Выбрать главу

Tieši tā, Viktor. Nekādus anahronismus! Pagātnē ne­drīkst ievazāt nekādus mūsdienu izstrādājumus. Tādi notei­kumi ir bijuši no paša sākuma. - Krāmere centās slēpt aiz­kaitinājumu. Ar šīm pusmilitārām personām bija grūti, sevišķi ar vīriešiem. Sievietēm, piemēram, Gomesai, nebija ne vainas. Taču vīrieši nemitīgi mēģināja, kā viņi izteicās, "likt lietā sa­vas iemaņas" ITC ceļojumos pagātnē, un no tā nekad nekas jēdzīgs nebija iznācis. Krāmere domāja, ka tas viņiem ir tikai baiļu slēpšanas un pārvarēšanas veids, bet viņa to, protams, nevienam nekad neteica. Viņiem jau tā bija grūti pildīt sievie­tes dotas pavēles.

Vīriešiem bija arī grūti paturēt savu darbu slepenībā. Sie­vietēm tas padevās vieglāk, taču visi vīri gribēja plātīties ar sa­viem ceļojumiem pagātnē. Protams, visstingrākie aizliegumi bi­ja iestrādāti vairākos līguma punktos, taču pēc dažām glāzēm pie bāra letes aizmirstas jebkurš līgums. Tāpēc Krāmere bija viņus visus informējusi, ka pastāv vairāki īpaši iekodēti navi­gācijas marķieri. Šie marķieri bija kļuvuši par firmas mitoloģi­jas daļu, tie saucās: Tunguska, Vezuvs un Tokija. Ar Vezuva marķieri varēja nonākt Neapoles līcī septiņos no rīta mūsu ēras 79. gada 24. augustā, tieši pirms karstā lava nogalināja visus tur esošos. Tunguska izmeta jūs Sibīrijā 1908. gadā, tieši pirms milzīgā meteorīta trieciena, kas nogalināja visas dzīvās būtnes vairāku simtu jūdžu diametrā. Ar Tokijas marķieri varēja no­nākt šai pilsētā 1923. gadā, tieši pirms to sagrāva zemestrīce. Ja kāds kaut ar pušplēstu vārdu publiski izpļāpātos par projek­tu, varēja gadīties, ka nākamajā ceļojumā šim kādam gadās lī­dzi nepareizais marķieris. Tā vismaz tika teikts. Neviens no šiem militārajiem tipiem nebija cieši pārliecināts, ka tā tiešām ir patiesība, bet pārbaudīt negribējās.

Tieši tāds uzstādījums Krāmerei patika.

Šis ir jauna veida uzdevums, - atkārtoja Bareto, it kā viņa jau pirmoreiz nebūtu dzirdējusi. - Jūs liekat mums iesaistīties notikumos - iet, kā saka, ienaidnieka aizmugurē - bez ie­ročiem!

Taču jūs visi esat trenēti tuvcīņai. Jūs, Gomesa, visi.

Es nedomāju, ka tas ir pietiekami.

Viktor…

Neuzlūkojiet to kā necieņu, mis Krāmere, taču šoreiz jūs visā pilnībā neaptverat situācijas nopietnību, - ietiepīgi sacīja Bareto. - Mēs jau esam zaudējuši divus darbiniekus. Ja pieskai­ta Traubu, tad trīs.

Nē, Viktor. Mēs nevienu neesam zaudējuši.

Traubu mēs nepārprotami zaudējām.

Mēs nezaudējām doktoru Traubu, - viņa sacīja. - Traubs pats pieteicās, un viņam bija depresija.

Jums liekas, ka viņam bija depresija.

Mēs to zinām, Viktor. Pēc sievas nāves viņam bija ļoti sma­ga depresija, līdz pašnāvnieciskām deksmēm. lai gan viņam bi­ja beidzies braucienu limits, viņš tomēr gribēja turpināt braukt un pārliecināties, vai nevar uzlabot tehnoloģiju. Viņam bija vie­na ideja, kā varētu modificēt aparātus, lai rastos mazāk transkrip­cijas kļūdu. Taču acīmredzot viņa ideja bija aplama. Tāpēc viņš nonāca Arizonas tuksnesī. Es personiski domāju, ka viņš īstenī­bā nemaz negribēja atgriezties. Es domāju, ka tā bija pašnāvība.

Un jūs zaudējāt Robu, - sacīja Bareto. - Tā nudien nebija nekāda pašnāvība.

Krāmere nopūtās. Robs Dekerds bija viens no pirmajiem novērotājiem, kas atgriezās pagātnē, gandrīz pirms diviem ga­diem. Un viņš bija viens no pirmajiem, kam parādījās transkrip­cijas kļūdas. - Tas bija daudz agrākā projekta stadijā, Viktor. Tehnoloģija vēl nebija tik izstrādāta. Un jūs zināt, kas notika. Pēc vairākiem braucieniem Robam sāka parādīties sīki defek­ti. Viņš uzstāja, ka grib turpināt. Taču mēs viņu nezaudējām.

