Tikai no odzēm, - viņa atteica. - Tās mēdz gadīdes koku zemākajos zaros, uzkrist uz pleciem un iekost.
Brīnišķīgi, - viņš atsaucās. - Tās odzes ir indīgas?
-Ļoti.
Nāvīgi?
Neuztraucieties, viņas ir ļoti retas, - mierināja Gomesa.
Kriss nolēma vairs neuzdot jautājumus. Šā vai tā viņš jau
bija sasniedzis saulaino klajumiņu mežmalā. Viņš skatījās lejup un divsimt pēdu lejāk redzēja Dordoņas upi, kas vijās starp tīrumiem. Upe, viņš nodomāja, neizskatās citādi kā parasti.
Tomēr, ja arī upe bija tā pati, tad viss cits šai ainavā bija atšķirīgs. Kastelgāra bija pilnīgi vesela un pilsētiņa tāpat. Šaipus mūriem bija zemnieku lauki; dažus tīrumus patlaban ara.
Palūkojoties pa labi, viņa uzmanība pilnībā pievērsās tur redzamajam lielajam taisnstūrainajam klostera kompleksam un nocietinātajam dzirnavu tiltam. Mans nocietinātais tilts, viņš nodomāja. Šo tiltu viņš bija pētījis visu vasaru…
Un diemžēl tas izskatījās pavisam citādi nekā viņa radītajā datormodelī.
Kriss redzēja četrus, nevis trīs ūdensriteņus, kas griezās zemtilta straumē. Un tilts virs riteņiem nebija vienlaidus celtne. Izskatījās, ka tas sastāv no vismaz divām atsevišķām būvēm, gandrīz vai mājiņām. lielākā bija no akmens un mazākā no koka, liekot domāt, ka tās celtas dažādos laikos. No akmens ēkas nepārtrauktā pelēkā strūklā cēlās dūmi. Tātad varbūt viņi tiešām tur lej tēraudu, viņš nodomāja. Ja ir ūdens pūstas plēšas, tad iespējams uzturēt uguni īstā domnas krāsnī. Tas būtu ari pienācīgs skaidrojums atsevišķajām celtnēm, jo tajās dzirnavās, kur mala graudus, nekad netika pieļauta ne mazākās liesmiņas klātbūtne - tur pat sveci nedrīkstēja ienest. Tāpēc šīs maltuves darbojās tikai dienas gaismas stundās.
Kriss juta, ka, aizraujoties ar šim dētajam, saspringums atslābst.
Ticis pāri dubļainajai takai, Mareks skatījās uz Kastelgāras ciematu, pamazām apjauzdams savu sajūsmu.
Viņš bija šeit.
Galva likās viegla, tā gandrīz vai reiba no prieka, uzsūcot visas detaļas. laukos zemniekiem kājās bija ielāpainas bikses un krāsainas tunikas: sarkanas un zilas, oranžas un sārtas. Spilgtās krāsas izcēlās uz tumšās zemes fona. Lielākā daļa lauku jau bija apsēti, vagas aizartas. Tagad bija aprīļa sākums, tātad pavasara sējai vajadzēja būt tuvu galam - miežiem, zirņiem, auzām un pupām - tā sauktajai Gavēņa labībai.
Viņš vēroja, kā tiek arts jauns lauks - divi vērši vilka melnu dzelzs arklu. Lemesis līdzeni vērsa zemi uz abām pusēm. Viņš bija gandarīts, redzot, ka virs lemeša atrodas zema koka vērstuve - īsti raksturīgi šim konkrētajam laikam.
Aiz arāja gāja sējējs un bēra sēklas ar ritmiskiem rokas vēzieniem. Sēklu maiss viņam bija pakārts plecā. Gabaliņu aiz sējēja putni metās vagā un steidza uzknābāt sēklas. Taču viņu prieki bija lemti īsi. Blakus tīrumā Mareks redzēja ecētāju: vīru, kura zirgs vilka koka rāmi, kas bija noslogots ar pamatīgu akmeni. Ecēšas izlīdzināja zemi, aizsargājot sēklas.
Viss likās kustamies vienādā, kārtīgā ritmā: roka, kas sēja sēklas, lemesis, kas vērsa velēnas, ecēšas, kas līdzināja un irdināja zemi. Un šai rāmajā rītā nebija tikpat kā nekādu trokšņu, tikai putnu čalas un kukaiņu zufopņa.
Aiz laukiem Mareks redzēja divdesmit pēdu augstu mūri, kas apjoza Kastelgāras pilsētiņu. Mūra akmeņi bija tumši pelēki, vēja un lietus vienādoti. Vienā posmā mūris tika labots; jaunie akmeņi bija gaišāki, dzeltenpelēki. Mūrnieki bija salīkuši, darbojās steidzīgi. Pa mūra augšpusi staigāja bruņukreklos tērpušies sargi, brīžiem apstādamies un saspringti lūkodamies tālumā.
