Keita atskatījās un redzēja, ka ieradies īgnais tips Bareto. Viņa atsevišķais aparāts bija redzams takas otrā pusē dažus jardus no meža.
Es darīšu to, ko es, sasodīts, gribu, - viņš atbildēja Go- mesai.
Viņš bija pacēlis savu raupjo tuniku un atsedzis pamatīgu ādas jostu, pie kuras karājās pistoles maksts un divas melnas granātas. Viņš pārbaudīja pistoli.
Ja mums jāiesaistās notikumos, - sacīja Bareto, - es būšu tam gatavs.
Šitās mantas tu nenesīsi sev līdzi! - noskaldīja Gomesa.
Paskatīsimies, māsiņ!
Nenesīsi! Tu zini, ka tas ir aizliegts. Gordons nemūžam neatļautu iesaistīt notikumos mūsdienu ieročus.
Bet vai tad Gordons ir šeit? - atjautāja Bareto.
Skaties, velns parāvis! - teica Gomesa, izvilkdama savu balto keramisko marķieri un pamādama ar to Bareto.
Izskatījās, ka viņa draud atgriezties.
Kontroles telpā viens no tehniķiem pie monitoriem sacija:
Sāk parādīties lauka ragi.
Tiešām? Lieliski! - izsaucās Gordons.
Kāpēc lieliski? - jautāja Sterns.
Tas nozīmē, - atbildēja Gordons, - ka tuvāko divu stundu laikā kāds atgriezīsies. Tie noteikti būs jūsu draugi.
Tātad viņi dabūs rokā Profesoru un būs šeit atpakaļ divu stundu laikā?
Jā, tieši to tas no… - Gordons aprāvās, skatīdamies viļņainajās zīmēs monitorā. Līknes vilnīši bija nelieli ar vienu atsevišķu smaili. - Vai tas?
Jā, - atbildēja tehniķis.
Bet amplitūda ir pārāk liela, - sacīja Gordons.
-Jā. Un intervāli kļūst īsāki. Strauji.
Tas nozīmē, ka kāds atgriežas jau tagad?
Mjā, tā tiešām izskatās.
Sterns paskatījās rokas pulkstenī. Vienība bija prom tikai dažas minūtes. Tik ātri viņi nebūtu varējuši atgūt Profesoru.
Ko tas nozīmē? - Sterns jautāja.
Nezinu, - atrūca Gordons. Patiesībā viņam it nemaz nepatika šāda notikumu attīstība. - Viņiem laikam gadījusies kāda ķibele.
Kāda ķibele?
Ja tik ātri, tad droši vien mehāniska. Varbūt transkripcijas kļūda.
Kas ir transkripcijas kļūda? - jautāja Sterns.
Es rēķinu, ka ierašanās gaidāma pēc divdesmit minūtēm piecdesmit septiņām sekundēm, - sacīja tehniķis. Viņš mērija lauka spēkus un pulsa intervālus.
Cik atgriežas? - jautāja Gordons. - Visi?
Nē, - atteica tehniķis, - tikai viens.
Kriss Hjūss neko nevarēja padarīt: viņš atkal juta bailes. Kaut arī rīta gaiss bija spirdzinošs, viņš svīda aukstus sviedrus un viņa sirds dauzījās. Klausīšanās Bareto un Gomesas strīdā it nemaz nevairoja drošības sajūtu.
Viņš gāja atpakaļ uz taku, laipodams starp biezo dubļu lāmām. Nāca atpakaļ arī Mareks un Keita. Viņi stāvēja gabaliņu nost no strīdniekiem.
Labi, labi, nolādēts! - sacīja Bareto. Viņš noņēma ieročus un uzmanīgi salika uz sava aparāta grīdas. - labi. Vai tagad tu esi apmierināta?
Gomesa joprojām runāja klusi, gandrīz čukstus. Vārdus Kriss nevarēja saklausīt.
Brīnišķīgi, - viņai atšņāca Bareto.
Gomesa atkal kaut ko klusi sacīja. Bareto grieza zobus. Bija ļoti neērti tur stāvēt. Kriss pagāja dažus soļus tālāk, pagrieza strīdum muguru un gaidīja, kad tas beigsies.
Viņš bija pārsteigts, redzot, ka taka visai krauji nosliecas lejup. Pa spraugu lapotnēs lejā varēja redzēt līdzenumu. Tur bija klosteris - ģeometriski izkārtoti pagalmi, pārjumtas ejas un ēkas, visas no smilškrāsas akmens, augsta mūra apjoztas. Klosteris iz- skadjās pēc cieši vienuviet sablīvētas pilsētiņas. Tā bija pārsteidzoši tuvu, varbūt tikai ceturtdaļjūdzes atstatumā. Ne vairāk.
Pie joda! - izsaucās Keita. - Es eju. - Un viņa devās lejup pa taku. Mareks ar Krišu saskadjās un sekoja viņai.
Jūs nenoklīstiet, velns ar ārā! - uzsauca Bareto.
Labāk iesim arī mēs, - sacīja Gomesa.
