Viņi neizpratnē blenza runātājā.
Tas nozīmē, - sacīja Gordons, - ka mēs ceļojam uz citu vietu multiversā.
Un kas ir multiverss? - jautāja Keita.
Multiverss jeb multipli universi ir pasaule, ko definē kvantu mehānika. Tas nozīmē, ka…
Kvantu mehānika? - pārjautāja Kriss. - Kas ir kvantu mehānika?
Gordons ieturēja pauzi. - Tas ir diezgan sarežģīti. Bet, tā kā jūs esat vēsturnieki, es mēģināšu jums to izskaidrot vēsturiski.
•
Pirms simt gadiem, - iesāka Gordons, - fiziķi uzskatīja, ka enerģijai, piemēram, gaismai vai magnētismam, vai elektrībai, piemīt nepārtraukti plūstošu viļņu forma. Mēs joprojām runājam par "radio viļņiem" un "gaismas viļņiem". Faktiski šī atziņa, ka visām enerģijas formām ir kopīga viļņveida daba, bija viens no lielākajiem deviņpadsmitā gadsimta fizikas sasniegumiem. Taču bija kāda sīka problēma. Izrādījās, ka, spīdinot gaismu uz metāla plāksnes, rodas elektriska strāva. Fiziķis Makss Planks izpētīja attiecības starp spidinātās gaismas un radītās elektrības daudzumu un secināja, ka enerģija nav nepārtraukts vilnis. Tieši otrādi, likās, ka enerģija sastāv no atsevišķām daļiņām, kuras viņš nosauca par kvantiem. Šis atklājums, ka enerģiju veido kvanti, bija kvantu fizikas sākums. Pēc dažiem gadiem Einšteins pierādīja, ka fotoelektrisko efektu var izskaidrot, pieņemot, ka gaisma sastāv no daļiņām, kuras viņš nosauca par fotoniem. Šie gaismas fotoni trāpīja metāla plāksnei un notrieca no tās elektronus, radīdami elektrību. Matemātiski viss atbilda vienādojumiem. Tie apliecināja uzskatu, ka gaisma sastāv no daļiņām. Tiktāl skaidrs? -Jā…
Un visai drīz, - turpinaja Gordons, - fiziķi saka saprast, ka ne tikai gaisma, bet arī visa cita enerģija sastāv no daļiņām. Īstenībā visa matērija universā sastāv no daļiņām. Atomi sastāvēja no smagākām daļiņām to kodolā, bet vieglie elektroni šaudījās pa ārmalām. Tātad saskaņā ar jauno teoriju viss ir tikai
daļiņas. Skaidrs?
Skaidrs…
Šīs daļiņas ir diskrētas vienības jeb kvanti. Un teorija, kas apraksta, kā šīs daļiņas uzvedas, ir kvantu teorija. Liels divdesmitā gadsimta fizikas atklājums.
Visi māja ar galvu.
Fiziķi turpināja pētīt šis daļiņas un sāka apjēgt, ka tās ir ļoti dīvaini veidojumi. Nevarēja skaidri zināt, kur tās atrodas; tās nevarēja precīzi izmērīt, un neviens nevarēja paredzēt, ko tās darīs. Dažkārt tās izturējās kā daļiņas, dažkārt kā viļņi. Dažkārt divas daļiņas mijiedarbojās viena ar otru, kaut ari atradās tūkstoš jūdžu atstatumā, bez jelkāda sakara starp tām. Un tā tālāk. Šī teorija sāka izskatīties visai dīvaina. Turpmāk ar kvantu teoriju notika divas lietas. Pirmām kārtām tā tika apstiprināta - atkal un atkal. Tā ir vispamatīgāk pierādītā teorija zinātnes vēsturē. Uz kvantu mehāniku balstās gan lielveikalu skeneri, gan lāzeri, gan datoru mikroshēmas. Tāpēc nav nekādu šaubu, ka kvantu teorija ir matemātiski pareizs universa apraksts. Taču problēma ir tāda, ka tas ir tikai matemātisks apraksts. Tas ir tikai vienādojumu komplekts. Un fiziķi nespēja iztēloties pasauli, kāda bija izsecināma no šiem vienādojumiem - tā bija pārāk dīvaina, pārāk pretrunīga. Piemēram, Einšteinam tas nepatika. Viņaprāt, tas nozīmēja, ka teorija ir aplama. Taču teorija tika pierādīta arvien no jauna, un situācija kļuva arvien sliktāka un sliktāka. Galu galā pat tiem zinātniekiem, kas bija saņēmuši Nobela prēmiju par ieguldījumu kvantu fizikā, nācās atzīt, ka viņi to nesaprot… Tādējādi situācija kļuva pavisam savāda. Lielāko daļu divdesmitā gadsimta pastāvēja tāda universa teorija, kuru visi lietoja un atzina par pareizu, - taču neviens nespēja pateikt, ko tā māca par pasauli.
