Kādā nozīmē?
Mēs nekad mūsu novērotājiem neesam atļāvuši iesaistīties tās pasaules notikumos. Mēs nevienam neesam atļāvuši palikt ilgāk kā stundu. Un mēs nevienam neesam atļāvuši dodes tālāk kā piecdesmit jardu no aparāta. Līdz šim neviens nav pametis aparātu un devies tālāk tajā pasaulē.
Un Profesors to ir izdarījis? - jautāja Mareks.
Jā, acīmredzot.
Un, ja mēs gribam viņu atrast, mums ari tas būs jādara. Mums būs jāiesaistās tajā pasaulē.
Jā, - atbildēja Donigers.
Un jūs sakāt, ka mēs būsim pirmie cilvēki, kas to jelkad darījuši? Pirmie cilvēki, kas spers soli tajā pasaulē?
Jā. Jūs, un pirms jums - Profesors.
Klusums.
Pēkšņi Mareks atplauka platā smaidā. - Fantastiski! - viņš izsaucās. - Es nevaru nociesties!
Taču citi neteica neko. Viņi izskatījās samulsuši, satraukti.
Kas ir ar to vīrieti, kuru atrada tuksnesī? - iejautājās Sterns.
Džo Traubs, - atbildēja Donigers. - Viņš bija viens no mūsu labākajiem pētniekiem.
Ko viņš darīja tai tuksnesī?
Acīmredzot bija aizbraucis uz turieni. Tika atrasta viņa mašīna. Bet mēs nezinām, kāpēc viņš uz turieni brauca.
Viņam esot bijusi galīgi sabeigta veselība, - turpināja Sterns, - un kaut kas dīvains noticis ar pirkstiem…
Sekcijas ziņojumā nekas tāds nebija minēts, - atteica Donigers. - Viņš nomira no sirdslēkmes.
Tātad viņa nāvei nav nekāda sakara ar jūsu tehnoloģiju?
It nekāda, - apliecināja Donigers.
•
Atkal iestājās klusums. Kriss sakustējās savā krēslā. - Vienkārši runājot, cik droša ir šī tehnoloģija?
Drošāka nekā braukšana ar jūsu auto, - nevilcinādamies attrauca Donigers. - Jūs tiksiet pilnībā apmācīti, un jums līdzi mēs nosūtīsim mūsu pieredzējušos novērotājus. Ceļojums ilgs ne vairāk kā divas stundas. Jūs vienkārši dosieties uz turieni un atvedīsiet viņu atpakaļ.
Kriss Hjūss bungoja ar pirkstiem pa galdu. Keita iekoda lūpā. Neviens neko neteica.
Tas viss, protams, ir pavisam brīvprātīgi, - sacīja Donigers. - Doties vai nedoties - tas ir tikai jūsu ziņā. Tomēr Profesors lūdza jūsu palīdzību, un es domāju, jums nevajadzētu viņu pievilt.
Kāpēc nevar vienkārši aizsūtīt tos novērotājus? - jautāja Sterns.
Tāpēc, ka viņi pārāk maz zina, Deivid. Kā jūs paši saprotat, tā ir pavisam cita pasaule. Jūsu priekšrocība ir jūsu zināšanas. Jūs pazīstat to apvidu, sīkumos pārzināt tā laika notikumus. Jūs zināt valodas un paražas.
Bet mūsu zināšanas ir tīri akadēmiskas, - iebilda Kriss.
Vairs ne, - atteica Donigers.
•
Grupiņa izgāja no telpas un devās līdzi Gordonam apskatīt aparātus. Donigers noskatījās viņos, tad pagriezās un uzlūkoja Krāmeri, kas ienāca telpā. Viņa visu bija redzējusi vietējās novērošanas monitoros.
Kā tev liekas, Daiena? - jautāja Donigers. - Viņi dosies?
-Jā, dosies.
Vai viņi var to dabūt gatavu?
Krāmere ieturēja pauzi. - Manuprāt, izredzes ir puse uz pusi.
Viņi gāja lejup pa platu betona rampu, kas bija gana liela, lai pa to varētu braukt kaut vai ar kravas auto. Lejasgalā bija pamatīgas tērauda durvis. Mareks ievēroja, ka gar rampu izvietots vismaz pusducis novērošanas kameru. Viņiem ejot garām, kameras sekojot pagriezās. Lejā Gordons paskatījās tuvākajā kamerā un gaidīja.
Durvis atvērās.
Gordons ieveda viņus šaurā telpā aiz tām. Tērauda durvis aiz viņiem aizvērās. Gordons devās tālāk pie nākamajām durvīm un atkal gaidīja.
Jūs pats nevarat tās atvērt? - jautāja Mareks. -Nē.
Kāpēc? Jums neuzticas?
Nevienam neuzticas, - atbildēja Gordons. - Ticiet man, šeit neviens netiek iekšā, ja vien mēs negribam, lai tiktu.
Durvis atvērās.
Viņi iegāja industriāla izskata metāla būrī. Gaiss bija vēss, drusku sastāvējies. Durvis aiz viņiem aizvērās. Būris iedūcās un sāka slīdēt lejup.
