Es ļoti labi atceros, - sacīja Mareks.
Es zvanu sakarā ar profesoru Džonstonu. Mēs esam ļoti noraizējušies par viņa drošību.
Vai viņš ir pazudis?
Nē, pazudis nav. Mēs skaidri zinām, kur viņš ir.
Kaut kas Donigera tonī bija tāds, ka Marekam aukstas skudriņas pārskrēja pār muguru. - Tādā gadījumā, vai es varētu ar viņu parunāt?
Baidos, ka pašlaik nevarētu.
Vai Profesors ir briesmās?
To ir grūti pateikt. Es ceru, ka nav. Tomēr mums būs vajadzīga jūsu, proti, jūsu grupas palīdzība. Es jau esmu aizsūtījis pēc jums lidmašīnu.
Mister Doniger, - sacīja Mareks, - izskatās, ka mums ir zīmīte no Profesora Džonstona, kas ir sešsimt gadu veca…
Ne pa telefonu, - strupi pārtrauca Donigers, taču Mareks ievēroja, ka viņš nebūt nelikās pārsteigts. - Tagad Francijā ir trīs pēcpusdienā, vai ne?
Jā, tieši tā.
labi, - sacīja Donigers. - Izvēlieties trīs savas vienības dalībniekus, kas vislabāk pazīst Dordoņas reģionu. Brauciet uz Beržerakas lidostu! Kravāt mantas nevajag. Kad atbrauksiet šurp, mēs jūs ar visu apgādāsim. Lidmašīna nolaižas sešos vakarā pēc jūsu laika, un tā aizvedīs jūs uz Ņūmeksiku. Vai tas būtu skaidrs?
-Jā, bet…
-Tad izrunāsimies.
Un Donigers nolika klausuli.
Deivids Sterns skatījās Marekā. - Par ko bija runa?
Mareks sacīja: - Aizej pēc pases!
-Ko?
Aizej pēc pases un atgriezies ar mašīnu!
Mums kaut kur jābrauc? -Jā.
Mareks paņēma rāciju.
Keita Eriksone stāvēja uz Larokas pils vaļņa un nolūkojās iekšpagalmā, pils plašajā, zāļainajā centrā, divdesmit pēdu lejāk. Zālājā mudžēja tūristi, vismaz divpadsmit dažādu tautību, visi spilgtos kreklos un šortos. Fotoaparāti klikšķēja neat- ņemdamies.
Tieši zem sevis viņa izdzirdēja meitenes balsi: - Vēl viena pils… Mammu, kāpēc .mums visu laiku jābrauc uz šitām stulbajām pilim?
Tāpēc, ka tētim interesē, - atbildēja māte.
Bet, mammu, viņas taču visas ir vienādas!
Es zinu, zakit…
Tēvs gabaliņu tālāk stāvēja aiz zema mūra, kas iezīmēja tur kādreiz atradušos telpu. - Un šeit, - viņš paziņoja ģimenei, - bija lielā zāle.
Keita uzreiz redzēja, ka tā nav vis. Vīrišķis stāvēja virtuves atliekās. Tas bija acīmredzami pēc trim plītīm, kuras vēl varēja samanīt sienā pa kreisi. Un akmens tekne, pa kuru pienāca ūdens, bija vīrietim tieši aiz muguras.
Un kas notika tai lielajā zālē? - apjautājās viņa meita.
Šeit tika rīkotas dzīres, un ceļojošie bruņinieki apliecināja cieņu karalim.
Keita nopūtās. Nebija ziņu, ka I>arokā jelkad būtu bijis kāds karalis. Vēstures dokumenti vēstīja ko gluži pretēju: ka tā vienmēr bijusi privāta pils, vienpadsmitajā gadsimtā to uzcēlis kāds Armāns de Klēri. Četrpadsmitajā gadsimtā tā bija pamatīgi pārbūvēta, pievienojot vēl vienu ārējo mūru kārtu un papildu paceļamos tiltus. To ap 1302. gadu bija veicis kāds bruņinieks, vārdā Fransuā le Gro jeb Frānsiss Resnais.
Par spīti franciskajam vārdam, Fransuā bija angļu bruņinieks, un viņš pārbūvēja Laroku jaunajā angļu piļu būvniecības stilā, ko bija iedibinājis Edvards Pirmais. Edvarda laikmeta pilis bija lielas, ar plašiem iekšpagalmiem un ērtu mītni kungam. Tas atbilda Fransuā raksturam, kurš, kā vēstī avoti, bijis mākslinieciskas dabas, paslinks un ar noslieci iekulties naudas grūtībās. Fransuā tika piespiests ieķīlāt savu pili un pēc tam pavisam pārdot. Simtgadu kara laikā pili cits pēc cita pārvaldīja vairāki bruņinieki. Nocietinājumi turējās labi: pils nekad netika ieņemta kaujā, tās saimnieki mainījās tikai komerciālu darījumu dēļ.