Un kāds tam visam sakars ar multipliem universiem? - jautāja Mareks.
Tūdaļ es pie tā nonākšu, - sacīja Gordons.
•
Daudzi fiziķi mēģināja šos vienādojumus izskaidrot, - turpināja Gordons. - Katrs izskaidrojums bija viena vai otra iemesla pēc neveiksmīgs. Tad 1957. gadā kāds fiziķis, ko sauca Hjū Everets, piedāvāja jaunu drosmīgu skaidrojumu. Everets apgalvoja, ka mūsu universs - universs, ko mēs redzam, tas, kurš sastāv no klintīm, kokiem, cilvēkiem un galaktikām kosmosā, - ir tikai viens no neskaitāmi daudziem universiem, kas pastāv līdztekus. Katrs no šiem universiem nemitīgi sadalās, tāpēc ir viens universs, kurā Hitlers zaudēja karu, un otrs, kurā viņš uzvarēja; universs, kurā Kenecliju nošāva, un otrs, kurā viņš vēl ir dzīvs. Un arī pasaule, kurā jūs no rīta iztīrījāt zobus, un otra, kurā neiztīrījāt vis. Un tā tālāk un tā joprojām. Bezgalīgi daudzas pasaules… Everets to nosauca par kvantu mehānikas "daudzpasauļu" interpretāciju. Viņa izskaidrojums bija saskaņā ar kvantu vienādojumiem, taču fiziķiem bija ļoti grūti to pieņemt. Viņiem nepatika doma par visām šīm daudzajām pasaulēm, kas visu laiku sadalās. Viņiem likās neticami, ka realitātei varētu būt šāda forma… Daudzi fiziķi joprojām atsakās to pieņemt, lai gan neviens nav pierādījis, ka tā būtu aplama… Pats Everets nebija īpaši iecietīgs pret kolēģu iebildumiem. Viņš uzstāja, ka teorija ir pareiza, vai nu tā kādam patīk, vai nepatīk. Ja tu neticēji viņa teorijai, tad tu biji iesīkstējis, vecmodīgs sakārnis, tāpat kā tie zinātnieki, kas neticēja Koperni- ka teorijai, kurš Sauli novietoja Saules sistēmas centrā, - teorijai, kas tolaik daudziem ari šķita neticama. Jo Everets apgalvoja, ka ši daudzu pasauļu koncepcija ir īstenība, ka multipli universi tiešām pastāv. Ar laiku šos multiplos universus sāka dēvēt par multiversu.
Pagaidiet, - iejaucās Kriss. - Jūs gribat sacīt, ka tā ir patiesība?
Jā, - atbildēja Gordons. - Tā ir patiesība.
Kā jūs zināt? - jautāja Mareks.
Es jums parādīšu. - Un Gordons paņēma kartona mapi,
uz kuras bija rakstīts "ITC/SLL tehnoloģijas".
•
Viņš izņēma baltu papīra lapu un sāka zīmēt. - Ļoti vienkāršs eksperiments, to veic jau divsimt gadu. Uzstāda divas sienas - vienu pretī otrai. Pirmajā sienā ir viena vertikāla sprauga.
Viņš parādīja zīmējumu.
4
Tagad spīdinām pa spraugu gaismu. Uz pretējās sienas redzam…
Baltu līniju, - sacīja Mareks. - No gaismas, kas nāk pa spraugu.
Pareizi. Tas izskatītos apmēram tā. - Gordons izvilka no mapes fotogrāfiju.
Gordons turpināja zimēt. - Tagad ņemsim sienu nevis ar vienu, bet ar divām vertikālām spraugām. Spidināsim gaismu un uz pretējās sienas ieraudzīsim…
Divas vertikālas līnijas, - sacīja Mareks.
Nē. Mēs ieraudzīsim veselu rindu gaišu un tumšu stabiņu. - Viņš parādīja otru fotogrāfiju.
- Un, - turpināja Gordons, - ja spīdināsiet gaismu pa četrām spraugām, tad iegūsiet uz pusi mazāk stabiņu nekā iepriekš. Tāpēc ka katrs otrais stabiņš paliek melns.
Mareks sarauca pieri. - Ja vairāk spraugu, tad mazāk stabiņu? Kāpēc?
- Parastais izskaidrojums ir tāds, kā es uzzīmēju: gaisma, kas izplūst pa spraugām, izturas kā divi viļņi, kuri pārklājas. Dažās vietās tie papildina viens otru, citās vietās izslēdz viens otru. Mēs sakām, ka viļņi viens ar otru interferē, un šis ir interferences paraugs jeb interferogramma.
Nu? - ieteicās Kriss Hjūss. - Un kas vainas?