Kā jūs to visu zināt? - jautāja Mareks. - Man likās, ka līdz šim neviens nebija iesaistījies notikumos.
Tas ir tiesa. Neviens to nav darījis, tomēr novērotāji, kas turējās tuvu aparātiem, ir atveduši pietiekami daudz informācijas, lai mēs varētu spriest par šā konkrētā brīža fonu. Ir vēl kādi jautājumi?
Viņi papurināja galvu: jautājumu nebija.
Labi. Mums ir ļoti svarīgi atgūt Profesoru, kamēr viņš vēl ir klosteri. Ja viņš dosies uz Kastelgāru vai Iaroku, tas jau būs daudz grūtāk. Mūsu brauciena uzdevums ir ļoti ierobežots. Es lēšu, ka mums tur vajadzēs palikt ne vairāk kā divas vai trīs stundas. Mēs visu laiku paliksim kopā. Ja kāds no mums nošķirsies no citiem, lietojiet auss aparātiņu, lai atkal pievienotos. Mēs sameklēsim Profesoru un uzreiz dosimies atpakaļ. Skaidrs?
Skaidrs.
Jums būs divi pavadoņi: es pati un Viktors Bareto, kas stāv tur, stūrī. Apsveicinies, Vik!
Otrs pavadonis bija īgns vīrs, kas izskatījās pēc izbijuša jūras kājnieka: skarbs un spēcīgs dēlietis. Bareto viduslaiku ietērps bija zemnieciskāks, vaļīgs, darināts no maisa audeklam līdzīgas drēbes. Viņš palocīja galvu un pamāja ar roku. Izskatījās, ka viņš ir sliktā omā.
Tā, - noteica Gomesa. - Vai ir vēl kādi jautājumi?
Profesors Džonstons tur ir jau trīs dienas? - jautāja Kriss.
Tieši tā.
Par ko vietējie viņu uzskata?
To mēs nezinām, - atbildēja Gomesa. - Vispirms - mēs vispār nezinām, kāpēc viņš atstāja aparātu. Tam noteikti bija kāds iemesls. Taču, tā kā viņš ir tajā pasaulē, visvienkāršāk viņam būtu uzdoties par rakstvedi vai arī par pētnieku no Londonas, kas ir svētceļojumā uz Santjago de Kompostelu Spānijā. Sentmēra ir pa ceļam svētceļniekiem, kas dodas uz turieni, un tas nebūt nav neparasti, ja viņi uz dienu vai nedēļu pārtrauc savu ceļojumu, sevišķi, ja iedraudzējas ar klostera priekšnieku, kas ir visnotaļ interesanta persona. Varbūt Profesors tieši tā ir darījis. Varbūt nav. Mēs nezinām.
Bet, pagaidiet, - sacīja Kriss Hjūss. - Vai tad viņa klātbūtne nemainīs vietējās vēstures gaitu? Vai tad viņš neiespaidos notikumu iznākumu?
Nē, neiespaidos.
Kā jūs zināt?
Tāpēc, ka viņš to nespēj.
Bet kā tad paliek ar laika paradoksiem?
Laika paradoksiem?
Jā, - iejaucās Sterns. - Piemēram, to, ka, atgriežoties laikā, var nogalināt savu vecotēvu, tā ka pats nemaz nevar piedzimt un atgriezties, un nogalināt savu vecotēvu…
Ak tie… - Viņa nepacietīgi papurināja galvu. - Nav tādu laika paradoksu.
Ko jūs ar to gribat teikt? Skaidrs, ka ir!
Nē, nav, - pavēstīja stingra balss aiz viņiem. Pētnieki pagriezās: tur stāvēja Donigers. - Šādi laika paradoksi nepastāv.
•
Ko jūs ar to gribat teikt? - taujāja Sterns. Viņš bija apskaities par tik strupu sava jautājuma noraidījumu.
Tā sauktajiem laika paradoksiem padesībā nemaz nav sakara ar laiku, - sacīja Donigers. - Tie ir saistīti ar priekšstatiem par vēsturi, kas, protams, ir vilinoši, tomēr aplami. Vilinoši, tāpēc ka vedina cilvēku uz domām, ka viņš var ietekmēt notikumu gaitu. Un aplami tāpēc, ka viņš to, protams, nevar.
Cilvēks nevar ietekmēt notikumus?
-Nē.
Skaidrs, ka var!
