Vaina ir tāda, - sacīja Gordons, - ka es tikko jums sniedzu deviņpadsmitā gadsimta izskaidrojumu. Tas ir pilnīgi pieņemams, ja visi tic, ka gaisma ir vilnis. Taču kopš Einšteina mums ir zināms, ka gaismu veido daļiņas, ko sauc par fotoniem. Kā lai izskaidro fotonus, kas veido šādu rakstu?
Iestājās klusums. Klausītāji raustīja plecus.
Pirmo reizi ierunājās Deivids Sterns. - Daļiņas nav tik vienkāršas, kā jūs tās aprakstāt. Daļiņām var parādīties dažas viļņu īpašības, atkarībā no situācijas. Daļiņas var interferēt cita ar citu. Šajā gadījumā fotoni gaismas starā interferē cits ar citu un rada šādu rakstu.
Tas šķiet loģiski, - piekrita Gordons. - Galu galā gaismas starā ir nesaskaitāmi daudz sīciņu fotonu. Nav grūti iedomāties, ka tie var kaut kādā veidā mijiedarboties un radīt šādu interferences paraugu.
Viņi māja ar galvu. Jā, to nebija grūti iztēloties.
Bet vai tas tiešām tā ir? - jautāja Gordons. - Vai tāds ir notiekošā izskaidrojums? Viens veids, kā to noskaidrot, ir izslēgt jebkādu mijiedarbību starp fotoniem. Ņemsim fotonus pa vienam. Tādi eksperimenti ir veikti. Gaismas staru padara tik vāju, ka tas nāk tikai pa vienam fotonam. Un aiz spraugām noliek ārkārtīgi jutīgus detektorus - tik jutīgus, ka tie spēj reģistrēt viena atsevišķa fotona pieskārienu. Skaidrs?
Viņi pamāja, šoreiz jau lēnāk.
Ko mes redzam? - turpinaja Gordons. - Mes redzam, ka atsevišķie fotoni atsitas tikai noteiktās vietās, bet no citām vien-
Tātad tagad nevar būt nekādas interferences 110 citiem fotoniem, jo ir darīšana tikai ar vienu. Tātad fotoni nāk pa vienam. Detektors reģistrē, kur tie atsitas. Un pēc dažām stundām mēs iegūstam rezultātu, kas ir apmēram šāds.
mēr izvairās. Tie uzvedas tieši tāpat kā parasts gaismas stars. Bet viņi taču nāk pa vienam! Nav nekādu citu fotonu, kas ar tiem interferētu. Tomēr kaut kas uz tiem iedarbojas, tāpēc ka tie izveido parasto interferences rakstu. Tātad - kas iedarbojas uz atsevišķo fotonu?
Klusums.
Mister Stern?
Sterns pakratīja galvu. - Ja aprēķinātu varbūtības…
Nemeklēsim glābiņu matemātikā! Paliksim pie realitātes! Galu galā tas ir reāli noticis eksperiments - ar īstiem fotoniem, kas atsitas pret īstiem detektoriem. Un uz tiem iedarbojas kaut kas īsts, reāls. Jautājums šāds: "Kas tas ir?"
-Tiem jābūt citiem fotoniem, - sacīja Sterns.
Jā, - teica Gordons, - bet kur viņi ir? Mums ir detektori, un tie neuzrāda nekādus citus fotonus. Tātad kur ir šie inter- ferējošie fotoni?
Sterns nopūtās. - Labs ir, - viņš teica un kā padodamies pacēla rokas.
Ko tu gribi teikt ar to "labs ir"? Kas par lietu? - jautāja Kriss.
Gordons pamāja Sternam. - Pasakiet viņiem!
Viņš grib pateikt to, ka šī viena fotona interference ir pierādījums, ka realitāte ir daudz lielāka par to, ko mēs redzam savā universā. Šī interference notiek, bet savā universā mēs nespējam tai saskatīt nekādu cēloni. Tātad šiem interferējoša- jiem fotoniem jābūt citos universos. Un tas pierāda, ka šie citi universi eksistē.
Pareizi, - apstiprināja Gordons. - Un dažkārt tie mijiedarbojas ar mūsu pašu universu.
• •
Atvainojiet, - sacīja Mareks. - Varbūt tomēr varētu skaidrāk? Kāpēc lai kāds cits universs interferētu ar mūsu universu?
Tāda ir multiversa daba, - atteica Gordons. - Atcerieties, multiversā universi nemitīgi sadalās, un tas nozīmē, ka daudzi citi universi ir ļoti līdzīgi mūsējam. Un mijiedarbojas tieši' šie līdzīgie universi. Katru reizi, kad mēs savā universā radām gaismas staru, gaismas stari tiek vienlaikus radīti daudzos citos universos, un fotoni no šiem citiem universiem interferē ar fotoniem mūsu universā un rada šos rakstus, ko mēs redzam.
Un jūs gribat teikt, ka tā tas tiešām ir?
