Keita rauca pieri. Nu jau kādu laiku viņa bija uzlūkojusi redzamo no arhitektoniskā viedokļa, ar pieeju, kurā "forma izriet no funkcijas": vai gan nebija interesanti, ka šīm milzīgajām apakšzemes struktūrām piemita koncentriska simetrija, kas drusku atgādināja viduslaiku pilis, lai gan šīm mūsdienu būvēm nebija nekāda estētiska plāna vai nolūka. Tās bija vienkārši radītas, lai atrisinātu zinātnisku problēmu. Tomēr rezultāta izskats viņai likās fascinējošs.
Taču tagad viņai nācās saskarties ar to, kā un kam šie aparāti patiesībā tika lietoti, un viņa mēģināja rast kādas sakarības nule redzētajā. Šajos mēģinājumos arhitektes izglītība nekādi nebija derīga. - Bet šī metode, kad cilvēks paliek mazāks… faktiski jūs viņu saspiežat…
Nē. Mēs viņu iznīcinām, - strupi atteica Gordons. - Oriģināls jāiznīcina, lai to varētu rekonstruēt otrā galā. Viens bez otra nav iespējams.
Tātad viņa patiesībā nomira?
Nē, tā es neteiktu. Saprotiet…
Bet, ja jūs cilvēku vienā galā iznīcināt, - nerimās Keita, - vai tad tā nav nāve?
Gordons nopūtās. - Par to ir grūti domāt šajos tradicionālajos terminos, - viņš teica. - Tā kā cilvēks tiek rekonstruēts tai pašā mirklī, kad tiek iznīcināts, tad kā var teikt, ka viņš ir
miris? Viņš nav miris. Tikai pārvietojies kaut kur citur.
•
Sternam bija nepārprotama, dziļi iekšēja sajūta, ka Gordons nerunā par šo tehnoloģiju pilnīgi patiesi. Skatoties uz izliektajiem ūdens vairogiem un daudzajiem aparātiem uz grīdas, varēja noprast, ka daudz kas ir palicis neizskaidrots. Viņš mēģināja to noskaidrot.
Tātad tagad viņa ir tai otrā universā? - viņš jautāja.
Tieši tā.
Jūs pārraidījāt viņu, un viņa pienāca otrā universā gluži kā fakss?
-Jā.
Taču, lai viņu pārradītu, otra gala taču arī vajadzīgs faksa aparāts.
Gordons papurināja galvu. - Nē, nav vajadzīgs, - viņš teica.
Kāpēc nav?
Tāpēc, ka viņa tur jau ir.
Sterns sarauca pieri. - Viņa tur jau ir? Kā tas iespējams?
Pārraides brīdi cilvēks jau ir otrā universā. Un līdz ar to mums viņu nevajag pārradīt.
Kāpēc? - nerimās Sterns.
Pagaidām nosauksim to vienkārši par multiversa īpašību. Ja vēlaties, varam to apspriest vēlāk. Es neesmu pārliecināts, ka vajag visus nogurdināt ar šīm detaļām, - viņš sacīja, pamādams uz pārējiem.
Kaut kas aiz tā slēpjas, nodomāja Sterns. Kaut kas, ko viņš negrib mums sacīt. Sterns paskatījās uz transmisijas laukumu, mēģinot ieraudzīt kādu zīmīgu detaļu, kādu nevietā esošu sastāvdaļu. Jo viņš bija pārliecināts, ka kaut kas nav kārtībā.
Vai tad jūs mums neteicāt, ka esat sūtījuši atpakaļ tikai dažus cilvēkus?
Jā, teicu, tā tas ir.
Vairāk nekā vienu vienā reizē?
Tikpat kā nekad. Tikai dažas reizes divus.
Tad kāpēc jums ir tik daudz aparātu? - jautāja Sterns. - Es tur redzu astoņus. Vai tad ar diviem nepietiktu?
Jūs tikai redzat mūsu pētījumu programmas rezultātus, - sacīja Gordons. - Mēs visu laiku strādājam, lai uzlabotu šo modeli.
Gordons bija atbildējis visnotaļ tekoši, taču Sterns bija skaidri samanījis viņa acīs kaut ko pazibam - tādu kā apslēptu nedrošības zibsni.
Kaut kas noteikti te slēpās.
Bet es domāju, - sacīja Sterns, - ka tad varētu uzlabot tos pašus aparātus.
Gordons paraustīja plecus, bet neatbildēja.
Noteikti!
Ko tur, lejā, dara tie tehniķi? - Sterns turpināja prašņāt. Viņš norādīja uz vīriem, kas bija nometušies ceļos un strādāja ar viena aparāta pamatni. - Es domāju to aparātu stūrī. Ko tieši viņi tur labo?
Deivid, - iesāka Gordons, - es tiešām domāju…
Vai šī tehnoloģija tiešām ir droša? - jautāja Sterns.