Bareto aizturot satvēra viņas roku. - Neiesim, kamēr nebūsim šo to noskaidrojuši, - viņš teica. - To, kāda būs kārtība šajā ekspedīcijā.
Es domāju, viss tāpat ir pilnīgi skaidrs, - atcirta Gomesa.
Bareto paliecās tuvāk un sacija: - Man galīgi nepatika tas, kā tu… - Pārējais bija par klusu, lai citi saklausītu. Bija dzirdams tikai negants šņāciens.
Kriss jutās atvieglots, kad aiz takas pagrieziena viņi vairs nebija manāmi.
• •
Keita sāka moži soļot, juzdama, ka kustoties viņas saspringums atslābst. Strīds bija atstājis stindzinoša satraukuma iespaidu. Dažus soļus aiz muguras viņa dzirdēja Kriša un Mareka sarunu. Kriss bija nobažījies, un Mareks mēģināja viņu nomierināt. Viņa negribēja to klausīties. Viņa drusku pielika soli. Galu galā atrasties šeit, šai fantastiskajā mežā, milzīgu koku ielokā…
Pēc dažiem mirkļiem Mareks ar Krišu jau bija palikuši iepakaļ un, kaut arī viņa zināja, ka biedri turpat vien ir, bija patīkami pabūt vienai. Mežs visapkārt bija tik vēss un nomierinošs. Viņa ieklausījās putniņu čirpstoņā un pati savos soļos uz takas. Vienubrīd viņai likās, ka dzirdams vēl kaut kas. Viņa palēnināja gaitu un ieklausījās.
Jā, bija vēl kāds troksnis: skrienoši soļi. Likās, ka tie nāk no lejas, šurp pa taku. Viņa dzirdēja elsas, skrējējam tverot pēc elpas.
Un tad vēl kāda klusāka skaņa, tāds kā attāls pērkons. Viņa mēģināja saprast, kas tas par troksni, kad no takas pagrieziena izbrāzās pusauga zēns un skrēja viņai pretī.
Puikam bija kājās melnas bikses, mugurā spilgti zaļa jaka, galvā melna cepure. Viņš bija piesārtis no piepūles; acīmredzot skrējis jau labu laiku. Viņš brīdi iztrūkās, ieraugot Keitu, tad skrēja tik tuvāk un sauca: - Aydethee amsel! Grassa due! Ay- dethee!
Pēc brīža viņa izdzirdēja auss aparātiņā atskanam tulkojumu: - Slēpies, sieviete! Dieva dēļ! Slēpies!
No kā jāslēpjas? Keita brīnījās. Šis mežs bija tukšs. Ko viņš ar to gribēja teikt? Varbūt viņa nebija pareizi sapratusi. Varbūt tulkojums nebija pareizs. Skrienot garām, puika vēlreiz uzsauca: - Slēpies! - un spēcīgi nogrūda Keitu no takas uz meža pusi. Keita paklupa pār līku sakni un ievēlās brikšņos. Viņa sasita galvu, sajuta asas sāpes un reiboņa vilni. I^ēni sliedamās kājās, viņa saprata, kas tas par dunošo troksni.
Zirgi.
Zirgi, kas pilnos auļos tuvojās viņai.
Kriss ieraudzīja zēnu skrienam šurp pa taku un gandrīz tūdaļ izdzirdēja arī vajātāju auļus. Puika, galīgi aizelsies, uz brīdi apstājās viņiem blakus un, vidū saliecies, pēdīgi izdvesa: - Slēpieties! Slēpieties! - un saņēmies ieskrēja mežā.
Mareks ignorēja puiku. Viņš skatījās lejup pa taku.
Kriss sarauca pieri. - Ko tas viss no…
Tagad! - noteica Mareks, apmeta roku Krišam ap pleciem un ievilka viņu krūmājā.
Jēziņ! - izsaucās Kriss. - Vai tu man tomēr nepateiktu…
Tsss!- Mareks aizspieda Krišam muti. - Tu gribi, lai mūs nogalina?
Nē, nodomāja Kriss, tik daudz viņam bija skaidrs: viņš negribēja, lai kāds tiktu nogalināts. Kalnup traucās seši jātnieki pilnās bruņās: tērauda ķiverēs, bruņukreklos un sarkanbrūn- pelēkos apmetņos. Zirgiem bija apvilkta ar sudrabu rotāta melna drēbe. Iespaids bija draudīgs. Vadošais jātnieks, kam pie ķiveres bija melna spalva, norādīja uz priekšu un iesaucās: - Godin!
Bareto un Gomesa joprojām stāvēja pie takas, tikai stāvēja, acīm redzami šokēti, redzot šurp auļojošos jātniekus. Vadošais jātnieks paliecās seglos sānis un, garām jādams, vērsa pret Go- mesu plašu zobena vēzienu.
Kriss redzēja, kā Gomesas bezgalvas augums, asinis šļācot, sabrūk zemē. Bareto, nošķiests ar asinīm, skaļi nolamājās un metās uz mežu. Kalnā uzjāja pārējie jātnieki. Tagad viņi visi kliedza: - Godin! Godin! - Viens jātnieks apgrieza zirgu un atvilka loku.