Mareks aptvēra, ka viņi atrodas liftā.
Mēs dodamies vēl tūkstoš pēdu lejup, - sacīja Gordons. - Esiet pacietīgi!
•
Lifts apstājās, un durvis atvērās. Viņi gāja pa garu betona tuneli, kurā atbalsojās viņu soļi. -
Šis ir iekārtu kontroles un apkopes līmenis, - sacīja Gordons. - Paši aparāti ir vēl piecsimt pēdu zemāk.
Viņi nonāca pie smagām, tumšzilām, caurspīdīgām durvīm. Sākumā Mareks nodomāja, ka tās taisītas no ārkārtīgi bieza stikla. Taču, kad durvis atslīdēja vaļā, viņš redzēja aiz virsmas vieglu sakustēšanos. - Ūdens, - paskaidroja Gordons. - Mēs te daudz izmantojam ūdens blokus. Kvantu tehnoloģija ir ārkārtīgi jutīga pret nejaušiem ārējiem iespaidiem - kosmisko starojumu, traucējošiem elektroniskiem laukiem un tamlīdzīgiem. Tāpēc mēs arī esam tik dziļi pazemē.
Tālāk viņi ieraudzīja durvis, kuras, kā likās, veda uz parastu laboratorijas gaiteni. Izgājuši pa vēl vienām stikla durvīm, viņi nonāca telpā, kas bija izkrāsota sterili balta. Katrā pusē bija pa durvīm. Kreisajā pusē uz durvīm bija rakstīts: PIRMIELĀDE. Uz nākamajām: SAGATAVOŠANĀS. Uz tālākajām durvīm bija tikpat vienkārša plāksnīte: TRANZĪTS.
Gordons saberzēja rokas. Viņš teica: - Nu tad ejam tūdaļ lādēties!
Nelielā telpa Marekam atgādināja slimnīcas laboratoriju; tas radīja nelāgu jušanu. Telpas centrā bija vertikāls cilindrs, apmēram septiņas pēdas garš un piecas pēdas diametrā. Tas bija atvērts. Iekšpuse bija blāvi svītraina. - Iedegšanas mašīna? - apjautājās Mareks.
Ne gluži, tas ir jauna veida rezonanses attēla aparāts. Būtībā superjaudīgs MRI. Taču jūs pats redzēsiet, ka tā ir laba prakse pirms paša aparāta. Varbūt jūs pirmais, doktor Marek?
-Jāiet tur iekšā? - Mareks norādīja uz cilindru. Tuvumā tas vairāk izskatījās pēc balta zārka.
Vienkārši noģērbieties un ejiet iekšā! Tas ir tāpat kā ar MRI - jūs it neko nejutīsiet. Šī procedūra aizņems apmēram minūti. Mēs būsim blakustelpā.
Pa sāndurvīm, kurās bija mazs lodziņš, viņi izgāja citā telpā. Mareks neredzēja, kas tur ir. Durvis aizvērās.
Viņš ieraudzīja stūrī krēslu. Aizgāja pie tā, izģērbās, tad gāja iekšā skenerī. Atskanēja selektora klikšķis, un viņš dzirdēja Gordona balsi: - Doktor Marek, paskatieties, lūdzu, lejup!
Mareks paskatījās lejup.
Redzat uz grīdas apli? Nostājieties tā, lai jūsu pēdas pilnībā būtu šajā aplī. - Mareks paspēra ceturtdaļsolīti. - Paldies, tā būs labi. Durvis tagad aizvērsies.
Mehāniski iedūkušās, durvis slīdēja ciet. Mareks dzirdēja vieglu šņākoņu, tām noblīvējoties. - Hermētiskas? - viņš jautāja.
Jā, tā jābūt. Tagad jūs sajutīsiet vēsa gaisa pūsmu. Kalibrēšanas laikā mēs jums pievadīsim papildu skābekli. Jums taču nav klaustrofobija, vai ne?
Līdz šim nebija. - Mareks nopētīja cilindra iekšpusi. Viņš redzēja, ka blāvās svītras patiesībā ir atveres ar plānu plastmasas pārsegu. Cauri plastmasai viņš redzēja gaismiņas, mazus dūcošus aparātiņus. Gaiss kļuva jūtami vēsāks.
Mēs pašlaik kalibrējam, - sacīja Gordons. - Mēģiniet nekustēties!
Pēkšņi atsevišķās svītras ap viņu sāka rotēt, aparātiņi klikšķēt. Svītras griezās arvien ātrāk, līdz pēkšņi apstājās.
Teicami. Kā jūtaties?
Sajūta tā kā kafijas dzirnaviņās, - sacīja Mareks.
Gordons iesmējās. - Kalibrēšana ir pabeigta. Pārējais ir atkarīgs no precīzas turēšanās pie grafika, tāpēc darbības ir automātiskas. Vienkārši pildiet rīkojumus, tiklīdz tos dzirdēsiet. Skaidrs?
Skaidrs.
Klikšķis. Mareks bija viens.