Un pāri visam citam pacēlās pati pils ar saviem apaļajiem torņiem un melnajiem akmens jumtiem. Torņos plivoja karogi. Visos karogos bija redzama viena un tā pati emblēma: sar- kanbrūnpelēks vairogs ar sudraba rozi.
Karogi piešķīra pilij svētku noskaņu, un patiesi, laukumā tieši aiz pilsētiņas mūriem tika slieta liela koka tribīne bruņinieku turnīra skatītājiem. Ļaudis jau bija sākuši pulcēties. Arī daži bruņinieki jau bija tur, viņu zirgi piesieti pie spilgti svītrainajām teltīm, kas bija saceltas visapkārt turnīra laukumam. Pāži un zirgupuiši staigāja starp teltīm, nēsādami bruņas un ūdeni zirgiem.
Mareks to visu uzlūkoja un izdvesa garu, apmierinātu nopūtu.
Viss redzamais bija precīzs līdz vissīkākajai detaļai. Viss bija īsts.
Viņš bija šeit.
• •
Keita Eriksone skatījās uz Kastelgāru ar vieglu neizpratni. Mareks viņai blakus elsa kā mīlnieks, bet viņai nebija īsti skaidrs, kāpēc. Protams, Kastelgāra tagad bija dzīvelīga pilsētiņa, redzama tās sākotnējā krāšņumā, gan mājas, gan pils bija vesela. Taču kopumā šis skats viņai nelikās sevišķi atšķirīgs no kuras katras Francijas lauku ainavas. Varbūt drusku senlaicīgāka, jo traktoru vietā laukos zirgi un vērši, bet citādi… Nu, atšķirība vienkārši nebija tik liela.
Arhitektoniski lielākā atšķirība starp šeit redzamo ainavu un divdesmito gadsimtu bija tā, ka visām mājām bija lauzes jeb melnu akmens plātņu jumti. Šie akmens jumti bija ārkārtīgi smagi, un tiem vajadzēja daudz pamatīgu siju, tāpēc Perigoras novadā tādus vairs lika vien retumis - tūristu pievilināšanai. Viņa bija radusi franču namiem redzēt vai nu viļņaino dzelten- brūno romiešu dakstiņu jumtus, vai arī plakanos franču kārniņus. *
Taču šeit, aiz mūriem, visur bija lauzes jumti. It nekādu kārninu.
Turpinot lūkoties ainavā, viņa sāka ievērot ari citas detaļas.
Piemēram, zirgu daudzumu: to tiešām bija daudz, gan zemnieku tīrumos, gan turnīra laukumā, zirgos jāja pa zemesceļiem, zirgi ganījās ganībās. Viņa lēsa, ka šobrīd pat viņas redzeslokā ir apmēram simt zirgu. Viņa nevarēja atcerēties, ka agrāk būtu vienlaikus redzējusi tik daudz zirgu, pat dzimtajā Kolorādo ne. Tie bija dažnedažādi zirgi, sākot ar skaistajiem slaidajiem kara zirgiem turnīrā un beidzot ar zemnieku kleperiem tīrumos.
Un, kaut arī daudzi zemes arāji bija visai pelēcīgi ģērbti, dažu drānas bija tik spilgtās krāsās, ka viņai nāca prātā Karibu baseina košums. Viņu tērpi bija lāpīti un atkal lāpīti, taču katrs ielāps bija kontrastējošā krāsā, tā ka ielāpi sāka veidot pa lielu gabalu redzamu rakstu.
Viņa arī sāka apjaust, cik skaidri norobežoti nelielie cilvēku apdzīvotie klajumi - pilsētiņas un lauki - no apkārtējiem mežiem, šīs blīvās, plašās zaļās segas, kas stiepās uz visām pusēm. Šajā ainavā galvenais bija mežs. Viņai bija sajūta, ka šeit valda daba un tās likumi, kuros cilvēks tikai nedaudz un nenozīmīgi iejaucies.
Un, atkal paskatoties uz Kastelgāru, viņa juta, ka tajā ir kas dīvains, taču vēl nespēja nosaukt - kas. Pēkšņi viņa atskārta - tur taču nebija skursteņu!
Nekur neviena skursteņa.
Zemnieku mājās salmu jumtos bija caurumi, no kuriem cēlās dūmi. Pilsētiņas nami bija līdzīgi, kaut arī to jumti bija no akmens: dūmi cēlās no cauruma jumtā vai vēdlodziņa sienā. Skursteņu nebija arī pilij.
Viņa raudzījās laikā, kad šai Francijas daļā skursteņi vēl nebija parādījušies. Šī triviālā arhitektoniskā detaļa nezin kāpēc lika viņai šausmās nodrebēt. Pasaule pirms skursteņiem… Un kad tad skursteņus vispār izgudroja? Viņa nevarēja precīzi atcerēties. Katrā ziņā ap 1600. gadu tie jau bija parasti. Taču līdz tam vēl bija ilgs laiks.
No šā brīža: viņa sev atgādināja.
Aiz muguras viņa izdzirdēja Gomesas balsi: - Ko tu, velns parāvis, iedomājies darīt?