Sieviete pacēla baltu taisnstūrainu plāksnīti, knapi lielāku par pastmarku. To bija viegli paslēpt delnā.
To viņa lietos, lai tiktu atpakaļ. Un lai izsauktu aparātu un varētu atgriezties, - vai tu varētu mums parādīt pogu, Sjū?
Nebūs īpaši viegli saskatīt, - viņa teica, pagriezdama plāksnīti sāniski. - Šeit ir maza podziņa, to nospiež ar īkšķa nagu. Ar to izsauc aparātu, kad esat gatavi atgriezties.
Paldies, Sjū!
lauka rags, - sacīja viens no tehniķiem.
Viņi pagriezās un skatījās. Vienā ekrānā bija redzama viļņaina trīsdimensiju virsma ar spēju pacēlumu vidū gluži kā ar kalna virsotni. - Skaisti, - sacīja Gordons, - klasiski! - Pārējiem viņš paskaidroja: - Tā kā mūsu lauka mērīšanas iekārtas balstās uz SQUID, mēs spējam noteikt ārkārtīgi smalkas vietējā magnētiskā lauka svārstības - tās mēs saucam par lauka ragiem. Mēs tās reģistrējam, sākot jau divas stundas pirms notikuma. Un šīs faktiski arī ir sākušās apmēram pirms divām stundām. Tas nozīmē, ka aparāts atgriežas šeit.
Kāds aparāts? - jautāja Keita.
Sjū aparāts.
Bet viņa taču vēl nav prom!
Es zinu, - sacīja Gordons. - Tas liekas neloģiski. Kvantu notikumi visi tādi ir.
Jūs gribat teikt, ka saņemat zīmi par viņas atgriešanos, pirms vina ir devusies prom?
-Jā. '
Kāpēc? - jautaja Keita.
Gordons nopūtās. - Tas ir sarežģīti. Faktiski mēs šajā laukā redzam varbūtības funkciju - iespējamību, ka aparāts atgriezīsies. Parasti mēs šādā veidā nedomājam. Mēs tikai sakām, ka tas atgriežas. Taču, ja gribam būt precīzi, lauka rags patiesībā mums pauž, ka ir ļoti iespējama aparāta atgriešanās.
Keita šūpoja galvu. - Es nesaprotu.
Sacīsim tā, - turpināja Gordons, - ka parastajā pasaulē mēs ticam cēloņiem un sekām. Vispirms rodas cēloņi, tad sekas. Taču kvantu pasaulē notikumu secība ne vienmēr ir šāda. Sekas var būt vienlaicīgas ar cēloņiem vai pat parādīties pirms
cēloņiem. Šis ir tikai mazs šādas parādības paraudziņš.
•
Gomesa iekāpa vienā no aparātiem. Viņa iegrūda balto plāksnīti pamatnes spraugā sev priekšā. - Viņa tikko pieslēdza savu navigācijas marķieri, kas vadīs aparātu turp un atpakaļ.
Un kā var zināt, ka tiks atpakaļ? - jautāja Sterns.
Pāreja multiversā rada tādu pašu potenciālu enerģiju, - skaidroja Gordons, - kā atvilkta atspere, kas grib atkal sarauties. Tāpēc aparāti var samērā viegli tikt atpakaļ. Sarežģītākais ir turpceļš. Tas ir iekodēts šai keramiskajā marķieri.
Viņš paliecās uz priekšu un nospieda selektora pogu. - Sjū? Cik ilgi tu būsi prom?
Kādu minūti, varbūt divas.
Skaidrs. Sinhronizācija ir kārtībā.
Tagad sāka runāt tehniķi, pārslēgdami slēdžus uz pults un skatīdamies monitoru rādījumos.
Hēlija pārbaude.
Rādītāji atbilst.
EMR pārbaude.
Kārtībā.
Nogaidīt lāzeru izlīdzināšanu.
Viens no tehniķiem nospieda slēdzi, un no metāla sloksnēm uz aparāta centru izšāvās blīva zaļu lāzera staru kārta, noklājot Gomesas seju un augumu ar daudziem zaļiem punktiņiem. Gomesa mierīgi stāvēja, aizvērusi acis.
Stieņi sāka lēni griezties. Sieviete vidū palika nekustīga. lāzeri radīja uz viņas auguma zaļas horizontālas svītras. Tad griešanās apstājās.
Lāzeri izlīdzināti.
Pēc brītiņa tiksimies, Sjū, - sacīja Gordons un pievērsās
pārējiem: - Tā. Tagad redzēsiet!
•
Izliektie ūdens paneļi ap aparātu sāka zilgani spīdēt. Aparāts atkal sāka lēni rotēt. Sieviete tajā nekustīgi stāvēja; aparāts kustējās viņai apkārt.
Dūkoņa kļuva skaļāka. Rotācija paātrinājās. Sieviete stāvēja mierīga un atslābinājusies.
