Es nekādā ziņā negrasījos jūs piespiest, - Gordons sacīja Sternam.
Bet atcerieties, - teica Donigers, - jūs nebūtu viens. Mēs jums līdzi sūtām pavadoņus.
Man ļoti žēl, - atkārtoja Sterns. - Man ļoti žēl.
Pēdīgi Mareks sacīja: - Lai viņš paliek! Viņam taisnība: tas nav viņa periods, un tā nav viņa joma.
Ja jau par to ir runa, - ieteicās Kriss, - es visu laiku domāju: tas nav ari mans periods. Es vairāk specializējos trīspadsmitā gadsimta beigās, nevis četrpadsmitajā gadsimtā. Varbūt man vajadzētu palikt ar Deividu…
Ko nu mels! - Mareks sacīja un apņēma Kriša plecus. - Viss būs kārtībā! - Mareks izturējās tā, it kā tas būtu tikai joks, lai gan zināja, ka Krišam nebija joki prātā.
Nebūt nebija.
Telpā bija vēss. Salta migliņa plīvuroja viņiem gar pēdām un potītēm. Sperdami soļus ceļā uz aparātiem, viņi atstāja tajā robus.
Četru aparātu apakšas bija savienotas. Piektais stāvēja atsevišķi. - Tas ir manējais, - sacīja Bareto un iekāpa. Viņš nostājās taisni, skatījās tieši uz priekšu un gaidīja.
Sūzana Gomesa iekāpa vienā no savienotajiem aparātiem un teica: - Pārējie, pievienojieties man! - Mareks, Keita un Kriss iekāpa aparātos viņai līdzās. Likās, ka tie ir būri uz atsperēm, jo, viņiem iekāpjot, viegli nošūpojās.
Visi gatavi?
Viņi kaut ko atmurmināja un pamāja.
Dāmām priekšroka, - teica Bareto.
To tu beidzot esi ielāgojis, - atteica Gomesa. īpašs siltums viņu attiecībās nebija jūtams. - Labi, - viņa teica pārējiem, - laižam!
Kriša sirds sāka dauzīties. Viņš juta paniku. Sažņaudza rokas dūrēs.
Atslābinieties! - sacīja Gomesa. - Redzēsiet, tas būs pat visai patīkami. - Viņa iegrūda keramisko plāksnīti spraugā sev pie kājām un izslējās.
Tad nu mēs braucam. Atcerieties: kad tas brīdis pienāks, stāviet ļoti mierīgi.
Aparāti sāka dūkt. Kriss juta vieglu vibrāciju pamatnē, tieši zem kājām. Dūkoņa kļuva skaļāka. Migliņa pie aparātu pamatnēm izklīda. Aparāti sāka čirkstēt un čūkstēt kā metāls, kad to liec vītnē. Skaņa pieauga spēkā, līdz tā bija pastāvīga un skaļa kā kliedziens.
Tas ir no šķidrā hēlija, - paskaidroja Gomesa. - Atdzesē metālu līdz supervadītāja temperatūrai.
Pēkšņi spalgā skaņa aprāvās un sākās tarkšķošais troksnis.
Infrasarkanā caurlaide, - viņa sacīja. - Nu būs.
Kriss sajuta, ka viss viņa augums sāka pret paša gribu drebēt. Viņš mēģināja turēties, taču kājas drebēja, kā drebējušas. Panika sasniedza degpunktu - varbūt tomēr jālec laukā?! - bet tad viņš izdzirdēja ierakstīto balsi: - Stāviet mierīgi… acis vaļā…
Par vēlu, viņš nodomāja. Par vēlu.
…dziļa ieelpa… aizturiet elpu. Tā!
No griestiem ap viņu ātri nolaidās aplītis. Atsitoties pret grīdu viņam pie kājām, tas noklikšķēja. Pēc brīža spilgts gaismas uzliesmojums - spilgtāks par sauli - nāca no visām pusēm, taču viņš it neko nejuta. Viņam pat pēkšņi radās dīvaina vēsas distancētības izjūta, it kā viņš visu, kas notiek, vērotu no malas.
Pasaule ap viņu kļuva absolūti klusa.
Viņš redzēja, ka Bareto blakus aparāts kļūst lielāks, sāk vīdēt pāri viņam. Bareto kļuva par milzi, noliecās viņiem pāri un skatījās. Viņa sejā bija milzīgas poras.
Jauni uzliesmojumi.
Bareto aparātam palielinoties, tas, šķiet, attālinājās no viņiem, atklājot plašu grīdas atvērumu - tumšu gumijas grīdu, kas aizstiepās tālumā.
