Kur ir mans zobens? Whar beest mee svvearde?
Bet tad viņš nopūtās. Un aizmiga.
BLEKROKĀ
"Riskē ar visu vai neiegūsti neko!"
DŽEFRIJS DE ŠARNĪ. 13S8
Kad viņi nokāpa no lidmašīnas uz mitrā skrejceļa, vakars bija vēss un debesīs sāka parādīties zvaigznes. Austrumos Mareks redzēja plakankalnes tumšās kontūras ar mākoņiem zemu virs tām. Lidlauka malā viņus jau gaidīja apvidus auto.
Drīz vien viņi jau brauca pa šoseju, abās pusēs ceļam pletās biezi meži. - Kur mēs tieši esam? - jautāja Mareks.
Apmēram stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Al- bukerkes, - atbildēja Gordons. - Tuvākā pilsētiņa ir Blekrokā. Tur arī atrodas mūsu pētniecības centrs.
Izskatās kā nekurienes vidū, - sacīja Mareks.
Tikai tumsā. Patiesībā Blekrokā ir piecpadsmit augsto tehnoloģiju pētniecības firmu. Un, protams, Sandija ir turpat blakus. Losalamosa stundas brauciena attālumā. Vēl drusku tālāk Vaitsendsa un viss pārējais.
Viņi brauca pa šo ceļu vēl vairākas jūdzes. Tad parādījās liels ceļa rādītājs zaļā un baltā krāsā ar uzrakstu: ITC BLEKRO- KAS IABORATORIJA. Apvidus auto nogriezās pa labi un pa līkumainu ceļu devās mežainajos pakalnos.
•
Jūs mums pirmīt teicāt, - aizmugurējā sēdeklī ierunājās Sterns, - ka jūs varot savienoties ar citiem universiem.
-Jā.
Ar kvantu putu palīdzību.
Tieši tā.
Bet tas taču nav iespējams! - sacīja Sterns.
Kāpēc? Kas vispār ir kvantu putas? - apjautājās Keita, valdīdama žāvas.
Tās ir universa rašanās atliekas, - atbildēja Sterns. Viņš izskaidroja, ka šis visums sācies kā viens ārkārtīgi blīvs matērijas punktiņš. Tad - pirms astoņpadsmit miljardiem gadu - šis punktiņš eksplodējis. To dēvē par Lielo Sprādzienu.
Pēc sprādziena universs izpletās kā lode jeb sfēra. Tikai tā nebija pilnīgi perfekta sfēra, tās iekšpusē universs nebija pavisam viendabīgs - tieši tāpēc tagad galaktikas ir nevienādi izsvaidītas pa visumu, nevis vienmērīgi sadalītas. Bet lietas būtība, vārdu sakot, ir tāda, ka šai augošajā sfērā bija sīkas, sīkas nepilnības, kuras nekad nav novērstas. Tās joprojām ir visuma daļa.
-Jā? Un kur?
Subatomārajās dimensijās. Kvantu putas ir tikai aprakstošs izteiciens, kas nozīmē, ka ļoti mazās dimensijās laiktel- pai ir tādi kā negludumi un burbulīši. Taču šīs putas ir mazākas par atsevišķām atomu daļiņām. Šais putās varētu būt tārpveida caurumi un varētu ari nebūt.
Ir, - noteica Gordons.
Bet kā tos var lietot ceļošanai? Cilvēku taču nevar izdabūt pa tik sīku caurumiņu! Pa to neko nevar izdabūt!
Tieši tā, - bilda Gordons. - Pa telefona vadu arī nevar izdabūt papīra lapu, taču var nosūtīt faksu.
Sterns sarauca pieri. - Tas taču ir pavisam citādi.
Kāpēc? - jautāja Gordons. - Pārraidīt var jebko, ja vien ir iespējams to saspiest un kodēt. Vai ne?
Teorētiski - jā, - atbildēja Sterns. - Bet jūs taču runājat par visas dzīvā cilvēkā atrodošās informācijas saspiešanu un kodēšanu.
Tieši tā.
Un to izdarīt nav iespējams.
Nu jau Gordona smaidā bija redzams īsts uzjautrinājums. - Kāpēc ne?
Tāpēc, ka pilnīgs cilvēka apraksts nozīmē visus šos šūnu miljardus, to saistījuma veidus, visas vielas un molekulas, ko tās satur, to bioķīmisko stāvokli - tas ir pārāk liels informācijas daudzums, lai jebkāds dators tiktu ar to galā!
-Tā ir tikai informācija, - paraustīdams plecus, atteica Gordons.
Jā, pārāk daudz informācijas.
Mēs to saspiežam, lietojot bezzaudējumu fraktāļu algoritmus.
Pat tādā gadijumā tas ir pārāk…
Atvainojiet, - iejaucās Kriss, - jūs gribat teikt, ka jūs saspiežat cilvēku?
Nē. Mēs saspiežam informāciju, kas ekvivalenta cilvēkam.