Nē, nevar. To vieglāk saprast, ja ņemsim kādu piemēru no mūsdienām. Pieņemsim, ka jūs aizejat skatīties beisbola spēli. Spēlē Yankees ar Mets. Un Yankees, saprotams, uzvarēs. Jums gribas mainīt notikumu gaitu, lai uzvarētu Mets. Ko jūs varat darīt? Jūs esat tikai viens cilvēks pūlī. Ja jūs mēģināsiet ielauzties spēlētāju ģērbtuvēs, jūs aizturēs. Tas pats notiks, ja jūs gribēsiet mesties laukumā. Jebkādas parastas darbības, kas jums ir iespējamas, cietīs neveiksmi un neiespaidos spēles iznākumu. Pieņemsim, ka jūs izvēlēsieties ekstrēmāku rīcību: jūs šausiet uz Yankees labāko spēlētāju. Taču, tiklīdz jūs izvilksiet revolveri, jums droši vien to atņems apkārtesošie spēles līdzjutēji. Pat ja izdosies izšaut, jūs gandrīz noteikti netrāpīsiet. Un, pat ja trāpīsiet, kāds būs rezultāts? Viņa vietā nāks cits spēlētājs. Un Yankees šā vai tā uzvarēs. Pieņemsim, ka jūs izvēlaties vēl ekstrēmāku rīcību. Jūs nolemjat palaist nervu gāzi, lai nogalinātu visus stadionā klātesošos. Atkal - diezin vai jums tas izdosies, tāpat kā ar šāvienu, to pašu iemeslu pēc. Taču, pat ja jums izdosies visus nogalināt, jūs tomēr nebūsiet mainījis spēles rezultātu. Jūs varētu iebilst, ka tomēr jūs būtu mainījis vēstures notikumu gaitu - tas nav izslēgts -, taču jūs nebūsiet devis Mets komandai spēju uzvarēt šo spēli. Īstenībā jūs neko nevarat izdarīt, lai piedabūtu Mets uzvarēt. Jūs paliksiet tas pats, kas vienmēr: skatītājs. Un tas pats princips ir attiecināms uz lielum lielu daļu vēsturisko apstākļu. Viens atsevišķs cilvēks spēj pārāk maz, lai kaut cik nozīmīgi mainītu notikumu gaitu. Protams, lielas cilvēku masas spēj "nospraust vēsturei jaunu kursu". Bet viens cilvēks? Nē.
Varbūt, - sacīja Sterns, - bet es varētu nogalinātu savu vecotēvu. Un, ja viņš būtu miris, es nevarētu piedzimt, tātad es neeksistētu, un līdz ar to nevarētu viņu nošaut. Un tas ir paradokss.
Jā, tas ir paradokss - ja pieņem, ka jūs tiešām nogalinātu savu vecotēvu. Taču praksē tas var izrādīties grūti. Dzīvē daudz kas neizdodas. Varbūt jums neizdotos viņu satikt piemērotā bridi. Varbūt pa ceļam jūs notriektu autobuss. Varbūt jūs pa ceļam iemīlētos. Vai arī jūs aizturētu policija. Varbūt jūs viņu nogalinātu par vēlu, kad jūsu māte vai tēvs jau būtu ieņemts. Vai arī jūs viņu tiešām satiktu, un jums nepietiktu dūšas nospiest gaili.
Bet teorētiski…
Kad ir darīšana ar vēsturi, teoretizēt ir bezjēdzīgi, - attrauca Donigers, nicīgi atmezdams ar roku. - Teorijām ir vērtība tikai tad, kad tās spēj paredzēt nākotnes iznākumus. Taču vēsture ir cilvēku rīcības summa, un nekādas teorijas nespēj paredzēt cilvēku rīcību.
Viņš saberzēja rokas.
Tā. Varbūt jābeidz šī prātuļošana un jādodas ceļā?
No pārējiem skanēja neskaidra murmināšana.
Sterns ieklepojās. - Patiesībā, - viņš teica, - es domāju, ka es nekur nedošos.
Mareks bija to gaidījis. Viņš bija uzmanījis Sternu informatīvās sapulces laikā un ievērojis, kā viņš dīdās krēslā, it kā tas būtu pagalam neērts. Turpmāko notikumu gaitā Sterna bažī- gums bija tikai audzis.
Marekam pašam nebija nekādu šaubu par došanos. Kopš jaunības viņš bija dzīvojis viduslaikos, elpojis viduslaiku pasaules gaisu, iztēlojies sevi Varburgā un Karkasonā, Aviņonā un Milānā. Viņš bija karojis Velsas karos Edvarda Pirmā pusē. Viņš bija redzējis, kā Kalē birģeri atdod savu pilsētu, bija apmeklējis Šampaņas gadatirgus. Viņš bija dzīvojis Akvitānijas Eleonoras un hercoga de Berrī krāšņajos galmos. Mareks gribēja doties šai braucienā, lai tur vai kas. Taču Sterns…
Man ļoti žēl, - sacīja Sterns, - taču tā nav gluži mana joma. Es vispār iestājos Profesora vienībā tikai tāpēc, ka mana draudzene Tulūzā iet vasaras skolā. Es neesmu vēsturnieks. Es esmu fiziķis. Un šā vai tā es nedomāju, ka tas ir droši.
Jūs domājat, ka aparāti nav droši? - jautāja Donigers.
Nē, vieta. Un laiks: 1357. gads. Pēc Puatjē kaujas Francijā notiek pilsoņu karš. Brivi karavīru pulki posta veselus novadus. Visur plosās bandīti un rīkļurāvēji. Nav nekādas likumības.
Mareks pamāja. Sterns, šādi runādams, it nemaz nepārspīlēja. Četrpadsmitais gadsimts bija iznīcības un briesmu pasaule. Tā bija arī reliģiska pasaule; lielākā daļa cilvēku vismaz vienreiz dienā gāja baznīcā. Taču tā bija ari neticami varmācīga pasaule, kur iebrūkošās armijas nogalināja visus, kas gadījās ceļā; kur vēsā mierā slaktēja sievietes un bērnus, bet grūtnieces izklaides pēc uzšķērda. Tā bija pasaule, kas vārdos sludināja bruņnieciskuma ideālus, bet darbos laupīja un slepkavoja uz nebēdu; kur sievietes iztēlojās smalkas un bezpalīdzīgas, taču patiesībā viņas lēma likteņus, pārvaldīja pilis, ņēma mīļākos, kādi iepatikās, kūdīja uz atentātiem un dumpjiem. Tā bija pasaule, kur dienu dienā mainījās robežas un alianses. Tā bija nāves, postīga mēra, citu sērgu un nemitīga kara pasaule.