraugas. Mareks apčamdīja kabatas visiem pēc kārtas, tomēr neatrada. Varbūt nemaz te nav, viņš nodomāja. Varbūt paņēmis līdzi uz Ņūmeksiku.
Pretī durvīm stāvēja kumode. Viņš atvēra augšējo atvilktni: monētas uz tasītes, ASV dolāru paciņa ar gumijiņu apkārt un dažas personiskas mantas, ieskaitot nazi, pildspalvu un rezerves rokas pulksteni, - nekā neparasta.
Tad viņš vienā malā ieraudzīja plastmasas futrāli.
Viņš izņēma futrāli un atvēra to. Iekšā bija brilles. Viņš nolika tās uz kumodes.
Lēcas bija bifokālas, ovālas formas.
No krekla kabatas viņš izvilka plastmasas maisiņu. Izdzirdēja čīkstienu aiz muguras un pagriezies ieraudzīja ienākam Keitu Eriksoni.
Pārmeklē viņa vešu? - viņa jautāja, pacēlusi uzacis. - Es ieraudzīju gaismu zem durvīm, nolēmu paskatīties.
Neklauvējot? - sacīja Mareks.
Ko tu šeit dari? - Tad viņa ieraudzīja plastmasas maisiņu. - Vai tas tiešām ir tas, kas man liekas?
-Jā.
Mareks ar pinceti izņēma no maisiņa atsevišķo bifokālo lēcu un nolika uz kumodes blakus Profesora acenēm.
Identiskas nav, - sacīja Keita, - bet es teiktu, ka tā ir viņa lēca.
Es ari.
Un vai tad tu visu laiku tā nedomāji? Proti, viņš taču mūsu grupā ir vienīgais, kam ir bifokālas brilles. Piesārņojumam jābūt no viņa brillēm.
Bet nav nekāda piesārņojuma, - sacīja Mareks. - Šī lēca ir veca.
-Ko?
Deivids saka, ka šī baltā mala esot baktēriju uzaugums. Tas nozīmē, ka lēca nav jauna, Keita. Tā ir veca.
Viņa nopētīja lēcas. - Nevar būt. Paskaties, kā tās ir slīpētas! Profesora brillēs tieši tāpat kā šajā lēcā. Tai jābūt modernai.
Es zinu, bet Deivids uzstāj, ka tā ir veca.
Cik veca?
Viņš nevar pateikt.
Vai datēt nevar?
Mareks papurināja galvu. - Nepietiek organiskā materiāla.
Tātad tas nozīmē, - sacīja Keita, - ka tu ienāci šai istabā, tāpēc ka… - Viņa ieturēja pauzi, skatījās uz brillēm, tad uz Mareku. Viņa sarauca pieri. - Man liekas, tu teici, ka tie vārdi ir viltojums. Andrē.
Jā, es tā teicu.
Bet tu tomēr prasīji Deividam, vai to oglekļa testu nevar veikt šovakar, vai ne?
-Jā…
Un tad tu atnaci šurp ar šo stikliņu, tapec ka tu uztraucies… - Viņa nopurināja galvu, it kā lai attaptos no kaut kā. - Par ko? Kas, tavuprāt, te notiek?
Mareks paskatījās viņā. - Man nav ne jausmas. Viss izskatās galīgi nesakarīgi.
Tomēr tu uztraucies.
Jā, - sacīja Mareks. - Es uztraucos.
Nākamā diena pienāca skaidra un karsta, saule zvēroja debesīs bez neviena mākonīša. Profesors no rīta nepiezvanīja. Mareks pats divreiz mēģināja viņu sazvanīt, taču atkal atbildēja balss pasts: "Lūdzu, atstājiet ziņojumu, un es jums atzvanīšu!"
Arī no Sterna nebija nekādu ziņu. Kad viņi piezvanīja uz laboratoriju, tad saņēma atbildi, ka Sterns ir aizņemts. Kāds aizkaitināts laborants sacīja: - Viņš atkal atkārto tos testus! Jau trešo reizi!
Kāpēc? Mareks brīnījās. Viņš apsvēra, vai nevajadzētu aizbraukt uz Lezeizī un pašam paskatīties - nebija taču tālu -, tomēr nolēma palikt šķūņa tuvumā, lai nepalaistu garām Profesora zvanu.
Profesors nezvanīja.
Bija jau pavēla rīta stunda. Elsija nokremšlojās. - Khm…
-Jā?
Viņa skatījas uz citu pergamenta lapu. - Šī lapa sainī bija tieši pirms Profesora rakstītās, - viņa sacīja.
Mareks pienāca klāt. - Kas ir ar to?