Un kā to dara? - jautāja Kriss.
Ar kompresijas algoritmiem - metodēm, kā datorā ietilpināt datus, lai tie aizņemtu mazāk vietas. Lidzigi kā JPEG un MPEG failos vizuāliem materiāliem. Vai tie jums ir zināmi?
Man datorā ir programmas, kas tos izmanto, bet tas arī viss.
Labi, - noteica Gordons. - Visas saspiešanas programmas darbojas vienādi. Tās meklē līdzīgus datus. Pieņemsim, ka jums ir rozes attēls, kuru veido vairāki miljoni pikseļu. Katram pikselim ir sava vieta un krāsa. Pieņemsim, ka tie ir trīs miljoni informācijas vienību - daudz. Taču lielākā daļa šo pikseļu būs sarkani un tiem apkārt citi sarkani pikseļi. Programma ske- nē attēlu līniju pēc līnijas un skatās, vai blakus esošie pikseļi ir vienā krāsā. Ja ir, tā paziņo datoram, ka šis pikselis jāiekrāso sarkans un piecdesmit nākamie šai līnijā tāpat. Tad pārslēdzas uz pelēko un nākamos desmit pikseļus iekrāso pelēkus. Un tā tālāk. Dators nesaglabā informāciju katram atsevišķajam punktam. Tas saglabā rīkojumus, kā pārradīt šo attēlu. Un datu daudzums tādējādi kļūst desmitreiz mazāks nekā sākumā.
Pat tādā gadījumā, - iebilda Sterns, - jūs taču nerunājat par divdimensiju attēlu, jūs runājat par dzīvu trīsdimensiju objektu, un tā aprakstam vajadzīgs tik daudz datu…
… ka ir nepieciešama pamatīga paralēlā apstrāde, - pabeidza teikumu Gordons, mādams ar galvu. - Tas tiesa.
Kriss rauca pieri. - Kas ir paralēlā apstrāde?
Tas nozīmē, ka savieno vairākus datorus un sadala darāmo starp tiem, lai ātrāk tiktu pie rezultāta. Lielos paralēlās apstrādes datoros mēdz būt savienoti sešpadsmit tūkstoši procesoru. īsti lielos ir trīsdesmit divi tūkstoši procesoru. Mums ir savienoti trīsdesmit divi miljardi procesoru.
Miljardi? - pārjautāja Kriss.
Sterns paliecās uz priekšu. - Tas nav iespējams! Pat ja mēģinātu tādu radīt… - Viņš blenza mašīnas griestos, cenzdamies aprēķināt. - Steks būtu… ē… divi tūkstoši seši simti… steks būtu pusjūdzi augsts. Pat ja konfigurētu par kubu, iznāktu milzīga ēka. Tādu nekādi nevar uzbūvēt! Tādu nevarētu atdzesēt! Un šā vai tā tas nestrādātu, jo procesori būtu pārāk tālu cits no cita.
Gordons sēdēja atzvēlies un smaidīja. Viņš nogaidoši uzlūkoja Sternu.
Vienīgais veids, kā veikt tāda mēroga datu apstrādi, - turpināja Sterns, - būtu izmantot atsevišķo elektronu kvantu īpašības. Taču tad būtu runa par kvantu datoru. Un tāda pasaulē nav.
Gordons tikai smaidīja.
Vai tad ir? - jautāja Sterns.
•
•
Es paskaidrošu, par ko Deivids runā, - Gordons sacīja pārējiem. - Parasti datori veic aprēķinus, izmantojot divus elektrona stāvokļus, kurus apzīmē ar vieninieku un nulli. Tā strādā visi datori - ar vieninieku un nullīšu kombinācijām. Taču pirms divdesmit gadiem Ričards Feinmens ieteicās, ka varētu būt iespējams radīt tādu ārkārtīgi jaudīgu datoru, kas izmantotu visus elektrona trīsdesmit divus kvantu stāvokļus. Daudzās laboratorijās tagad mēģina radīt šādus kvantu datorus. To priekšrocība ir neiedomājami liela jauda - tik liela, ka ar to tiešām ir iespējams aprakstīt un saspiest elektronu strāvā dzīvus trīsdimensiju objektus. Tieši tāpat, kā sūtot faksu. Pēc tam iespējams šo elektronu strāvu pa kvantu putu tārpveida tuneļsa- vienojumiem pārraidīt un citā universā rekonstruēt. Un tieši to mēs darām. Tā nav kvantu teleportācija. Tā nav daļiņu savīšanās. Tā ir tieša pārraide uz citu universu.
•
Visi klusi lūkojās Gordonā. Apvidus auto izbrauca klajumā. Viņi ieraudzīja vairākas divstāvu ēkas, būvētas no ķieģeļiem un stikla. Tās izskatījās pārsteidzoši parastas, atgādinot mazu tehnoloģisko parku, kādi atrodami daudzu Amerikas pilsētu nomalēs. - Tas ir ITC? - brīnījās Mareks.