Iestājās pauze.
Sterns sarauca pieri.
Pagaidiet, - viņš teica, - jūs sakāt, ka tad, kad jūs veicat šo pārraidi, cilvēka atjaunošanu savukārt veic tas otrais universs?
Būtībā jā. Proti, tam tā ir jānotiek. Mēs jau nemaz nevaram viņus atjaunot, jo mēs tur neesam. Mēs esam šajā universā.
-Tātad jūs neatjaunojat… -Nē.
-Tāpēc ka jūs nezināt, kā… - sacīja Sterns.
Tāpēc ka mēs to neuzskatām par vajadzīgu, - teica Gordons. - Tāpat kā mēs neuzskatām par vajadzīgu līmēt pie galda šķīvjus, lai tie ēdienreizē nenokrīt. Šķīvji paši turas. Mēs tikai izmantojam vienu šā universa īpašību - gravitāti. Un šajā gadījumā mēs izmantojam vienu multiversa īpašību.
Sterns saviebās. Šī analoģija uzreiz viesa šaubas; tā bija pārāk gluma un vienkārša.
Klausieties, - turpināja Gordons, - visas kvantu tehnoloģijas sāls ir universu pārklāšanās. Kad kvantu dators veic aprēķinus - kad tiek izmantoti visi trīsdesmit divi elektrona kvantu stāvokļi -, tad dators faktiski veic šos aprēķinus citos universos, vai ne?
Teorētiski jā, bet…
Nē, nevis teorētiski, bet faktiski!
Jauna pauze.
To ir vieglāk saprast, - sacīja Gordons, - skatoties no otra universa viedokļa. Šajā universā redzams, ka pēkšņi uzrodas cilvēks. No cita universa.
-Jā…
Un tieši tā arī notiek! Šis cilvēks ir ieradies no cita universa. Tikai ne no mūsējā.
Kā, lūdzu?
Šis cilvēks nav ieradies no mūsu universa, - sacija Gordons.
Sterns samirkšķināja acis. - No kurienes tad?
No kāda universa, kas ir gandrīz identisks mūsējam - identisks visādā ziņā -, atšķirība tikai tāda, ka viņi zina, kā otrā galā atjaunot.
-Jūs jokojat…
-Nē.
Tātad Keita, kas nolaidīsies tur, nebūs tā Keita, kas atstāja šejieni? Vina būs Keita no cita universa.
-Jā.
Tatad viņa bus "gandrīz Keita"? Keitveidīgā? Pus-Keita?
Nē. Vina būs Keita. Ciktāl mēs ar savām testēšanas metodēm esam spējuši pārliecināties, viņa būs absolūti identiska mūsu Keitai. Tāpēc ka mūsu universs un viņu universs ir gandrīz identiski.
Tomēr viņa nebūs tā Keita, kas devās projām no šejienes.
Kā gan viņa varētu būt tā? Viņa ir iznīcināta un atjaunota.
Vai ir jūtamas kādas pārmaiņas, kad tas notiek? - jautāja Sterns.
Tikai pāris sekunžu, - atbildēja Gordons.
Melnums.
Klusums, un tad tālumā zvērojoši balta gaisma.
Tā tuvojās. Strauji.
Kriss nodrebēja, kad viņa augumu ķēra spēcīgs elektrisks trieciens, viņam sāka raustīties pirksti. Kādu brīdi viņš pēkšņi sajuta savu ķermeni, tāpat kā sajūt drēbes, kad tās pirmoreiz uzvelk; viņš juta aptverošo miesu, juta tās svaru, gravitātes vilkmi lejup, sava auguma svara spiedienu uz pēdām. Tad apdullinošas galvassāpes, spēcīgs pulsējiens, un tās uzreiz pazuda, un viņu apņēma intensīva purpursarkana gaisma. Viņš saviebās un samirkšķināja acis.
Viņš stāvēja saulē. Gaiss bija vēss un mitrs. Milzīgu koku lapotnēs virs viņa čivināja putni. Atsevišķi saulstari izlauzās starp kokiem un gaiši izraibināja zemi. Viņš stāvēja vienā starā. Aparāts atradās blakus šaurai dubļainai takai, kas vijās cauri mežam. Tieši priekšā viņš starp kokiem redzēja viduslaiku ciematu.
Priekšā bija apstrādāti lauciņi, zemnieku būdas, no to salmu jumtiem cēlās pelēkas dūmu stīdziņas. Tad akmens mūris un tumši akmens jumti pilsētiņā aiz mūra, un pēdīgi tālumā - pils ar apaļiem torņiem.
Viņš uzreiz to pazina: tas bija Kastelgāras cietoksnis un pilsētiņa. Un tā vairs nebija sagrauta. Mūri bija veseli.
Viņš bija tur.
KASTELGARA
"Ne uz ko pasaule nevar tik droši paļauties ka uz navi."
