•
Gordons pasniedza katram mazu ādas maisiņu. - Mēs vēl neesam beiguši pirmās palīdzības komplekta izstrādi, šie ir tikai paraugi. Jūs būsiet pirmie, kas iesaistīties notikumos, tāpēc jums tie var noderēt. Tikai neplātieties ar tiem, turiet zem drēbēm.
Viņš atvēra vienu maisiņu un izņēma alumīnija kārbiņu, ap četras collas augstu, vienu collu diametrā. Tā izskatījās pēc skūšanās krēma tūbiņas. - Tā ir vienīgā aizsardzība, ko mēs varam jums nodrošināt. Te ir divpadsmit devas etilēna dihidrīda uz olbaltumu pamata. Iedarbību jums parādīs mūsu kaķis Hugo. Kur tu esi, Hugo?
Uz galda uzlēca melns kaķis. Gordons kaķi paglaudīja un tad uzpūta tā degunam gāzi. Kaķis samirkšķināja acis, izgrūda šņācienu un apvēlās uz sāna.
Bezsamaņa iestājas sešu sekunžu laikā, - paskaidroja Gordons, - turklāt tai ir retroaktīvs amnēzijas iespaids. Taču atcerieties, ka iedarbība ir īslaicīga! Un, lai iedarbība vispār būtu, jums jātrāpa tieši pretinieka sejā.
Kaķis jau sāka atdzīvoties un staipīties, kad Gordons pievērsās pārējam maisiņa saturam un izņēma no tā trīs sarkanus kartona kubiņus, apmēram cukurgraudiņa lielumā, katrs bija pārklāts ar bālu vaska kārtiņu. Izskatījās pēc plaukšķenēm.
Sos var lietot, - viņš skaidroja, - ja vajag kaut ko aizdedzināt. Uz katra ir cipariņš: piecpadsmit, trīsdesmit, sešdesmit. Tas norāda, pēc cik sekundēm uzliesmos. Vaska, tātad ūdensdroši. Tikai ņemiet vērā, ka dažkārt tie nedarbojas.
Kāpēc nevar lietot Bic? - jautāja Kriss.
Neatbilst laikam. Plastmasu nevar uz turieni vest. - Gordons atkal pievērsās komplektam. - Pirmās palīdzības līdzekļi ir visparastākie. Pret iekaisumu, pret caureju, pret krampjiem, pret sāpēm. Nebūtu vēlams, lai jūs pilī sāktu vemt, - viņš teica. - Ūdens attīrīšanas tabletes gan mēs nevaram dot jums līdzi.
Sternam, to visu uzklausot, bija nerealitātes sajūta. "Vemt pilī?" viņš nobrīnījās. - Paklau… ē…
Un pēdīgi universāls instruments, tajā ietilpst arī nazis un mūķīzeris. - Tas izskatījās pēc šveiciešu armijas tērauda naža. Gordons salika visu atpakaļ maisiņā. - Jums droši vien nenāksies neko no tā lietot, taču šā vai tā jums tas būs. Un tagad ģērbšanās!
•
Sterns nespēja tikt vaļā no nemitīgi urdošās nemiera sajūtas. Lādzīga, mātišķīga sieva bija piecēlusies no savas darbavietas pie šujmašīnas un izdalīja viņiem drēbes: vispirms baltas linu apakšbikses - līdzīgas bokseru šortiem, tikai bez gumijas; tad ādas jostu un melnas vilnas zeķbikses.
Kas tās? - apjautājās Sterns. - Treniņbikses?
-Tās sauc par jātnieku biksēm, puis.
Tām arī nebija gumijas. - Kā lai nekrīt nost?
Augšgalus pabāziet aiz jostas. Vai arī piesieniet pie sava kamzoļa cilpiņām.
Cilpiņām?
Tieši tā, puis. Pie kamzoļa cilpiņām.
Sterns paskatījās uz citiem. Tie mierīgi pieņēma katru pasniegto apģērba gabalu un lika kaudzītē. Izskatījās, ka viņiem skaidrs, kam kas paredzēts; viņi izturējās tik nepiespiesti kā parastā apģērbu veikalā. Taču Sterns bija apjucis un juta paniku. Nu viņam iedeva baltu linu kreklu, kas sniedzās viņam līdz ciskām, kā ari platu vesti jeb kamzoli, darinātu no bieza, izšūta flaneļa. Un pēdīgi dunci tērauda ķēdītē. Viņš vaicājoši paskatījās uz to.
Tādu nēsā visi. To vajadzēs vismaz ēšanai, ja arī nekam citam.
Viņš mulsi nolika to pie drēbēm un ņēmās čamdīt kamzoli, joprojām meklēdams cilpiņas.
Šīs drēbes rāda samērā neitrālu statusu, nav ne dārgas, ne trūcīgas. Mēs gribam, lai tās aptuveni atbilstu vidusmēra tirgoņa, galma pāža vai paputējuša augstmaņa tēlam. - Sternam pasniedza kurpes, kas izskatījās pēc ādas čībām ar smailiem purngaliem, kuri gan bija uzliekti. "Gluži kā galma ākstam," nelaimīgi nodomāja Sterns.
Mātišķā sieva smaidīja. - Neuztraucieties, tajās ir tādas pašas gaisa zoles kā jūsu Nikes.