Tieši tā. Šis eksperiments ir pārbaudīts daudzas reizes.
Mareks sarauca pieri. Keita blenza galdiņā. Kriss kasīja pakausi.
Pēdīgi Deivids Sterns sacīja: - Bet visi universi taču nav līdzīgi mūsējam?
-Nē.
Vai tie visi ir vienlaicīgi ar mūsējo?
Visi nav, nē.
-Tātad daži universi pastāv kādā agrākā laikā?
Jā. Faktiski, tā kā to skaits ir bezgalīgs, šādi universi pastāv visos agrākajos laikos.
Sterns brīdi padomāja. - Un jūs mums sakāt, ka ITC ir radījusi tehnoloģiju, kas ļauj aizceļot uz šiem citiem universiem?
-Jā, - apstiprināja Gordons, - tieši to es jums saku.
-Kā?
Mēs radām tārpveida tuneļsavienojumus no kvantu putām.
Proti, ar Vīlera putām? Izmantojot laiktelpas subatomārās fluktuācijas?
-Jā.
Bet tas nav iespējams!
Gordons pasmaidīja. - Gan jūs pats pārliecināsieties, drīz vien.
Mēs? Ko jūs ar to gribat teikt? - jautāja Mareks.
Un man likās, ka jūs jau sapratāt, - sacīja Gordons. - Profesors Džonstons atrodas četrpadsmitajā gadsimtā. Mēs gribam, lai jūs dodaties uz turieni un dabūjat viņu atpakaļ.
•
•
Neviens neteica ne vārda. Stjuarte nospieda pogu, un visi salona logi vienlaikus aizslīdēja ciet, aizklājot saules gaismu.
Viņa apstaigāja salonu, salikdama uz krēsliem segas un palagus un pārveidodama tos par gultām. Pie katras viņa nolika lielas polsterētas austiņas.
Mēs dosimies uz četrpadsmito gadsimtu? - pārjautāja Kriss Hjūss. - Kā?
To būs vieglāk vienkārši parādīt, - sacīja Gordons. Viņš pasniedza katram mazu celofāna paciņu ar tabletēm. - Patlaban jums būtu jāieņem šīs te.
Kas tās ir? - jautāja Kriss.
Triju veidu sedatīvi, - atbildēja Gordons. - Pēc tam es gribētu, lai jūs atguļaties, uzliekat austiņas un klausāties. Ja vēlaties, varat ļauties miegam. Lidojums ilgst tikai desmit stundas, tā ka jūs šā vai tā īpaši daudz neapgūsiet. Bet vismaz pieradīsiet pie valodas un izrunas.
Kādas valodas? - jautāja Kriss, ieņemdams tabletes.
Senfranču un vidusperioda angļu.
Es jau zinu šīs valodas, - sacīja Mareks.
Šaubos gan, vai jums ir pareiza izruna. Uzlieciet austiņas!
Bet pareizo izrunu nezina neviens! - iebilda Mareks. Tiklīdz bija to pateicis, viņš attapās.
Es domāju, jūs pārliecināsieties, ka mēs zinām, - sacīja Gordons.
Kriss atgūlās gultā. Viņš uzvilka segu līdz zodam un uzlika austiņas. Tās vismaz drusku apslāpēs lidmašīnas motora troksni.
Tās gan ir stipras ripas, viņš nodomāja, jo pēkšņi sajuta lielu atslābumu. Viņš nespēja noturēt acis vaļā. Austiņās sāka skanēt ieraksts: - Dziļi ievelciet elpu! Iedomājieties, ka jūs esat skaistā, siltā dārzā. Viss ir jums pazīstams un patīkams. Tieši priekšā jūs redzat durvis, kas ved uz pagrabu. Jūs atverat durvis. Jūs labi pazīstat šo pagrabu, tāpēc ka tas ir jūsu pagrabs. Jūs sākat kāpt lejup pa akmens pakāpieniem uz siltu un patīkamu pagrabu. Ar katru soli jūs dzirdat balsis. Jums ir patīkami tajās klausīties, jums ir viegli tajās klausīties.
Tad vīrieša un sievietes balsis sāka skanēt pamīšus.
Iedod man cepuri! Yiffmay mean haht.
Lūdzu, tava cepure. Hair baye thynhatt.
Paldies! Grah mersy.
laipni lūdzu! Ayepray thee.
Teikumi kļuva garāki. Drīz Krišam vairs nebija viegli tiem izsekot.
Man ir auksti. Man vajadzētu mēteli. Ayeam chillingcold, ee wolld leiferhalfa coot.
Kriss lēnītēm un nemanāmi slīga miegā, un sajūta bija tāda, it kā viņš joprojām kāptu lejup pa kāpnēm dziļāk un dziļāk kādā alai līdzīgā, dobā, patīkamā vietā. Viņš bija mierīgs, lai gan pēdējie divi teikumi, ko viņš atcerējās, atstāja vieglu bažu nospiedumu.
Sagatavojies cīņai! Dicht theeselv to ficht.