Gordons nopūtās. - Skatieties pats!
Lielajā ekrānā parādījās uzliesmojumu virkne uz tranzīta telpas grīdas.
Re, kur viņa nāk! - teica Gordons.
Mirgoņa kļuva spilgtāka. Viņi atkal dzirdēja tarkšķi, vispirms vāru, tad skaļāku. Un tad aparāts tā parastajā lielumā; zumoņa noklusa; migliņa pie grīdas savirpuļoja, un no aparāta izkāpa Gomesa. Viņa pamāja skatītājiem.
Sterns, samiedzis acis, skatījās viņā. Likās, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Viņas izskats bija tieši tāds pats kā iepriekš.
Gordons skatījās Sternā. - Ticiet man, - viņš teica. - Tas ir pavisam droši. - Viņš pagriezās pret ekrānu. - Kā tur izskatās, Sjū?
Lieliski! - viņa atsaucās. - Tranzīta vieta ir upes ziemeļu pusē, nomaļā vietā, mežā. Un laiks aprīlim ir ļoti labs. - Viņa paskatījās rokas pulkstenī, - Vāciet kopā savu komandu, doktor Gordon! Es tagad forsēšu savu rezerves marķieri. Tad dosimies atpakaļ un izdabūsim to veco zēnu laukā, kamēr kāds nav nodarījis viņam pāri.
Pagriezieties, lūdzu, uz kreisā sāna! - Uz galda guļošā Keita pagriezās un bažigi vēroja, kā pavecāks vīrs baltā laboratorijas virsvalkā paceļ ko līdzīgu līmes pistolei un pieliek viņai pie auss. - Tas būs silti.
Silti? Viņa sajuta dedzinoša karstuma vilni ausī. - Kas tas ir?
Organisks polimērs, - atbildēja vīrs. - Nav toksisks, nav alerģisks. Tagad astoņas sekundes jāpagaida. Tā, tagad, lūdzu, izdariet gremošanas kustības! Tas vajadzīgs, lai labāk ieguļas. Ļoti labi, pagremojiet vēl.
Viņa dzirdēja, kā darbinieks aiziet pie nākamajiem. Kriss gulēja uz galda aiz viņas, tad Sterns, tad Mareks. Viņa dzirdēja, kā pavecais vīrs atkārto: - Pagriezieties, lūdzu, uz kreisā sāna! Tas būs silti.
Pēc neilga laika viņš bija atpakaļ, lika pagriezties uz otra sāna un injicēja karsto polimēru otrā ausī. Gordons vēroja no telpas stūra. Viņš teica: - Tas vēl ir drusku eksperimentāli, taču līdz šim darbojas ļoti labi. Tas ir taisīts no polimēra, kas jau pēc nedēļas sāk dabiski sadalīties.
Pēc tam darbinieks lika viņiem piecelties. Viņš gāja no viena pie otra un prasmīgi izrāva plastmasas implantus viņiem no ausim.
Man ar dzirdi viss kārtībā, - Keita sacīja Gordonam, - man nevajag dzirdes aparātiņu.
Tas nav dzirdes aparātiņš, - atteica Gordons.
Telpas otrā galā darbinieks katram plastmasas gabaliņam izurba vidū caurumiņu un ievietoja tanī sīciņu elektronisku aparātiņu. Viņš strādāja pārsteidzoši ātri. Kad aparātiņi bija vietā, caurumus viņš aizbāza ar tādas pašas plastmasas gabaliņiem.
Tas ir automātiskais tulks un radiomikrofons. Gadījumiem, kad jūs nesapratīsiet, ko jums saka.
Bet, pat ja es sapratīšu, ko viņi saka, - iebilda Keita, - kā es varēšu atbildēt?
Mareks piebikstīja viņai. - Neuztraucies! Es runāju oksitā- niešu valodā, ari senfranču.
Vai, cik brīnišķīgi! - Keita sarkastiski izsaucās. - Vai tu man tagad piecpadsmit minūšu laikā tās iemācīsi? - Viņa bija sasprin- gusi, viņu grasījās iznīcināt vai iztvaicēt, vai ko nu viņi tur ar to ellesmašinu dara, un šie vārdi viņai vienkārši izspruka.
Mareks izskatījās pārsteigts. - Nē, - viņš nopietni atbildēja. - Bet, ja mēs paliksim kopā, es par tevi parūpēšos.
Viņa nopietnajā dedzībā bija kas mierinošs. Viņa pārliecība tiešām bija nelokāma. Droši vien viņš tiešām par mani parūpēsies, Keita nodomāja. Viņa juta, ka atslābinās.
Drīz vien viņiem visiem bija miesaskrāsas plastmasas auss ieliktņi. - Patlaban tie ir izslēgti, - sacīja Gordons. - lai ieslēgtu, jums tikai jāpiesit ar pirkstu pie auss. Tā, tagad, lūdzu, pa- nāciet šurp…