Kāpēc viss ir netīrs? - jautāja Sterns, saviebies uzlūkodams kamzoli.
Nu, jums taču vajag iederēties, vai ne?
Viņi aizgāja uz ģērbtuvi. Sterns vēroja pārējos vīriešus.
Bet kā tieši lai… ē…
Gribi zināt, kā četrpadsmitajā gadsimtā jāģērbjas? - atsaucās Mareks. - Tas ir vienkārši. - Mareks bija novilcis visas drēbes un tagad staigāja kails, atslābinājies. Šis vīrs bija viens vienīgs muskuļu kalns. Sterns jutās pazemots, lēni vilkdams nost bikses.
Vispirms, - iesāka Mareks, - uzvelkam apakšbikses. Tās ir no ļoti labas kvalitātes liniem. Linus tolaik prata smalki apstrādāt. Lai apakšbikses nekristu nost, apliec ap vidu jostu un aptin apakšbikšu augšdaļu tai apkārt pāris reižu, tad turēsies. Nu, ir?
Josta ir zem virsdrēbēm?
Tieši tā. Lai turētu apakšbikses. Tagad velc jātnieku bikses. - Mareks ņēmās vilkt pats savas melnās vilnas zeķbikses. Tām apakšā bija pēdas, gluži kā zidaiņu rāpuļiem. - Augšā ir aukliņas, redzi?
Man tās bikses ir par vaļīgu, - sacīja Sterns, savilkdams tās uz augšu un skatīdamies lejup.
Tas nekas. Nav nemaz jābūt pieguļošām. Tagad linu kreklu. Vienkārši pārvelc pār galvu - un lai nokarājas. Nē, Deivid, tam kakla šķēlumam jābūt priekšā.
Sterns izvilka rokas no piedurknēm un neveikli apgrieza kreklu otrādi.
Un vispēdīgi, - sacīja Mareks, paņemdams flaneļa vesti, - uzvelc savu kamzoli! Tas ir kaut kas vidējs starp uzvalka žaketi un vējjaku. To valkā gan telpās, gan ārā un nekad nevelk nost, ja vien nav briesmīgi karsts. Redzi cilpiņas? Tās ir iekšpusē. Tā, tagad bikšu aukliņas izvelc cauri krekla caurumiņiem un piesien pie kamzoļa cilpiņām!
Marekam pašam tas izdevās dažos mirkļos, it kā viņš to būtu darījis katru dienu. Sterns ar gandarījumu ievēroja, ka Krišam tas aizņēma daudz vairāk laika. Sterns izmisīgi grozījās, mēģinādams sasiet aizmugurējo cilpiņu.
Tu to sauc par vienkāršu darbību? - viņš ņurdēja.
Tu tikai pēdējā laikā neesi apskatījis savas drēbes, - atteica Mareks. - Vidusmēra divdesmitā gadsimta rietumnieks ikdienā valkā deviņus līdz divpadsmit apģērba gabalus. Šeit ir tikai seši.
Sterns uzvilka kamzoli, saraustīja apakšu, un tā nostiepās līdz ciskām. To darot, viņš sagrumboja kreklu, un galu galā Marekam nācās palīdzēt to visu nogludināt un arī ciešāk piesiet viņa bikses.
Beigās Mareks aplika dunča ķēdīti Sternam ap vidu, atkāpās un uzlūkoja viņu.
Nu, kā jūties? - viņš apjautājās.
Sterns neveikli pagrozīja plecus. - Es jūtos kā sasiets cālis.
Mareks iesmējās. - Gan pieradīsi.
Keita jau bija saģērbusies, kad pie viņas ienāca Sūzana Gomesa, jaunā sieviete, kas nupat bija aizceļojusi pagātnē. Gome- sai mugurā bija tā laikmeta drēbes un galvā parūka. Viņa pasvieda Keitai otru parūku.
Keita saviebās.
Nāksies vien likt, - sacīja Gomesa. - Isi mati sievietei ir vai nu negoda, vai ķecerības zīme. Neļauj nevienam tur ieraudzīt, cik patiesībā gari tavi mati.
Keita uzlika parūku. Mākslīgie mati bija tumši blondi un sniedzās līdz pleciem. Viņa paskatījās spogulī un ieraudzīja svešinieces seju. Viņa izskatījās jaunāka, maigāka. Un vājāka.
Vai nu ar parūku, - sacīja Gomesa, - vai jāapgriež mati pavisam īsi un jābūt vīrietim. Vari izvēlēties.
Es likšu parūku, - atbildēja Keita.
Daiena Krāmere paskatījās uz Viktoru Bareto un sacīja:
Tādi vienmēr bijuši noteikumi, Viktor. Jūs to zināt.
Jā, - atbildēja Bareto, - bet problēma ir tāda, ka tagad jūs mums dodat jaunu uzdevumu. - Bareto bija stiegrains skarba izskata vīrs pāri trīsdesmit gadiem, dienējis jātnieku policijā, firmā nu jau divus gadus. Šai laikā viņš bija iemantojis kompetenta drošības darbinieka reputāciju, tikai drusku ar primadon- nas sindroma pieskaņu. - Tagad jūs prasāt, lai mēs iesaistāmies nolikumos, bet neļaujat ņemt ieročus.