Lielo zāli Keita redzēja tālāk pa kreisi; tā bija stipri sagrauta, tomēr šīs ļoti plašās telpas kontūras bija skaidri samanāmas, tā bija gandrīz simt pēdu gara. Joprojām bija redzams milzīgais kamīns - deviņas pēdas augsts un divpadsmit pēdu plats. Keita zināja, ka šāda lieluma zālei vajadzēja būt ar akmens sienām un koka griestiem. Un jā, kur mūris turējās, augšējos akmeņos bija redzami ierobi lielajām, līmeniskajām sijām. Virs tām savulaik noteikti bija spāres, kas balstīja jumtu.
Viņai garām uz šaurā vaļņa paspraucās britu tūristu grupa. Viņa dzirdēja gidu stāstām: - Šos vaļņus cēlis sers Frānsiss Briesmīgais 1363. gadā. Frānsiss bija izslavēts neģēlis. Viņš izklaidējās savos milzīgajos kazemātos, spīdzinādams vīriešus, sievietes un pat bērnus. Tagad, paskatoties pa kreisi, jūs redzēsiet tā saukto Mīlnieces Pēdējo Soli, vietu, no kuras 1292. gadā nokrita un nositās grāfiene de Reno, kritusi negodā, jo bija stāvoklī no sava vīra zirgu puiša. Pētnieki joprojām strīdas, vai viņa nolēkusi pati vai arī viņu nogrūdis saniknotais vīrs…
Keita nopūtās. Nez, kas sacerēja visas šīs blēņas? Viņa pievērsās savam skiču bloknotam, kur viņa atzīmēja sienu kontūras. Arī šajā pilī bija slepenas ejas. Tomēr Frānsiss Resnais bija prasmīgs arhitekts. Viņa ejas bija iekārtotas lielākoties aizsardzības vajadzībām. Cita eja gāja no vaļņa aiz lielās zāles tālākās sienas gar lielā kamīna aizmuguri. Viena cita stiepās gar dienvidu valni.
Taču vissvarīgāko eju viņai vēl nebija izdevies atrast. Četrpadsmitā gadsimta rakstnieks Fruasārs vēstīja, ka larokas pils nekad nav ieņemta, novārdzinot aplenkumā, jo uzbrucējiem nekad nav izdevies atrast slepeno eju, pa kuru pilij piegādāta pārtika un ūdens. Baumoja, ka šī slepenā eja bijusi saistīta ar alu labirintiem kaļķakmens klintīs zem pils, tā stiepusies prāvu gabalu un beigusies ar apslēptu izeju kalnos.
Kaut kur.
Visvieglāk to atrast būtu, sameklējot ejas galu pilī un virzoties pa to atpakaļ. Taču, lai atrastu šo atveri, viņai vajadzēja tehnisku palīdzību. Vislabāk varētu derēt zemes radars. Lai darbotos ar to, viņai vajadzētu, lai pils ir tukša. Apmeklētājiem tā bija slēgta pirmdienās, to varētu darīt nākampirmdien, ja vien…
Iečerkstējās viņas rācija. - Keita?
Tas bija Mareks.
Viņa paņēma rāciju un nospieda pogu. - Jā, Keita.
Nāc tūlīt šurp uz dzīvojamo māju! Ārkārtēja situācija.
Un viņš atslēdza savienojumu.
•
•
Peldēdams deviņas pēdas zem ūdens, Kriss Hjūss dzirdēja skābekļa regulētāja sīkoņu un nostiprināja saiti, kas ļāva viņam necīnīties pret Dordoņas straumi. Redzamība ūdenī šodien bija gluži laba, ap divpadsmit pēdu, un viņš varēja saskatīt visu lielo nocietināto dzirnavu tilta balstu pie ūdensmalas. Šis balsts beidzās ar nekārtīgu lielu, šķeltu akmeņu rindu, kas taisnā līnijā stiepās pāri upei. Šie akmeņi iezīmēja te bijušo tiltu visā garumā.
Kriss virzījās gar šo līniju, kārtīgi nopētīdams šos akmeņus. Viņš meklēja ierobus, kas palīdzētu noskaidrot, kur lietoti baļķi. Pa reizei viņš mēģināja kādu akmeni pagriezt, bet zem ūdens tas bija ļoti grūti, jo nebija īsti, kur atsperties.
Ūdens virsū par viņu liecināja plastmasas boja ar sarkanu ūdenslīdēja karodziņu. Tā bija domāta, lai pasargātu viņu no atpūtniekiem - smaiļotājiem. Tāda vismaz bija iecere.
Pēkšņi spējš rāviens atrāva viņu no upes dibena. Viņš nira augšup un sasita galvu pret dzeltenu smailītes korpusu. Airētājs turēja rokā plastmasas boju un kaut ko kliedza viņam, izklausījās, ka vāciski.
Kriss izņēma iemuti un sacīja: - Neaiztiec šito, sasodīts!
Airētājs vāciski nobēra atbildi un aizkaitināts rādīja uz krasta pusi.
Paklausies, draugs, es nezinu, ko tu…
Vācietis turpināja aurot un bakstīt pirkstu krasta virzienā.