ŽANS FRUASARS, 1359
Gomesa viegli izlēca no aparāta. Mareks un Keita lēni izkāpa no savējiem un, redzami apdulluši, skatījās apkārt. Izkāpa arī Kriss. Viņa pēdas pieskārās sūnām. Tās likās gluži atsperīgas.
Fantastiski! - izsaucās Mareks un uzreiz gaja nost no aparāta, šķērsodams dubļaino taku, lai varētu labāk saskatīt pilsētiņu. Keita sekoja. Izskatījās, ka viņa joprojām ir šokēta.
Taču Kriss gribēja palikt aparāta tuvumā. Viņš lēni pagriezās un paskatījās uz mežu. Tas likās tumšs, biezs, pirmatnīgs. Viņš ievēroja, ka koki ir milzīgi. Dažiem bija tik resni stumbri, ka aiz tiem varētu noslēpties trīs vai pat četri cilvēki. Koki slējās augstu debesīs, to biezās lapotnes darīja pamežu pavisam krēslainu.
Skaisti, vai ne? - sacīja Gomesa. Viņa laikam manīja Kriša nedrošību.
Jā, skaisti, - viņš atbildēja. Taču izjust skaistumu viņš tobrīd nespēja: kaut kas šai mežā viņam šķita draudīgs. Viņš griezās te uz vienu, te uz otru pusi, mēģinādams izprast, kāpēc viņam visā redzamajā kaut kas liekas aplams - kaut kas pietrūkst vai ir nevietā. Pēdīgi viņš jautāja: - Kas te ir noticis?
Gomesa iesmējās. - Nekas! - viņa attrauca. - Ieklausieties!
Kriss kādu brīdi klusi stāvēja un ieklausījās. Čaloja putni, lapotnēs šalca viegls vējiņš. Bet citādi…
Es neko nedzirdu.
Tieši tā, - sacīja Gomesa. - Pirmoreiz ierodoties, tas pārsteidz gandrīz visus. Šeit nav nekādu tehnisku fona trokšņu: nekur neskan radio vai televizors, nekādu lidmašīnu vai mehānismu, nekādu garāmbraucošu automašīnu. Divdesmitajā gadsimtā mēs esam tik ļoti pieraduši visu laiku dzirdēt kādus trokšņus, ka klusums liekas spocīgs.
Jā, laikam gan. - Vismaz viņam tiešām bija tāda sajūta. Viņš novērsās no kokiem un paskatījās uz dubļaino taku, saulainu celiņu cauri mežam. Vietām dubļi bija pat divas pēdas dziļi, daudzu pakavu izdangāti.
Šī ir zirgu pasaule, viņš nodomāja.
Nekādu mašīnu trokšņu. Daudz pakavu nospiedumu.
Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Pat gaiss likās citāds. Reibinoši svaigs, spirgts, it kā tajā būtu vairāk skābekļa.
Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka pazudis aparāts. Izskatījās, ka Gomesu tas neuztrauc. - Kur tad aparāts? - viņš jautāja, cenzdamies neizklausīties uztraucies.
Tas aizdreifēja.
Aizdreifēja?
Kad aparāti ir pilnībā uzlādēti, tie ir drusku nestabili un mēdz izslīdēt no pašreizējā mirkļa. Tā ka mēs tos nevaram redzēt.
Kur tie ir? - jautāja Kriss.
Gomesa paraustīja plecus. - Mēs īsti nezinām. Vajadzētu būt kādā citā universā. Lai kur tie būtu, viņiem nekas nekaiš. Kad vajag, tad atgriežas.
Lai to parādītu, viņa izvilka savu keramisko marķieri un ar īkšķa nagu nospieda podziņu. Žibinoties arvien spilgtākos gaismas uzliesmojumos, aparāts atgriezās: visi četri būri nostājās tieši turpat, kur iepriekš.
Nu re, un tagad tie šeit vienu divas minūtes paliks, - sacīja Gomesa, - un pēc tam atkal aizdreifēs. Es tos vienkārši laižu prom. Lai nemaisās pa kājām.
Kriss pamāja; izskatījās, ka viņa zina, par ko runā. Tomēr doma. ka aparāti mēdz dreifēt, vairoja Kriša nemieru; šie aparāti bija viņa biļete atpakaļceļam uz mājām, un viņam nepatika doma, ka tie var rīkoties paši pēc saviem likumiem un pazust, kad tiem iegribas. Viņš nodomāja: vai gan kāds lidotu ar lidmašīnu, ja pilots pavēstītu, ka tā ir "drusku nestabila"? Viņš juta vēsumu uz pieres un saprata, ka ir sācis svīst aukstus sviedrus.
Lai pievērstu domas kam citam, viņš sekoja pārējiem pāri takai, lavieredams pa dubļiem. Ticis atkal uz cietāka pamata, viņš spraucās cauri trīs pēdas augstiem pameža krūmeļiem, kas atgādināja rododendrus. Viņš atskatījās uz Gomesu. - Vai šajos mežos ir no kaut kā īpaši jāuzmanās?