Kriss atskatījās.
Krastā stāvēja viens no studentiem ar rāciju rokā. Viņš sauca. Krišam vajadzēja brītiņu, lai attaptos un saprastu. - Mareks teica, ka tev jāiet uz dzīvojamo māju. Nekavējoties.
Jēziņ, pēc pusstundas nevar? Man te jāpabeidz…
Viņš teica: nekavējoties.
Pār tālajiem pakalniem savilkās tumši mākoņi, izskatījās, ka būs lietus. Donigers savā kabinetā nolika tālruņa klausuli un sacīja: - Viņi piekrita atbraukt.
Lieliski, - sacīja Daiena Krāmere. Viņa stāvēja pretī Donigeram ar muguru pret kalniem. - Mums vajag viņu palīdzību.
Diemžēl, - noteica Donigers. Viņš piecēlās no galda un sāka soļot šurpu turpu. Kad viņš saspringti domāja, viņš nekad nevarēja nosēdēt mierā..
Es tikai nesaprotu, kā mēs vispār varējām Profesoru pazaudēt, - sacīja Krāmere. - Viņš droši vien iejaucās notikumos. Tu viņam teici, lai to nedara. Tu teici, ka viņam vispār nevajag turp doties. Tagad viņš droši vien ir iesaistījies dzīvē.
Mēs nezinām, kas noticis, - sacīja Donigers. - Mums nav ne jausmas, sasodīts!
Zināms tikai, ka viņš uzrakstījis zīmīti, - sacīja Krāmere.
Jā, to Kastnere ziņoja. Kad tu ar viņu runāji?
Vakar vakarā, - sacīja Krāmere. - Viņa man piezvanīja, tiklīdz uzzināja. Viņa mums vienmēr bijusi laba sakarniece, un…
Vienalga! - Donigers aizkaitināts atmeta ar roku. - Tas nav galvenais.
Tā viņš vienmēr teica, kad uzskatīja, ka kaut kas nav pieminēšanas vērts. - Kas ir galvenais? - jautāja Krāmere.
Dabūt viņu atpakaļ, - sacīja Donigers. - Mums katrā ziņā jādabū viņš atpakaļ. Tas ir galvenais.
Bez šaubām, - sacīja Krāmere. - Katrā ziņā.
Man jau likās, ka tas vecais perdelis ir kretīns, - teica Donigers, - taču, ja mēs nedabūsim viņu atpakaļ, tas būs murgs no publicitātes viedokļa.
Murgs gan.
Bet ar to es tikšu galā, - turpināja Donigers.
Skaidrs, ka tiksi.
Gadu gaitā Krāmere bija ieradinājusies atkārtot visu, ko Donigers teica, kad viņam uznāca šis "soļojamais noskaņojums". Svešiniekam tā izskatītos pēc lišķības, bet Donigeram tā bija noderīga. Bieži vien, kad Donigers dzirdēja savu vārdu atkārtojumu, viņš nepiekrita. Krāmere saprata, ka šai procesā viņa ir tikai instruments. Varbūt tā izskatījās pēc divu cilvēku sarunas, bet patiesībā tā nebija saruna. Donigers runāja tikai pats ar sevi.
Problēma ir tāda, - sacīja Donigers, - ka palielinās to ār- pusnieku skaits, kas zina par šo tehnoloģiju, taču mēs no tā negūstām pienācīgu atdevi. Mums nav pamata cerēt, ka šie aspiranti atdabūs viņu atpakaļ.
Viņiem ir labākas izredzes.
Tas ir tikai pieņēmums. - Viņš soļoja šurpu turpu. - Vājš pieņēmums.
Piekritu, Bob. Vājš.
Un kas ir ar to meklētāju vienību, ko tu aizsūtīji? Kuri tie bija?
Gomesa un Bareto. Viņi nekur neredzēja Profesoru.
Cik ilgi viņi tur bija?
Manuprāt, kādu stundu.
Viņi neiejaucās notikumos?
Krāmere papurināja galvu. - Kāpēc lai viņi riskētu? Nav jēgas. Viņi ir bijušie jūras kājnieki, Bob. Pat ja viņi būtu iejauku- šies, viņi nemaz nezinātu, kur meklēt. Viņi pat nezinātu, no kā jāuzmanās. Tur viss ir pavisam atšķirīgi.
Bet šie aspiranti labāk zinās, kur meklēt.
Tā vajadzētu būt, - sacīja Krāmere.
Tālumā noducināja pērkons. Pirmās lielās lietus lāses noslīdēja pār kabineta logu rūtīm. Donigers skatījās lietū. - Un ja mēs zaudējam arī šos aspirantus?
Būs publisks skandāls.
Varbūt, - sacīja Donigers, - bet mums jābūt gataviem uz šādu iespēju.
Reaktīvā lidmašīna Guljštream V, dzinējiem dunot, lēni slīdēja uz viņu pusi. Uz tās astes lieliem sudrabainiem burtiem bija rakstīts: ITC. Tika nolaists traps, un stjuarte uniformā nokāpa lejā un atritināja sarkanu paklāju.
Aspiranti blenza.
Ne pa jokam… - noteica Kriss Hjūss. - Tas tiešām ir sarkanais paklājs.