Viņš aizbrauca un neatgriezās. Tas ir fakts, - uzstāja Ba­reto.

Robs skaidri zināja, ko dara.

Un tagad Profesors.

Mēs neesam zaudējuši Profesoru, - sacīja Krāmere. - Viņš vēl ir dzīvs.

-Jūs cerat. Un jūs vispār nezināt, kāpēc viņš neatgriezās.

-Viktor…

Es tikai saku, - turpināja Bareto, - ka šajā gadījumā no­drošinājums neatbilst uzdevuma profilam. Jūs prasāt, lai mēs uzņemamies nevajadzīgu risku.

Jums nav obligāti jābrauc, - jo maigi bilda Krāmere.

Nē, sasodīts, par to taču nav runa!

Bet nav obligāti.

Nē. Es braukšu.

Nu, tad noteikumi ir šādi. Pagātnē nenonāks nekādas mo­dernās tehnoloģijas. Skaidrs?

Skaidrs.

Un neko no tā nedrīkst pieminēt akadēmiķiem.

Protams, pie joda! Es taču esmu profesionālis.

Tas labi, - noteica Krāmere.

Viņa noskatījās, kā Bareto aiziet. Saskābis bija, bet pakļau­sies. Galu galā viņi visi pakļāvās. Un, viņasprāt, tas bija svarīgs noteikums. Kaut arī Donigeram patika atkārtot, ka vēsturi ne­maz nav iespējams mainīt, patiesībā neviens to īsti skaidri ne­zināja - un neviens negribēja uzņemties risku. Viņi negribēja, lai pagātnē nonāktu mūsdienu ieroči vai jelkādi citi izstrādāju­mi un materiāli, piemēram, plastmasa.

Un tas nekad nenotika.

Sterns un pārējie sēdēja cietos krēslos telpā, kur atradās daudz karšu. Sūzana Gomesa, kas nule bija atgriezusies ar apa­rātu, runāja strupi un ātri. Sternam likās, ka viņa speciāli stei­dzina notikumus.

Mēs dosimies uz Sentmēras klosteri Dordoņas upes kras­tā Dienvidfrancijā, - viņa sacīja. - Mēs ieradīsimies no rīta, as­toņos un četrās minūtēs. Tā būs ceturtdiena, 1357. gada 7. ap­rīlis, - tā ir diena, kad Profesors sūtīja savu ziņu. Mums tas ir izdevigi, jo šai dienā Kastelgārā notiek bruņinieku turnīrs, un uz šo izrādi sanāks daudz ļaužu no visas apkārtnes, tā ka mūs neievēros.

Viņa viegli uzsita pa karti. - Orientēšanās labad: klosteris ir šeit. Kastelgāra ir šeit, otrā upes pusē. Un Larokas cietok­snis ir uz kraujas šeit, virs klostera. Vai par to ir kādi jautāju­mi?

Viņi papurināja galvu.

labi. Situācija šai apvidū ir diezgan nemierīga. Kā jūs zi­nāt, 1357. gada aprīlis iznāk apmēram divdesmit gadu pēc Simt­gadu kara sākuma. Tas ir septiņus mēnešus pēc angļu uzva­ras pie Puatjē, kur viņi saņēma gūstā franču karali. Par viņu tagad tiek prasīta izpirkuma maksa. Un Francijā bez karaļa val­da jukas. Pašlaik Kastelgāra ir sera Olivera de Vanesa rokās. Tas ir britu bruņinieks, dzimis Francijā. Viņš ir sagrābis arī La- roku un nostiprina tur nocietinājumus. Sers Olivers ir nepatī­kams tips, slavens ar savām ātrajām dusmām. Viņu dēvē par "Kresi miesnieku" - pēc pārmērībām šai kaujā.

Tātad Olivers kontrolē abas pilsētas? - jautāja Mareks.

Šobrīd - jā. Taču bruņinieku, renegātu, karapulks, kuru vada kāds no priestera kārtas padzīts Arno de Servols…

Saukts par Virspriesteri, - piebilda Mareks.

-Jā, tieši tā, Virspriesteris… tuvojas šim apvidum un noteik­ti mēģinās atņemt Oliveram pilis. Mūsuprāt, Virspriesterim līdz turienei vēl jāmēro vairākas dienas ilgs ceļš. Tomēr kaujas var sākties kuru katru brīdi, tāpēc mums jādarbojas ātri.

Viņa piegāja pie citas kartes, ar lielāku mērogu. Tajā bija redzamas klostera ēkas.

Mēs ieradīsimies apmēram šeit, Sentmēras meža malā. No mūsu ierašanās vietas mums vajadzētu redzēt lejā kloste­ra teritoriju. Tā kā Profesora vēsts nāca no klostera, vispirms mēs dosimies taisni uz turieni. Kā jūs zināt, dienas galvenā mal­tīte klosteri ir desmitos no rīta, un Profesors droši vien būs tur klāt. Ja paveiksies, mēs viņu tur satiksim un atvedīsim atpakaļ.