Jauni uzliesmojumi. Gumijas grīda kļuva par reljefu apļu rakstu. Tad šie apļi sāka celties viņiem apkārt kā melnas klintis. Drīz šīs klintis kļuva tik lielas, ka pacēlās viņiem apkārt kā melni debesskrāpji un aizsedza gaismu. Pēdīgi debesskrāpji virs galvas savienojās, un pasaule kļuva tumša.
Jauni uzliesmojumi.
Isu bridi viņi slīga tintainā melnumā, un tad viņš sāka izšķirt trīsošus gaismas punktiņus, kas bija izkārtoti režģveidīgā rakstā un stiepās uz visām pusēm. Likās, ka viņi atrodas milzīgas mirguļojošas kristāliskas struktūras iekšpusē. Krišam nolūkojoties, gaismas punktiņi kļuva spilgtāki un lielāki, to malas izplūda, līdz katrs kļuva par neskaidru spīguļojošu bumbu. Viņš nodomāja, ka tie varbūt ir atomi.
Režģi vairs nevarēja redzēt, tikai dažas tuvākās bumbas. Viņa aparāts virzījās tieši uz vienu spīdošo bumbu, kas likās pulsējam un mainām formu dažādos spīdējuma rakstos.
Tad viņi jau bija bumbas iekšpusē, iegrima spilgti vizmainā miglā, kas likās pulsējam no enerģijas.
Un tad spīdums izbalēja un prom bija.
Viņi karājās bezveidīgā melnumā. Nebija nekā.
Melnums.
Bet tad viņš redzēja, ka viņi joprojām slīgst lejup melnā naktī uz melna okeāna mutuļojošās virsmas pusi. Okeāns šļakstījās un vārījās, mezdams zilganas putas. Kad viņi nonāca līdz virsmai, putas kļuva lielākas. Kriss redzēja, ka vienam burbulim piemīt īpaši spilgts zils spīdums.
Viņa aparāts, palielinot ātrumu, virzījās uz šo spīdumu, tas lidoja arvien ātrāk un ātrāk, un viņam bija baisa sajūta, ka tūdaļ viņi ietrieksies šajās putās, un tā ari notika. Viņi ieplūda šai burbulī, un viņš izdzirdēja skaļu, griezīgu čīkstu.
Tad klusums.
Tumsa.
Tukšums.
Deivids Sterns no kontroles telpas noraudzījās, kā uzliesmojumi uz gumijas grīdas kļuva arvien mazāki un vārāki, līdz beidzot pazuda pavisam. Aparāti bija prom. Tehniķi nekavējoties pievērsās Bareto un sāka viņa pārraides procedūru.
Taču Sterns nenovērsdamies skatījās gumijas grīdā, kur nupat vēl bija Kriss un pārējie.
Un kur viņi tagad ir? - viņš jautāja Gordonam.
Viņi jau ir nonākuši galā, - atteica Gordons. - Viņi tagad ir tur.
Vini ir atjaunoti? -Jā.'
Bez faksa aparata otra gala.
Tieši tā.
Izstāstiet man, kādā veidā! - sacīja Sterns. - Pasakiet man tās detaļas, ar kurām nevajadzēja apgrūtināt citus.
labi… - noteica Gordons. - Nav jau tas nekas sevišķs. Man tikai likās, ka citus tas varētu, teiksim, darīt nemierīgus.
Hmm…
Atgriezīsimies, - iesāka Gordons, - pie interferences paraugiem, kuri, kā jūs atceraties, rādīja, kā cid universi var iespaidot mūsu universu. Mums nekas nav jādara, lai rastos šāds interferences paraugs. Tas notiek pats no sevis.
-Jā.
Un uz šo notikumu var pilnība paļauties; tas notiks vienmēr, kad pa divām spraugām tiks spīdināta gaisma.
Sterns pamāja. Viņš pūlējās izprast, kāds secinājums no tā izrietēs, tomēr uzminēt Gordona nākamo gājienu viņam neizdevās.
Tātad mēs zinām, ka noteiktās situācijās mēs varam rēķināties ar citiem universiem, ka tie izraisīs zināmus notikumus.
Mēs uzstādām šis spraugas, un citi universi katru reizi rada mums redzamo rakstu.
-Nu jā…
Un, ja mēs veicam pārraidi pa tārpveida tuneļsavienoju- mu, cilvēks vienmēr tiek otrā galā atjaunots. Ari ar to mēs varam rēķināties.