Šajā braucienā viņa iztērēs dkai pāris minūšu, - sacīja Gordons, - taču fakdski viņai baterijās ir trīsdesmit septiņas stundas. Tāds ir limits, cik ilgi šie aparāti var neatgriežoties palikt tajā galā.
Stieņi strauji griezās. Tagad viņi izdzirdēja strauju tarkšķi, līdzīgu automāta kārtai.
Tā bija telpas pārbaude: infrasarkanie sensori pārbauda telpu ap aparātu. Atļauja netiek dota, ja nav vismaz divu metru visos virzienos. Pārbaude notiek abās vietās. Tas ir drošības pasākums. Aparātam nav nekādas vajadzības uzrasties akmens mūra vidū. Tā, kārtībā. Tagad laiž ksenonu. Nu viņa dodas.
Dūkoņa kļuva ļoti skaļa. Aparāta apvalks rotēja tik strauji, ka metāla līnijas izplūda. Iekšā stāvošā sieviete bija pavisam skaidri redzama.
Viņi dzirdēja ierakstīto balsi: - Stāviet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieelpa… aizturiet elpu. Tā!
No aparāta augšas līdz Gomesas pēdām nolaidās aplītis, skenēdams viņu.
Tagad skatieties uzmanīgi! Tas notiks ātri, - sacīja Gordons.
Keita redzēja, kā no visiem stieņiem uz centru šaujas intensīvi violeti lāzera stari. Likās, ka iekšā stāvošā sieviete uz mirkli iespīdas kā baltkvēlē, un tad viss aparāts kā ar sprādzienu piešķīda ar žilbinoši baltu gaismu. Keita aizvēra acis un novērsās. Kad viņa atkal paskatījās, viņai gar acīm ņirbēja, un kādu brīdi viņa nevarēja saskatīt, kas noticis. Tad viņa aptvēra, ka aparāts kļuvis mazāks. Tas bija atrāvies no vadiem, kas bija pievienoti tā augšdaļai un tagad vaļīgi nokarājās.
Vēl viens lāzera uzliesmojums.
Aparāts bija mazāks. Arī sieviete aparātā bija mazāka. Viņa tagad bija tikai kādas trīs pēdas gara un ruka acu priekšā spožu lāzera uzliesmojumu virknē.
Jēziņ… - Sterns noelsās. - Un kāda viņai tagad ir sajūta?
Nekāda, - atteica Gordons. - Neko nejūt. laiks, kurā nervu signāls no ādas aiziet līdz smadzenēm, ir mērāms milise- kundēs. Lāzera iztvaikošana ilgst piecas nanosekundes. Tu jau sen esi prom, pirms paspēj kaut ko sajust.
Bet viņa tur vēl ir!
Nē, nav. Viņa bija prom jau ar pirmo lāzera uzliesmojumu. Dators tikai tagad apstrādā datus. Tas, ko jūs redzat, ir pakāpeniskas kompresijas paraugdemonstrējums. Kompresija ir trīs līdz mīnus divi…
Vēl viens spilgts uzliesmojums. Aparāts strauji saruka. Pirms brīža tas bija trīs, tad tikai divas pēdas augsts. Nu jau tuvu grīdai - mazāk nekā pēdu liels. Sieviete iekšā izskatījās pēc lelles haki drēbēs.
Mīnus četri, - sacīja Gordons. Tuvu grīdai vēl viens spilgts uzliesmojums. Tagad Keita vairs nevarēja saskatīt aparātu.
Kas ar to ir noticis?
Tas ir tur. Gandrīz.
Vēl viens uzliesmojums, šoreiz tikai punktiņš uz grīdas.
Mīnus pieci.
Uzliesmojumi tagad bija arvien biežāki un arvien vājāki, līdz palika kā jāņtārpiņa uguntiņa. Gordons skaitīja līdzi.
Un mīnus četrpadsmit… Prom viņa ir.
Uzliesmojumu vairs nebija.
Nekā vairs nebija.
Aparāts bija pazudis. Tumšā gumijas grīda bija tukša.
Mums arī būs jādara to? - jautāja Keita.
•
Tas nav nepatīkami, - sacīja Gordons. - Jūs visu laiku paliekat pie pilnas apziņas; to gan mēs nevaram īsti izskaidrot. Kad notiek galīgā datu kompresija, jūs esat ļoti sīkā valstībā - subatomārā līmenī - un apziņai nevajadzētu būt iespējamai. Tomēr tā pastāv. Mēs domājam, ka varbūt tas ir mākslīgs efekts, halucinācija, kas pārklājas pārejai. Ja tas ir tā, tad tas ir analoģiski tai sajūtai, kāda ir cilvēkiem ar kādu amputētu ekstremitāti, kad viņi jūt šo ekstremitāti kā esošu. Šis varētu būt līdzīgs šķitums ar smadzenēm. Protams, mēs te runājam par ļoti īsiem brītiņiem, par nanosekundēm. Taču apziņu šā vai tā neviens nesaprot.