Izskatās, ka te ir tintes traipi no Profesora spalvas. Redzi? Šeit un šeit…
Mareks paraustīja plecus. - Viņš droši vien skatījās uz to, pirms rakstīja uz savējās.
Bet tie ir uz malas, - viņa sacīja, - gandrīz vai kā speciālas atzīmes.
Kādas atzīmes? - Mareks nesaprata. - Par ko ir tas dokuments?
Tas ir darbiņš dabas vēstures jomā, - viņa atbildēja. - Kāda mūka rakstīts pazemes upes apraksts. Tur sacīts, ka vairākās vietās jābūt uzmanīgam, izsekots pa upes posmiem un tamlīdzīgi.
Pazemes upe… - Mareku tas neinteresēja. Mūki bija ari novadpētnieki, viņi bieži rakstīja nelielus traktātus par vietējo ģeogrāfiju, amatniecību, par pareizo laiku, kad jāretina augļu koki, par to, kā ziemā glabājama labība un tā tālāk. Tie bija interesanti sīkumi, turklāt bieži vien aplami.
"Atslēga ir pie Marsela," - lasīja Elsija. - Nez, ko tas nozīmē? Tieši šeit ir Profesora atzīme. Tad… kaut kas par milzīgām pēdām… nē… milža pēdām?… Pēdām kā milzim?… Un te rakstīts vivix, kas latīniski nozīmē… jāpaskatās, man tas ir jauns vārds…
Vina atšķīra vārdnīcu. t t
Marekam nebija miera, viņš izgāja ārā un staigāja šurpu turpu.
Dīvaini, - noteica Elsija. - Nav tāda vārda vivix, vismaz šajā vārdnīcā nav. - Viņa pierakstīja to, kā jau pedantisks cilvēks.
Mareks nopūtās.
Gāja laiks.
Profesors nezvanīja.
Pienāca pēcpusdiena; studenti trijos, pēcpusdienas pārtraukumā, gāja uz lielo telti. Mareks stāvēja durvīs un skatījās viņos. Viņi likās bezrūpīgi, priecīgi, viņi jokojās un bakstīja cits citam sānos.
Iezvanījās telefons. Viņš uzreiz gāja iekšā. Elsija pacēla klausuli. Viņa sacīja: - Jā, viņš tepat blakus ir…
Mareks piesteidzās klāt. - Profesors?
Elsija pakratīja galvu. - Nē, kāds no ITC. - Viņa pasniedza Marekam klausuli.
Šeit Andrē Mareks, - viņš sacīja.
Jā. Lūdzu, drusku uzgaidiet, mister Marek! Ar jums vēlas runāt misters Donigers.
Viņš pats?
Jā. Mēs jau vairākas stundas pūlējāmies jūs sazvanīt. Pagaidiet, lūdzu, pie klausules, es viņu tūdaļ sameklēšu!
Gara pauze. Fonā skanēja klasiskā mūzika. Mareks aizsedza klausuli ar delnu un sacīja Elsijai: - Donigers!
Oho! - viņa atsaucās. - Tad jau tev jāizceļas. Pats pasaules varenais.
Kāpēc lai Donigers man zvanītu?
Pēc piecām minūtēm viņš joprojām gaidīja. Telpā, galvu šūpodams, ienāca Sterns. - Tu tam neticēsi.
Jā? Kam? - atsaucās Mareks, neatraudamies no telefona.
Sterns pasniedza viņam papīra lapu, uz kuras bija rakstīts:
638 ± 47 PT
Un kas tas būtu? - jautāja Mareks.
Tintes vecums. Sešsimt trīsdesmit astoņi gadi, - atbildēja Sterns.
Par ko tu runā?
Par tinti uz tā pergamenta. Tā ir apmēram tik veca, plus mīnus četrdesmit septiņi gadi.
Ko? - pārjautāja Mareks.
Tā tas ir. Tinte datējama ar 1361. gadu.
Ko, ko?
Es zinu, zinu… - Sterns nopūtās. - Bet mēs atkārtojām testu trīs reizes. Nav nekādu šaubu. Ja to tiešām ir rakstījis Profesors, tad viņš to ir darījis pirms sešsimt gadiem. - Mareks apgrieza lapu otrādi. Tur bija rakstīts:
AD 1361 ± 47
Fona mūzika klausulē ar klikšķi aprāvās, un atskanēja saspringta balss: - Šeit Bobs Donigers. Misters Mareks?
-Jā, - atsaucās Mareks.
Jūs varbūt neatceraties, bet mēs pirms pāris gadiem satikāmies, kad es apskatīju izrakumus.