Ejam! - sacīja Mareks. Viņš uzmeta plecā somu un veda biedrus uz lidmašīnu.
Mareks bija atteicies atbildēt uz viņu jautājumiem un apgalvojis, ka neko nezinot. Viņš tikai pateica viņiem oglekļa datējuma rezultātu un atzinās, ka neredz tam izskaidrojumu. Vēl pateica, ka ITC viņus aicinot braukt palīgā Profesoram un ka tas esot steidzami. Neko citu viņš neteica. Un viņš ievēroja, ka arī Sterns neko negrasās paskaidrot.
Lidmašīnas salons bija iekārtots pelēkos un sudrabainos toņos. Stjuarte piedāvāja viņiem dzērienus. Visa šī greznība kontrastēja ar skarba izskata vīru, sirmiem matiem ezītī, kas nāca pretī ar viņiem sasveicināties. Kaut arī viņam bija mugurā darījumu uzvalks, militārā pagātne nebija noslēpjama. Vismaz Mareks to ievēroja, kad vīrs ar visiem sarokojās.
Es esmu Gordons, - viņš teica. - ITC viceprezidents. laipni lūdzu! Lidojums līdz Ņūmeksikai ilgs deviņas stundas, četrdesmit minūtes. Un tagad labāk piesprādzējieties!
Viņi atkrita sēdekļos, jau juzdami, ka lidmašīna sākusi braukt uz skrejceļu. Vēl pēc brīža dzinēji ierēcās skaļāk, un Mareks, paskatījies pa logu lejup, redzēja, kā no viņiem attālinās Francijas ainava.
Varēja būt sliktāk, nodomāja Gordons, apsēzdamies lidmašīnas aizmugurē un uzlūkodams jauniešu grupu. Tiesa, viņi bija akadēmiski ļaudis; redzams, ka drusku samulsuši. Un viņu vidū nebija nekādas koordinācijas, nekādas komandas izjūtas.
Taču, no otras puses, izskatījās, ka viņi visi ir pieklājīgā fiziskā formā, sevišķi tas ārzemnieks, Mareks. Tas izskatījās spēcīgs. Un tā meiča arī nebija zemē metama. Trenēta roku muskulatūra, sastrādātas delnas, mierīga izturēšanās. Viņa varētu izturēt pamatīgu spiedienu, prātoja Gordons.
No tā izskatīgā puikas gan nebūs nekāda labuma. Gordons nopūtās, redzēdams, kā Kriss Hjūss paskatās pa logu, ierauga stiklā savu atspulgu un atglauž ar roku matus.
Par ceturto Gordons nespēja tikt skaidrībā. Tas bija patruļa izskata dēlietis, redzams, ka daudz laika pavadījis brīvā dabā; viņa drēbes bija izbalējušas, acenes apskrambātas. Taču uzreiz bija redzams, ka viņš ir no tehniskas noslieces ļaudīm. Zināja visu par iekārtām un vadiem, bet neko par pasauli. Nevarēja zināt, kā viņš reaģēs, ja nonāks skarbos apstākļos.
Dūšīgākais no viņiem, Mareks, ierunājās: - Varbūt jūs mums pateiksiet, kas vispār notiek?
Es domāju, ka jūs jau to zināt, mister Marek, - sacīja Gordons. - Vai tad ne?
Es zinu tikai to, ka man ir sešsimt gadu vecs pergaments ar pāris vārdiem Profesora rokrakstā. Un tie rakstīti ar sešsimt gadu vecu tinti.
Jā, tieši tā.
Mareks pašūpoja galvu. - Bet man grūti tam noticēt.
Patlaban, - sacīja Gordons, - tā vienkārši ir tehnoloģiska realitāte. Tā ir īstenība. To var izdarīt. - Viņš piecēlās un atnāca apsēsties blakus pārējiem.
Jūs gribat teikt, ka ir iespējami ceļojumi laikā? - jautāja Mareks.
Nē, - atteica Gordons. - Es nebūt nedomāju ceļojumus laikā. Tādi nemaz nav iespējami, tas visiem zināms.
Pašai idejai par ceļojumiem laikā nav jēgas, jo laiks nemaz nerit. Tas, ka, mūsuprāt, laiks iet, ir tikai mūsu nervu sistēmas īpatnība - mums tā liekas. Patiesībā laiks neiet; mūsu dzīves gan paiet. Pats laiks ir nemainīgs. Tas vienkārši ir. Līdz ar to pagātne un nākotne nav atsevišķas vietas tādā izpratnē, kā Ņujorka un Parīze ir noteiktā attālumā viena no otras. Un, tā kā pagātne nav vieta, uz to nevar ceļot.
Viņi klusēja un tikai skatījās Gordonā.
Ir ļoti svarigi to skaidri saprast, - turpināja Gordons. - ITC tehnoloģijām nav nekāda sakara ar ceļojumiem laikā, vismaz tiešā nozīmē ne. Taču mēs esam radījuši jaunu veidu, kā ceļot telpā. Precīzāk izsakoties, mēs lietojam kvantu tehnoloģiju, lai rīkotos ar ortogonāla multiversa koordinātu maiņām.